Hoijeres namu piepilda maizes smarža
Apses koka abra un lize. No kadiķa zariem sasieta slotiņa, kas iestiprināta garā kātā, lai no izkurinātās krāsns mutes būtu ērti izslaucīt ogles. Nesteidzīgi rūgst plaucētā mīkla, un pie Liepājas Interjera muzeja krāsns zem plašā manteļskursteņa rosās pieredzējušais maiznieks Aivars Ozols.
liepajniekiem.lv
Liepājnieki un pilsētas viesi šeit pirmo reizi varēja piedalīties pasākumā “Maizes diena Hoijeres namā”.
Viss sākās ar krāsns kurināšanu, izmantojot sausu lapu koku malku. Aivars Ozols maizi savā krāsnī cep Grobiņas pusē, un šis nebūt ne vieglais darbiņš joprojām sagādājot viņam patiesu prieku.
Hoijeres namā viņš cepa plaucēto saldskābmaizi, bet ikdienā klienti regulāri pieprasot arī rupjmaizi.
Izrādās, pirms kukulīti likt krāsnī, tai jābūt uzsilušai līdz 300 grādiem un, lai izceptu apmēram kilogramu smagu klaipiņu, tam karstumā jāatrodas vismaz 45 minūtes.
Marina ar meitiņām Lizu un Olgu atnākušas uz pašu sākumu. Gribējusi bērniem parādīt, kā maizi cep īstā, ar malku kurināmā krāsnī. To brīdi, kad kukuļus pēc pāris stundām šaus krāsnī, gan negaidīšot, jo mazajām nav tik daudz pacietības.
Draudzenes Ieva un Dzidra nākušas, lai piedzīvotu bērnības sajūtas un pakavētos atmiņās. Ieva atceras, kā viņas bērnībā omīte mīcījusi maizes mīklu un tad cepusi savā ļoti labajā maizes krāsnī: “Tas nebija viegli. Man bija žēl, kad omīte smagi pūta, mīklu mīcīdama. Mani gan mīklai klāt nelaida. Kad kukuli grieza šķēlēs, iekšpusē tas vēl bija karsts. Un kā smaržoja! Atceros, kā sviestiņš uz šķēles izkusa, atstādams gaišus lāsumiņus.”
Rosība Hoijeres namā nenorima visu dienu, un neatvairāmu burvību tas ieguva, kad no krāsns sāka plūst ne ar ko citu nesajaucamā maizes smarža.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
