Linda Kilevica
"Kurzemes Vārds"
”Es jau visu laiku pa sētu vien.” Sirmgalve mājās esot bērnu aprūpēta, taču pārvietojas tikai ar staigulīti. Iziešana no mājas, turklāt pēc pandēmijas diktētā ilgā pārtraukuma ir milzīgs notikums ne tikai viņai, bet arī citiem cilvēkiem no biedrības grupiņām Grobiņā, Durbē, Rucavā, Sikšņos un Ķāķišķē.
Nedomāt sliktas domas
”Šie divi gadi bijuši kā jau visiem, man ļoti pietrūka šīs tikšanās, jūsu smaidu,” saka biedrības dibinātāja un vadītāja Ruta Kļava.
Atkalsatikšanās sākumā viņa demonstrē video no aizvadītajiem pasākumiem, klātesošajiem atsaucot atmiņā talkas ”Purvičos” pie Andra Leimanta, lielo zupas katlu Durbes pilskalnā un citas satikšanās un izbraukumus.
Arī pandēmijas laikā izdevies sagādāt Ziemassvētku pārsteigumu, pasniegt dāvanas vientuļiem cilvēkiem. ”Man zvanīja meitenes no Liepājas baptistu draudzes, kuras vēlējās kaut ko dot. Meitenēm izdevās viss, ko viņas bija cerējušas. Sagādāja paciņas un vēl ziedojumu, par kuru varējām tagad sarīkot tikšanos un uzklāt galdus. Viņas iedeva sajūtu, ka nevar apstāties un padoties, ir jācīnās,” saka R. Kļava.
Sociālo grupiņu aktivizēšanās sākās pirms pieciem gadiem – ar mācītāja Mārtiņa Urdzes un Liepājas diakonijas centra īstenoto starptautisko projektu ”Sociālā spēcināšana reģionos” jeb SEMPRE. Nevis iet un lūgt, bet darīt pašam – šie M. Urdzes vārdi iedvesmoja R. Kļavu veidot biedrību un joprojām pauž cilvēku ar īpašām vajadzībām, senioru un viņu draugu pozīciju dzīvē, kaut arī drīz apritēs gads, kopš visu cienītais un iemīļotais garīdznieks aizsaukts Mūžībā. ”Mums jāturpina tas, ko sāka Mārtiņš Urdze, jo viņš mums ļoti daudz devis,” uzsver Ligita Freimane no sociālā dienesta Rucavas pagastā.
Kā tad divus izolācijas un atšķirtības gadus izturējuši sociālo grupiņu biedri? Velga Lībeķe, Indra Sileniece un Raimonds Žabinskis no Rucavas un Sikšņiem ir ļoti priecīgi atkal būt kopā. Pa šo laiku bijis grūti, viņi atzīst, jo ļoti gribējies satikties ar citiem cilvēkiem un parunāties.
”Galvenais nedomāt visu laiku sliktas domas. Ko tu nevari mainīt, par to nevajag kreņķēties,” viņi iesaka.
Ļoti palīdzējusi dzīve laukos, kur vienmēr var iziet pastaigā svaigā un tīrā gaisā, izkustēties. Turklāt laukos vienmēr esot ko darīt, ir jāstrādā dārzā, ziemā sniegs jāizstumj. ”Galvenais – kusties, kaut ko dari! Ja sēdēsi visu laiku un ”ai-ai-ai”, protams, būs slikti,” pauž R. Žabinskis. Ko kopā visiem darīt turpmāk, tā uzreiz nevarot pateikt. Tāpēc jau svarīgi visiem kopā aprunāties, padomāt.
Laiks klientam, ne tikai papīram
R. Kļava atzīmē, ka turpināšot darboties, kamēr pati un tuvākie līdzgaitnieki L. Freimane, Grobiņas ”Sarkanā Krusta” nodaļas vadītāja Inta Mangale, A. Leimants ”varēs šo vezumu vilkt”. ”No jums sagaidām, ka atbalstāt mūs, jo lielākais gandarījums ir zināt, ka esam vajadzīgi,” viņa saka biedriem.
”Roku rokā RR” tuvākā laika darbības plāns skaidrs. Pēc Lieldienām tikšanās Rucavā, Muižas kalnā, un pēc tam talka ”Purvičos”. Kurš var, nes žagarus, kurš nevar, tas vāra zupu. ”Ja jums zināms kāds kaimiņš, kurš arī grib izbraukt, doties cilvēkos, aiciniet piebiedroties,” mudina R. Kļava. ”Izstāstiet, cik forši esam, cik labi pavadām laiku.”
”Tā es viņus vadu un saturu,” par savām trim grupiņām Rucavā, Dunikā un Ķāķišķē saka L. Freimane. Uz iespējām būt kopā vasarā viņa skatās optimistiski. No pašvaldības viņa gaidītu atbalstu ar transportu.
