Pavasaris klāt, un līdz ar to liela daļa jau notraususi putekļus no saviem velosipēdiem. Kāda ir velo mode Liepājas ielās, to mēģinājām lūkot. Satikt izdevās oldskūlīgo “Schwinn cruiser”, tandēmvelosipēdu, ķūnēto “Crescent”, oriģinālo “Mustang” un sievišķīgo velo ar groziņu.

Bez bailēm taisa jesus style

“Gribētos Liepājā pacelt velo kultūru,” saka divdesmitpiecus gadus vecais Lauris Rimkus, tāpēc viņš iesaistījies biedrības “Radi vidi pats” sadarbības projektā ar Somiju, lai Liepājā izveidotu velosipēdu darbnīcas. “Cilvēki varēs nākt un no veciem riteņiem salikt jaunu,” pastāsta jaunietis.

Arī Laura šā brīža velosipēds ir vecā kaluma ar retro tipa apvalkiem. “Man patīk oldskūlīgais piesitiens. Iegādājot to pirms diviem gadiem Rīgā. Tieši šie velosipēdi ir diezgan dārgi. Man izdevās nopirkt atlaižu laikā.” Tagad, kad sākusies īstā sezona, jaunietis ar to pārvietojas visur, un ņem pat līdzi dodoties izklaidēties. “Tas ir mans galvenais pārvietošanās līdzeklis. Pilsētas mērogos var braukt ātrāk, nekā ar automašīnu,” novērojis Lauris, “un nav vajadzīgs benzīns. Ļoti labs izgudrojums, kas balstās tīri uz tavu enerģiju.” Liepājnieks pat uztrenējis triku, ko nosaucis par jesus style. “Ieminies, piecelies kājās, atlaid rokas un vienkārši slīdi,” raksturo Lauris. “Tad ir laba sajūta. Bet realizēt to es varu tikai vakaros, kad uz ielām ir maz mašīnu.”

Lauris nav vienīgais Liepājā, kurš pārvietojas ar “Schwinn cruiser”. Viņš manījis vēl pāris cilvēkiem, tāpēc ir plāns kaut kad uztaisīt “Schwinn cruiser” sabraukšanas tusiņu. “Pārsvarā saņemu komplimentus,” saka Lauris, kad abi uz ielas satiek draugus un paziņas.

“Šis ir ideāli piemērots pludmalei – ar platām riepām, un reizē bedrainajām Liepājas ielām. Ir mīkstāka braukšana,” viņš dalās pieredzē. Vienīgais mīnuss – velosipēds ir smags un, veicot garos gabalus, braucējs ātri nogurst. Laurim pārvietošanās pa pilsētu problēmas nesagādā. Viņaprāt, tās ir svētdienas braucējiem – tiem, kas izbrauc reizi vai divas nedēļā. Lauris piekrīt, ka dažas vietas ir grūti izbraucamas, sevišķi, kad no trotuāra nav nobrauktuves.

Laurim ir iecere par velo taxi izveidi. Maršruts būtu no Jūrmalas parka līdz centram un atpakaļ. “Tajā varētu aizmugurē iekāpt divi cilvēki, būtu jumtiņš, es uzliktu muzoniņu,” smaidot sapņo jaunietis.

Bērītis ar savu auru

Portāla liepajniekiem.lv darbiniece Laura Drēziņa spilgti atceras dienu, kad tētis viņu pirmo reizi mācīja braukt ar divriteni. “Tas bija Vaiņodē pa grantainu ceļu. Viņš palaida mani vaļā, taču, kad tiku līdz ceļa galam sapratu, ka nu ir jāgriežas, taču sanāca attapties grāvī, kas pilns ar nātrēm,” smaidot stāsta Laura, taču ne pārāk veiksmīgā pirmā pieredze nav atturējusi viņu no turpmākās draudzības ar riteņiem.

