liepajniekiem.lv
Ja vēlēšanas notiktu pašlaik, tad gan bez lielas šaubīšanās varētu valdošās koalīcijas laurus atvēlēt pie varas esošajām partijām, jo pašreiz sabiedrībai galvenais ir stabilitāte un drošība, un valdība par to rūpējas atzīstami.
Protams, šie jēdzieni būs svarīgi arī rudenī, vēlēšanām tuvojoties, jo karš Ukrainā diez vai būs beidzies, bet cits karš nebūs sācies. Un tomēr tad priekšplānā droši vien izvirzīsies ekonomiskā krīze un dzīves dārdzība, bet šajā ziņā valdības pozīcijas ir pavājas.
Tāpēc var tikai atkārtot vispārzināmo atziņu, ka vēlēšanās iegūs tas politiskais spēks, kas parādīs virzienu, kā panākt, lai cilvēku naudas maciņi nekļūtu pārāk plāni.
Nevis solītu zelta kalnus, bet konkrēti parādītu, kā rāpties laukā no ekonomiskās krīzes bedres.
Solījumu laikmets ir beidzies, patīk tas kādam vai nepatīk.
Taču tas nebūt nav vienīgais, kas priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņas sakarā sevi jau pārdzīvojis. Savu nozīmi zaudējusi arī populāru cilvēku iekļaušana vēlēšanu sarakstos, jo esam taču ne reizi vien pārliecinājušies, ka visiem zināmi mākslinieki vai sportisti vēl nenozīmē prasmīgus politiķus, tāpēc arī itin naivi izskatās vairāku politisko spēku centieni uzsvaru joprojām likt uz skaistumkonkursu. Cita lieta – spilgts līderis, kurš pierādījis, ka viņam var uzticēties.
Potenciālie vēlētāji diez vai lielu uzmanību pievērš arī partiju programmām un plašsaziņas līdzekļos paustajām tēzēm, taču uz kaut ko var cerēt, rīkojot kandidātu tikšanās ar vēlētājiem, vienalga, plašākā vai šaurākā lokā.
Jo tikai tad potenciālais balsotājs var labāk iepazīt un izvērtēt, vai biļetenu ar šāda cilvēka pārstāvēto partiju mest vēlēšanu urnā vai atkritumu tvertnē. Protams, šādas tikšanās prasa ne tikai laiku, pacietību un izdomu, bet arī prasmi dialogā aci pret aci ar vēlētājiem pārliecināt par savas partijas spējām atrisināt to vai citu jautājumu, kā arī izskaidrot, kāpēc nav izdevies iecerētais. Vienkāršāk sakot, lai neviens jautājums nepaliek karājoties gaisā.
Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, tieši šie politiķu vai topošo politiķu kontakti aci pret aci ar vēlētājiem ir arī efektīvākais līdzeklis, lai cilvēki vispār aizietu nobalsot.
Niecīgais balsotāju skaits pašvaldību vēlēšanās bija pietiekami skaļš trauksmes zvans, ka ar partiju līdz šim pieņemtām vēlēšanu kampaņas metodēm vairs nepietiek un iepazīstināšana ar savām iecerēm jāmaina būtiski.
Vai tas būs sadzirdēts? Tāpat prognozēm vairs ne tuvu nepietiek ar to, vai līdz šim pie varas esošo politisko spēku darbība apmierina vai neapmierina, un partiju reitingiem nav lielas nozīmes. Visu izšķirs tas, vai cilvēki uz vēlēšanām aizies vai neaizies.
Kas attiecas uz Krievijas karu pret Ukrainu, tad tajā krasas pārmaiņas nenotiek. Krievijas karaspēks joprojām neprot izmantot lielo skaitlisko pārsvaru. Joprojām tas lieto galvenokārt no PSRS laikiem palikušo bruņojumu, kas ir vairāk nekā novecojis, un, iespējams, tāpēc uz militāriem objektiem mērķētās raķetes lido, kur pagadās, un trāpa dzīvojamos namus, skolas, bērnudārzus, slimnīcas, koncertzāles, sporta arēnas.
Maz ticams, ka šī iemesla dēļ Krieviju pasludinās par teroristisku valsti, kā vēlas Ukrainas vadītāji. Jo tas pavērtu iespēju, piemēram, Savienotajām Valstīm uzbrukt Krievijai, taču šāds uzbrukums jau būtu Trešā pasaules kara ievadījums.
Arvien vairāk skaidrs, ka tehnoloģiskā ziņā Krievija karu jau zaudējusi, un tas arī izskaidro, kāpēc karadarbība rit tik gausi, lai gan
Kremļa režīms nevar neapzināties, ka lēns karš nozīmē Krievijas ekonomikas pašnāvību.