”Un vairāk ieinteresētības par to, ka mēs kaut ko darām. Ne tikai ierasto, bet arī savādāku sociālo darbu. Papīrs paliek papīrs, bet jāatrod klientam laiks,” atzīmē sociālā darbiniece.
Uz pirmo tikšanos pēc ilga laika, kas notiek jau pēc apvienošanās Dienvidkurzemes novadā, tikuši aicināti domes pārstāvji, ielūgti domes priekšsēdētājs Aivars Priedols un Sociālā dienesta vadītāja Elīna Pirtniece-Niķele. ”Kā redzat, neviens nav ieradies, un par to es negribu klusēt,” norāda R. Kļava. ”Mēs gribējām parādīt, ka vēlamies sadarboties, ka varam sniegt atbalstu Sociālajam dienestam. Gribējām parādīt, ka neesam nevienam ienaidnieki un cilvēkiem ir vajadzīgs tas, ko darām.”
Pagriezties ar seju
”Roku rokā RR” aktīvistiem sirds ir pilna. Viņi būtu priecājušies redzēt kādu Dienvidkurzemes novada domes deputātu, ja vadība netiek. ”Uzklausītu mūs, uzzinātu, kādas mums ir problēmas un ko varētu parisināt kopā,” saka I. Mangale.
”Tagad ir lielais novads, varbūt ir cilvēki, kuri gribētu pievienoties mums. Grupiņas varētu izveidot daudzās vietās. Tagad turamies kopā Grobiņa, Durbe un Rucava, tas ir viss. Ja nāktu kāds no malas, varbūt būtu tādas idejas, ko mēs pat iedomāties nevaram. Pašvaldība varētu līdzēt gan koordinēt, gan arī apzināt cilvēkus, kuri sēž mājās un nekur netiek. Viņi arī grib iziet ārā un kaut ko darīt.”
”Es vienmēr stāvu klusu, bet šoreiz esmu dusmīgs,” saka A. Leimants. ”Attieksme, lūdzot transportu, bija šausmīga,” saka R. Kļava, bet nevēlas atklāt, kurš pašvaldībā tik slikti izturējies.
Nekas domei neesot lūgts divus gadus, paši tikuši galā, arī šoreiz lūgums bijis tikai pēc transporta.
”Pirms apvienošanās vienmēr varēja sarunāt ar sociālajiem dienestiem, mēs pielāgojāmies, kad viņiem transports ir pieejams. Nu mēs viņiem esam vajadzīgi tikai, lai maksātu nodokļus un uz vēlēšanām ietu,” secinājis A. Leimants. ”Ja viņi pagrieztos ar seju pret mums, nevis ar to galu, ar kuru tagad, viņiem būtu vieglāk, jo mēs daudz ko izdarītu viņu vietā.”
Tam piekrīt arī R. Kļava: ”Mēs esam resurss, sadarbojoties varam daudzas lietas. Varam iet pie cilvēkiem uz mājām, jo viņiem citreiz nevajag ne naudu, ne aprūpi, viņiem vajag parunāties.”
Priekšsēdētājs atvainojas
”Kad piezvanu Brigitai, pa telefonu jūtu, ka viņa aiz priekiem lec gaisā. Cilvēks trīs nedēļas riktējies, gatavojies pasākumam. Sēž ar ratiņiem un gaida. Vai domē stādās priekšā, kā klājas invalīdam?” vaicā A. Leimants. ”Nav pirmā reize, kad es par saviem līdzekļiem ņemu mašīnu, maksāju cilvēkam, kuru atrauju no darba, lai viņš atvestu invalīdu uz pasākumu. Priekš kam viņi tur sēž? Vieglāk vienmēr pateikt, ka nav laika. Pa Otaņķu ceļu trešā māja, pie Brigitas pat nav nekur tālu jābrauc.”
”Veciem cilvēkiem jau ļoti patīk parunāt,” pieķērusies korespondentei pie rokas, smaida B. Skukovska. ”Man ir brīnišķīgi bērni, sirsnīgi un mīļi. Tā kā man jāpārvietojas ar to žigulīti, cenšos pa kājām nemaisīties. Omīte arī slikti dzird.
Man ir pašai sava istabiņa, ko es saucu par alu, un tad es tur pazūdu, jo cilvēki strādā, visi aizņemti, es nevienam neuzbāžos.”
”Es ļoti atvainojos. Nākamreiz noteikti pats aizbraukšu,” apsola A. Priedols. Viņš pastāsta ”Kurzemes Vārdam”, ka pašam jau mēnesi iepriekš biedrības ”Roku rokā RR” sanākšanas dienā bijis ieplānots ar uzņēmēju kopu braukt uz Talsiem.
Uz Durbi doties ”bija vēlēts Andrim Jankovskim. Viņam bijusi cita tikšanās, nebija atpakaļ atnākusi saziņa. Ja nav viens vietnieks, protams, varēja būt cits. Ļoti atvainojos,” saka domes priekšsēdētājs.