Vasarās Baltijas jūras ūdeņus apgūst gan vindsērfinga, gan arī kaitborda cienītāji, kas nesnauž arī ziemas salā un labprāt savu iecienīto nodarbi praktizē arī uz Liepājas ezera ledus.

Nedēļas nogalē debesis virs Liepājas iekrāsoja vairāki pūķi, kas to braucējiem ļāva traukt pa ezera ledu. Kaitborda entuziasts Reinis Pļaviņš pastāstīja, ka kaitbords ziemā būtībā ir visnotaļ demokrātisks sporta veids, jo saķerei ar ledu vai sniegu var izmantot teju vai jebkādu palīglīdzekli – ierastāk ir redzēt kaitotājus ar dēļiem un slēpēm, tomēr var vilkt kājās arī slidas, un esot iespējama pat kaitošana ar ragaviņām, ja vien ir tāda vēlme. Ja sniegs ir plānāks vai arī sniega kārtas uz ledus nav vispār, tad prātīgāk ir izmantot slēpes, kas garantē labāku saķeri ar virsmu, un augstāku lidojumu, savukārt, ja sniega sega ir biezāka, tad prātīgāk ir kaitot ar dēli.

Arī ziemā lielākoties ar kaitbordu nodarbojas tie paši ekstrēmās izklaides cienītāji, kas kaito vasarā, tikai ziemā pūķus lielākoties pako tādēļ, lai uzturētu sevi formā starp divām vasaras sezonām. Norvēģijā situācija esot pretēja, jo garo ziemu dēļ kaitošana aukstajos ūdeņos tiek uzskatīta par piedevu ziemas priekiem. Virsmas specifika nosaka arī gūtās emocijas – cietais ledus neļauj līdz ar pūķi pacelties tik augstu, kā, iecērtoties jūras viļņos, tas izdodas vasarā, turklāt daudziem kaitotājiem ziemā pietrūkst Baltijas jūras šalkoņas.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds” 

Ja vasarā par kaitošanu ir vērts sākt domāt tikai dienās, kad vēja ātrums ir vismaz 6–7 metri sekundē, tad ziemā pūķus var likt lietā arī pie divreiz lēnāka pūtiena.