Jau piecus gadus Lauras īpašumā ir “Mustang” firmas braucamrīks. To viņai no Zviedrijas atvedis kāds Liepājā pazīstams mūziķis. “Uzzināju, ka viņš regulāri mēdz uz turieni braukt pēc ričukiem, un palūdzu, lai man arī atved,” stāstu turpina Laura. “Pašā sākumā ar to arī intensīvi braukāju, bija lieli plāni, bet tad kaut kā par savu bērīti aizmirsu. Bija pārvākšanās no viena dzīvokļa uz otru, tad remonts un citi notikumi. Tad ilgu laiku mans braucamrīks bija uz četriem riteņiem – bērnu rati. Un mans bērītis bija pamests novārtā. Izdomāju šopavasar atkal izvilkt. Kopā ar vīru notrausām putekļus, uzpumpējām riepas, sakārtojām un tagad braucu uz darbu.” Līdz ar to atgriezusies arī sākotnējā doma to nokrāsot bronzas krāsā. Taču, redzot kolēģu sajūsmu par tā rozā krāsu, pārdomājusi. Vēl šobaltdien ritenis ir kā no veikala – visas detaļas ir oriģinālas, nekas nav mainīts vai pārveidots. “Tam ir trīs ātrumi, viena ķēde un vecā bremzēšana sistēma – kad ar pedāļiem jāmin uz aizmuguri. Man tas ļoti patīk, lai gan ir arī rokas bremzes,” piebilst Laura. Vienīgais atribūts, kas prasītos papildus, ir bērnu sēdeklītis, lai Laura izbraucienos varētu doties kopā ar meitiņu. Ir plāns pārdot veco automašīnu, jo tās saremontēšana prasa pārāk lielus līdzekļus, un par saņemto naudu nopirkt arī vīram riteni, lai doties izbraucienos viņi varētu visi kopā.

“Ar riteni tu esi neatkarīgs, nav jāgaida tramvajs. Un līdz darbam, atkarībā no satiksmes intensitātes, nokļūstu deviņās minūtēs,” novērojusi liepājniece.

Vai lūkojoties uz citu – modernākiem – braucamrīkiem, nav neērti pa pilsētas ielām pārvietoties ar savu vecīti? “Bija periods, kad skatījos, ka citiem ir jaunāki modeļi, taču manam ritenim ir sava aura. Tas nav pārtaisīts un tam ir savs stāsts. Un tas ir labs, kāds tas ir – ar visu nolupušo krāsu,” pārliecināta Laura. Vienīgais, ko viņa gribētu īstenot, ir velosipēdu tiesību iegūšana. Viņa skaidro, ka vajadzētu, lai zinātu noteikumus un neapdraudētu citus satiksmes dalībniekus. Lai gan tāpat viņa cenšas braukt prātīgi.

Uz velosipēda – divatā

Liepājas teātra aktierim un pakalpojuma firmas “Liepājas Velo Kurjers” līdzīpašniekam Ērikam Vilsonam pagalma šķūnītī ir vairāki šekumdriļļi – gan tādi, kas ripo, gan tādi, ar kuriem nepieciešamas padarboties, lai tie atkal ripotu. Pagaidām aktīvi tiek izmantoti trīs īpatnējāki braucamrīki. Iepazīstamies ar diviem no tiem, jo intervijas brīdī ar trešo ir izbraucis viens no Ērika dēliem. “Šis smagākais ir paredzēts kravai,” rāda tā saimnieks. “Iegādājos pagājušajā rudenī. Tas ir labs zviedru firmas ritenis – “Kronan”. Neko daudz vēl neesmu braucis. Tagad, kad automašīna čupā, izmantoju aktīvāk. Pavisam nesen no Grobiņas pat atminos. Pa šoseju ripoja viegli.”

Pieļauju, ka interesantākais citu acīm šķitīs tandēmvelosipēds, kas Ērika īpašumā nonācis pirms gada. Kad ar to izbrauc pilsētas ielās, cilvēki smaida, māj ar rokām, pastāsta Ēriks. Pat autovadītāji iesaucoties: “Re, kā!”. Ēriks uz tā ir kāpis kopā ar jaunāko dēlu. “Braucot, ir jārēķinās, ka velosipēds ir garšs un ka jādarbojas sinhroni. Tā var attīstīt lielāku ātrumu. Vieglāk ir tam, kas sēž priekšā, jo aizmugurējam ir spēcīgi jāmina. Lai gan uz priekšā sēdošo balstās liela atbildība.” Ar jancīgo velosipēdu iepazīstināti un iedots pat pamēģināt dēla klasesbiedriem, kad devušies uz Bernātiem. Šāds tandēmvelosipēds nav tikai Vilsonu ģimenei. Esot manīts vēl kādam pilsētā.

