Kaut reizi dzīvē katram jaunietim prātā ir ienākusi doma kļūt brīvam, neatkarīgam no vecākiem, kā arī izrauties no ierastās dzīves vides. Tomēr ne katrs ir tik drosmīgs, lai šo sapni realizētu. To nevar teikt par Andri Liepiņu, kurš pirms sešiem gadiem, 18 gadu vecumā, bija pietiekami pārgalvīgs, lai dotos uz Londonu, apbruņojoties vien ar lielu vēlmi ”izrauties no mammas paspārnes” un nelieliem ietaupījumiem. Andra lielais piedzīvojums sākās pēc vidusskolas beigšanas: ”Mērķu man tobrīd nebija praktiski nekādu, galvenais bija tikt prom.

Tā kā mana sirdslieta jau no bērnības ir elektronika, datori, tad vēlējos doties uz tādu valsti, kur runā angļu valodā un ir attīstītas IT tehnoloģijas. Protams, nozīmīgs faktors bija tas, kur tajā laikā vispār varēja tikt. Tā arī izvēlējos braukt uz Londonu.”

Dzīve Londonā sākās ar ne to labāko pieredzi. Jaunietim firma solīja sagādāt gan darbu, gan dzīvesvietu, bet, kad viņš tur ieradās, nekā tāda nebija. “Dzīvoju vienā istabā kopā ar vēl četriem cilvēkiem – gruzīniem, armēņiem, kas naktīs dzēra un spēlēja ģitāru, tāpēc pagulēt nebija iespējams. Nauda aizpeldēja vienkārši vienā setā, līdzi man bija 250 latu, un tie tika iztērēti jau nedēļas laikā. Darbu centos sameklēt saviem spēkiem, bet nesekmīgi. Izsakot draudus firmai, kas solīja mani šeit iekārtot darbā, izdevās nokārtot viltotu darba atļauju,” stāsta Andris. “Nebija tā, ka uzreiz, iesniedzot dokumentus, varēja dabūt darbu. Man piezvanīja tikai pēc nedēļas, bet līdz tam mazgāju mašīnas. Tad strādāju noliktavā, kur krāmēju kastes. Darba laiks bija 12 stundas dienā, turklāt divas stundas vien pagāja ceļā uz darbu. Tas bija ļoti grūti, jo, tā kā esi “lētais darbaspēks”, tad jāstrādā daudz. Varu pat teikt, ka jāvergo, citreiz pat 14 stundas.” Šajā darbā Andris sapazinās ar tādiem pašiem bēdubrāļiem kā viņš, un visi kopā noīrēja māju 30 minūšu gājienā no darba. Tas nedaudz uzlaboja dzīves apstākļus, un beidzot bija ilgi kārotais miers, klusums un zināma stabilitāte. Tika nopirkta arī pirmā automašīna.

“Pēc apmēram gadu ilgas strādāšanas par krāvēju, sastrīdējos ar priekšniecību un mani atlaida, bet veiksme bija manā pusē, jo jau pēc nedēļas es atradu darbu, kur maksāja aptuveni trīs reizes lielāku algu, nekā iepriekšējā darba vietā. Tas bija darbs Anglijas pasta jaunuzceltajā šķirotavā, precīzāk darbs pie visa kompleksa testēšanas procesa. Kad tiku pie tādas naudas, sapratu, ka man nenāksies braukt mājās un varēšu šeit dzīvot ilgi. Lai arī strādāju daudzas nakts stundas, bija skaidrs, ka darbs būs ilglaicīgs, fiziski vieglāks un saņemtā nauda radīja lielāku drošības sajūtu. Pateicoties prasmei rīkoties ar datoru, mana karjeras izaugsme sasniedza augstāko punktu, jo pēdējos divus gadus jau sēdēju kopā ar priekšniekiem un taisīju datu analīzi un statistiku.”

Andra pēdējais darbs bija Londonas metro, kur viņš lika skaļruņus, video novērošanas kameras un citas komunikācijas iekārtas. Maksāja ļoti labi un darbs bija četras stundas – no 1.00 līdz 5.00 naktī. Pēc metro, strādāju vēl dažos darbos. “Tur arī guvu iedvesmu savām biznesa idejām,” atklāj jaunietis. “Viens no iemesliem, kāpēc atgriezos Liepājā, bija saistīts ar atvērtajām Eiropas Savienības dalībvalstu robežām. Ceļot kļuva iespējams bez īpašām problēmām, un tas radīja lielu iedzīvotāju pieplūdumu arī darba tirgū Londonā.”

Kopš šī gada Andris ir uzsācis pats savu biznesu mūsdienīgo apsardzes sistēmu jomā. Uz jautājumu, vai viņš sevi uzskata par veiksmīgu uzņēmēju, Andris atbild: “Domāju, ka veiksmīgs uzņēmējs vēl neesmu, bet veiksmīgs un laimīgs cilvēks noteikti. Esmu sapratis, ka vislabāk jūtos šeit, Liepājā. Ir tik lieliska sajūta sēžot Jūrmalas parkā uz soliņa, un baudot vakaru. Tur es izbaudu mieru un atpūšos. Turklāt, ejot pa Liepāju, jūtu, ka man te kaut kas pieder, te ir manas mājas. Ejot pa Londonas ielām, ir tāda vienaldzības sajūta, jo tev nekas nepieder un tu neesi nekas, bieži zūd stimuls kaut ko vispār darīt”.

Andris apstiprina, ka nekur nav tik labi kā mājās. Viņš atzīst, ka tādu pieredzi, kas uzkrāta ārzemēs, šeit, Latvijā, nebūtu ieguvis, bet, ja būtu iespēja atgriezties atpakaļ laikā, tad viņš tomēr nebūtu devies uz Londonu, jo tas viss tomēr bija pārāk emocionāli un fiziski ļoti grūti. Andris no sirds iesaka jauniešiem “uz savu galvu” nekur nedoties, jo tagad ir citi laiki un bez pazīšanās atrast svešā valstī darbu un dzīvesvietu ir sarežģīti. Tie laiki ir pagājuši, kad veiksmīgi uzsākt dzīvi Londonā varēja jebkurš piedzīvojumu meklētājs. “Tā var tikai iedzīvoties lielos parādos, zaudēt veselību, laiku un gūt negatīvu dzīves pieredzi,” piebilst jaunais uzņēmējs.  

Anita Urkauska