Azarts soli solī ar drošību

Aptuveni jūnija vidū eiro monētas, kas palikušas pāri no pirkumiem ar skaidru naudu, sākām mest krājkasē ar domu, ka tā uzreiz ir ļoti grūti paņemt konkrētu summu no ģimenes kopīgā naudas maka kādam braucienam vai atpūtai, tādēļ sakrāsim. Pusotra mēneša laikā bijām savākuši 153 eiro!

Tā kā neesam nekādi tālo ceļojumu cienītāji un Latvijā pat mūspusē ir daudz kā neredzēta, izlēmām, ka dosimies izbraucienā tepat.

Vieta, kura būs viena no obligātajiem maršruta punktiem, bija pilnīgi skaidra. Tā ir rodeļu trase “Zviedru cepurē”, Sabiles pusē. Tieši pirms gada tur bijām jūlija izskaņā, taču laišanos pa trasi ratiņkamanās sabojāja laikapstākļi: lietus laikā trases drošības sistēma ar skaļu signālu ziņo, ka trase ir mitra un braukšana pa to nav pieļaujama, jo tā var būt bīstama.

Tiklīdz lietus mitējās līt, tā nākamā laža – izklaides un atpūtas vietā pazuda elektrība. Un tā mēs tukšgaitā rodeļu trasē nostāvējām gandrīz visu dienu. Bijām pa vidu paspējuši paēst vēlās brokastis un pusdienas, kā arī izbraukāt apkārtni cerībā, ka izdosies šļūkšanu pa kalnu lejup īstenot.

Pirms gada mums visiem kopā 20 nobraucienus (katrs nobrauciens šobrīd maksā divus eiro) nācās iemainīt ar dragāšanu bagijiem pie stūres – to lietus laikā turpat var darīt pa speciāli ierīkotu trasi atklātā laukā. Turklāt braukt pie stūres var gan pieaugušie, gan pirmsskolas vecuma bērni.

Šoreiz laiks bija tiešām saulains un patīkami silts, un patiesībā tas ir galvenais kritērijs, izvēloties braucienu uz rodeļiem – drošība. Cilvēku pilns. Tiesa, gan bērnam, gan pieaugušajam ar trim nobraucieniem pēc kārtas pilnībā pietiek –

pirmajā reizē iemēģini trasi un nostiprini iemaņas, otrajā reizē vari uzlabot ātrumu un slīpēt līkumu izņemšanu, bet trešo nobraucienu uztaisīt kā brīvo lidojumu ar izbaudīšanu.

Mēs, divi pieaugušie, braucām kopā ar mūsu mazākajām meitenēm, kuras par savām spējām vēl nebija tik drošas. Taču, kad arī bērni noķēra kaifu no plīvojošiem matiem, vēja gar ausīm, kas ir brīvas no aizsargķiveres, un kamanu stūrēšanas, izskanēja vairāki sajūsmas pilni izsaucieni, un nedrošība pazuda.

Kamēr ar pacēlāju nokļūst augšā kalnā, var pavērot apkārtni no augšas. Galvenais ieteikums – ja kājās ir bikses, šorti vai kleita ar kabatām, tajās nevajadzētu likt telefonus vai automašīnas atslēgas – tie var viegli izslīdēt un izkrist kaut kur trasē.

Peldvieta ar opcijām

Tālāk mums maršruts nav saplānots. Vienojamies, ka vadīsimies pēc vēlmēm un situācijas, laikapstākļiem. Sliktākajā gadījumā dosimies uz Ventspili, kur šovasar būts četras reizes, un atradīsim kaut ko no tā, ko neesam vēl izmantojuši un izbaudījuši.

Tā kā laiks ir silts, nākamais mūsu mērķis ir atrast kādu peldvietu. Pērnvasar mums mašīnas ķibeles dēļ Rīgā neizdevās atgriezties iecerētajā vietā, šogad šo vietu iznāca apmeklēt. Bijām dzirdējuši, ka tur ir skaista peldvieta – kā liels baseins.

Navigācija līdz turienei aizved, bet peldvieta nav redzama. Prasām vietējam iedzīvotājam. Viņš parāda virzienu.

Vai par to ir jāmaksā? Kandavnieks ir neizpratnē: “Kopš kura laika jāmaksā? Baseini te vienmēr bijuši par brīvu!”

Pa ceļam uz peldvietu ir kārtīgs, mūsdienīgs stadions ar bumbu spēļu laukumiem, kas atvērts visu laiku. Tad jau klāt arī peldvieta. Jā, zem klajas debess izveidoti trīs dažāda dziļuma saldūdens baseini! Un vēl tornis, no kura var lēkt dziļākajā baseinā pat no 10 metru augstuma!