Kaut arī Maskava turpina stāstīt, ka sankcijas nav iespaidojušas Krievijas ekonomiku, nu jau vairs nevar noslēpt, ka šīs valsts tautsaimniecība brūk.
Tas ir apmēram tas pats, kas Krievijas prezidenta Vladimira Putina stāstītais, ka militārā operācija Ukrainā notiek pēc plāna, kā paredzēts. Kā tad tā, jo pirms iebrukuma taču skandināja, ka paredzēts kaut kas cits? Ka paredzēts visu atrisināt ne ilgāk kā nedēļas laikā?
Un vairāk nekā naiva izklausās Kremļa valdnieka taisnošanās, ka Krievija vēl neko nopietnu neesot sākusi. Tātad zaudēja, pēc Ukrainas aprēķiniem, gandrīz 40 tūkstošus cilvēku dzīvības tikai tāpat vien, neko nesākot?
Jo vairāk Krievijas karaspēks izgāžas, parādot savu nemākulību, jo histēriskāks kļūst Kremļa režīma propagandas tonis.
Nu vairs nepietiek ar tādām dumjībām, ka Ukraina atteikusies no visa pozitīvā, kas bijis Padomju Savienībā un Krievijā, un būvējusi nacistu valsti. Tikai propagandisti droši vien no šiem murgiem atteicās arī tāpēc, ka diez vai varētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc šādam nacistu režīmam palīdz vai puse pasaules un starptautiskā konferencē nolemj ieguldīt milzu līdzekļus, lai “nacistu valsti” atjaunotu.
Jā, tagad ar šādiem murgiem par nacismu vairs nepietiek. Un nu jau propagandisti ar putām uz lūpām skandina, ka Krievija var uzspridzināt tiltus Londonā un tuneli zem Lamanša kanāla, bet augstas amatpersonas pavisam nopietni brīdina, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir teritorija, kuru Krievija var mēģināt atgūt.
Un izrādās, ka Ukraina apšaudot Krievijas zemes. Kuras? Ukrainas austrumus un dienvidus… Ja jau šajā valstī valda tāda histērija, tad nav brīnums, ka kādai amatpersonai par kara publisku nosodīšanu piespriež 7 gadus cietumā.
Šīs publikācijas sākumā jau rakstīju, ka ir ļoti grūti prognozēt karadarbības tālāko gaitu. Ja Krievijā vai Krievijas okupētajos apgabalos Ukrainā notiks vispārēja mobilizācija, ukraiņiem tiešām var nākties uz laiku atdot visu Donbasu un arī savas valsts dienvidus.
Savukārt, ja Ukrainas karaspēks saņems vairāk smago ieroču, tas var sākt dzīt iebrucējus arvien tālāk un atbrīvot minētās teritorijas. Un vēl. Vai Krievija apstātos, ja būtu nostiprinājusies pašreiz ieņemtajos reģionos, vai ietu tālāk, mēģinot riskēt un pakļaut visu Ukrainu? Un kā rīkotos Kijivas valdība, ja Maskava, sapratusi, ka vairāk spēka tai nav, kādā brīdī piedāvātu miera sarunas?
Iespējami arī citi varianti. Tā kā Kremļa režīms veido savu pasauli, tā saukto krievu pasauli ar saviem noteikumiem, tad nebūtu nekāds brīnums, ja Maskava pēkšņi paziņotu par Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas apvienošanos un par Ukrainas likumīgo prezidentu atzītu savulaik no Kijivas aizbēgušo Viktoru Janukoviču, kuru taisnīguma vārdā jāatjauno šajā amatā un tāpēc ar varu jāpiespiež Kijivu to darīt. Pašreizējā jucekļa laikā no Krievijas var sagaidīt visvisādus brīnumus.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Sākas kandidātu sarakstu iesniegšana Saeimas vēlēšanām.
Valdība apstiprina, kurus no padomju un nacistu režīmus slavinošiem pieminekļiem demontēt.
Turpina palielināties ar kovidu saslimušo skaits.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Aizsardzības ministra Arta Pabrika paziņotais par aizsardzības dienesta izveidošanu izraisa arvien lielāku rezonansi.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Vienojas, kā pa jūrasceļu eksportēt graudus no Ukrainas.
Krievija turpina teroruzbrukumus Ukrainai.
Krievija uz laiku pārtrauc gāzes pievadīšanu Vācijai.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
ASV prezidents Džo Baidens ierodas vizītē Tuvajos Austrumos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.