Protams, vēsais ūdens sniedza veldzi ne vien mums, bet arī citiem atbraucējiem. Ekstremālāku izjūtu cienītājiem tornis bija kā medusmaize, tiesa gan, bērniem šāda izklaide nav piemērota, arī ne visiem pieaugušajiem. Seklajā baseinā, kas domāts bērniem, jāuzmanās arī no tā, ka grunts ir gluma un līdz ar to slidena.

Turpat pie peldvietas kokos izveidota aktīvā trasīte bērniem, kā arī kafejnīca, kas nevienā brīdī nevarēja sūdzēties par ēdāju trūkumu, arī cenas tajā pieņemamas. Taču, tā kā pirms tam esam uzēduši līdzpaņemtās sātīgās uzkodas, vienojamies, ka kārtīgu maltīti ieturēsim kafejnīcā “Bize” Talsos, kas ir mūsu nākamais spontāni izdomātais pieturas punkts. Izbaudījuši ēdienu, domājam, kurp doties tālāk.

Divas opcijas – Ventspils, kur ir būts vairākas reizes, vai Dundagas eksotisko dzīvnieku dārzs, kur daļa ģimenes ir bijusi pirms vairākiem gadiem, kad saimniekiem ideja par mini zoodārzu bija pašā sākuma stadijā.

Pieradināti pie uzmanības

Izvēlei doties uz Dundagu par labu nospēlē divi kritēriji – ka tur īsti pēdējā laikā neesam bijuši un tur satiksimies ar dažādiem dzīvniekiem, tostarp eksotiskajiem. Tā kā visa ģimene esam dzīvnieku cienītāji, ar nepacietību gaidām šo galamērķi.

Saimnieks brīdina – pie lamām, kamieļiem un citiem lielajiem kustoņiem labāk iet mīļoties no priekšpuses, jo, pieejot no aizmugures, dzīvnieks var satrūkties un kā aizsargreakciju izmantot spērienu. Savukārt lamu mazuļu klātbūtnē neskriet, jo mazulis gribēs spēlēties. Tad viņš paliekot pārāk uzmācīgs un varot nerēķināties ar savu spēku un vēlmi pēc mīlestības un uzmanības. Tomēr mazliet šis noteikums tiek pārkāpts, tiesa gan, negribot.

Spalvainais, garkaklainais mazulis ir gatavs atskriet no nez kurienes, lai tikai paskrietu kopā ar cilvēkbērniem.

Iedomājieties to sajūtu, kad pretim nāk strauss, kurš labprāt gatavs iepozēt kopā vienā bildē! Līdz šim par strausiem man bija informācija no citiem zoodārziem, ka no tiem jāuzmanās – tie knābj un pat uzbrūk. Protams, arī no šiem un citiem jāpiesargās, jo – dzīvnieks ir dzīvnieks. Piemēram, kazu paps, kurš gulēja uz paaugstinājuma, ar ļoti gariem ragiem, straujāk pagriežot galvu, iesita man pa degunu.

Taču, cik noprotams, šie dzīvnieki tiešām no mazotnes uzauguši pie cilvēkiem, mīļoti, glāstīti, radināti pie cilvēku uzmanības ļoti ātri.

Vienīgā atšķirība no vairākiem mazajiem zoodārziem – šeit dzīvniekiem parka teritorijā barība pieejama visu laiku, barības iegādāšanās par naudu un dzīvnieku barošanas jeb cienāšanas iespējas nebija.

Pārsteidza, ka lielākā daļu dzīvnieku, ko līdz šim bijām redzējuši un barojuši nožogojumos, te sadzīvoja kopā vienā teritorijā. Lieli un mazi mājlopi un mājputni, dekoratīvie dzīvnieki, piemēram, poniji un pundurcūkas, eksotiskie savvaļas dzīvnieki – kamieļi, zebras, ēzeļi, kalnu kazas, lamas, strausi.

Iedomājieties arī skatu, kad pa teritoriju skrien un kopā barā spēlējas lamas mazulis ar strausiem! Savukārt, apsēžoties uz soliņa, klēpī galvu ieliek ponijs. Uzmanību ar savām īpašajām metodēm pratīs pievērst zilā gotiņa Pērle, kuru pirms vairākiem gadiem šajā dzīvnieku dārzā sastapu kā mazu telīti, kas uzvedās un spēlējās kā suns un auga vienā kompānijā ar briežu mazuli, kurš šeit bija nonācis kā atradenis no ceļa malas. Tagad briedis dzīvojot citur, jo raksturs un uzvedība bijusi nešpetna – vairāk izlauzies un pastaigājies pa Dundagu nekā dzīvojis šeit.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.