“Esmu visu jaunību nobraukājis ar riteņiem. Un man patīk. Pēdējos gados, kad esmu ar automašīnu, saprotu, ka jāmetās atpakaļ uz riteņiem,” nopietni saka Ēriks. Pagaidām darbs piespiež sēdēt pie auto stūres, taču, ja varētu izvēlēties, tad noteikti tas būtu par labu ritenim. “Gribētu piespiest Liepāju domāt zaļāk. Manuprāt, šā brīža izbūvētie veloceliņi ir tikai tāda formāla padarīšana. Kamēr neredzu taustāmu un ripojamu rezultātu, es to uztveru kā PR celšanu,” viņš skarbi nosaka. “Lai mēs būtu riteņbraucēju pilsēta, ir jāiegulda vairāk līdzekļu un par to ir jādomā. Pagaidām pie mums riteņbraucēji ir traucēklis.”

Dāvana dzimšanas dienā

Liepājniece Inesa Kasēviča ar velosipēdu uz Jūrmalas parku un pludmali dodas vismaz divas reizes nedēļā. Un visbiežāk kopā ar savu vīru. “Man visu mūžu ir bijis ritenis. Pirmo dabūju 12 gadu vecumā,” atceras Inesa. Šogad sezona atklāta aprīļa sākumā. Ziemas laiku ripojošais draugs pavadījis telpās. Konkrēti šo velosipēdu Inesai pirms pieciem gadiem uzdāvinājis vīrs dzimšanas dienā. “Es viņam lūdzu tieši šādu – ar groziņu. Lai, piemēram, dodoties piknikā, varu ielikt sviestmaizes,” smaidot pastāsta Inesa. Pagaidām ritenis ripojis bez problēmām. Un tas patīk ne tikai saimniecei, bet arī citiem.

“Svaigs gaiss. Varu pieturēt, kur gribu. Braucot ar mašīnu, skati pārāk ātri paslīd garām. Un, jā, tās ir fiziskās aktivitātes,” labumus, ko sniedz pārvietošanās ar velosipēdu, uzskaita liepājniece. Pagaidām, kamēr pilsētā veloceliņu sistēma pamazām top, Inesa pārvietojas tikai pat pludmali un Jūrmalas parku. “Man ir bail no automašīnām. Un vadītāju attieksme ne vienmēr ir laipna,” viņa novērojusi.

Ķūnēšanas meistars

Izrādās, ka grupu “Nasty Smile” un “The Briefing” dalībnieks Uldis Meļķis ir velosipēdu ķūnēšanas meistars. “Es tieši taisu, nevis laboju,” viņš uzsver. Ulda ripojošie darbi ir gan draugiem, gan draugu draugiem. ”Cilvēks izvēlas rāmi, un tad abi kopā izdomājam, kā to nokrāsot, kā ķūnēt, kādus špāsīgākus ragus uzlikt,” stāsta Uldis.

Liktos loģiski, ka arī pašam meistaram būtu kas īpatnējāks īpašumā. Un tā arī ir, taču Uldim ir līdzīga problēma kā kurpniekam, kurš pats staigā ar saplēstiem apaviem. “Varu paspēt sataisīt riteņus citiem, bet nekad pašam tas nebūs kārtībā par simts procentiem,” viņš saka, un rāda, ka šā brīža braucamrīks ir uztaisīts, cik tik minimālistiski var, bez papildus krutām fīčām. Vienīgais, ar ko mūziķis palepojas, ir aizmugurējā ritenī uzstādītā rumba ar septiņiem ātrumiem (blakus attēlā). No Zviedrijas atvestajam “Crescent” firmas velosipēdam no oriģinālajām detaļām atstāts vien rāmis, stūre un bremzes. Un sākotnēji tas bijis gaiši zilā krāsā, trīs reizes pārkrāsots dzeltens, bet tagad – pelēcīgi melns. Un ar to viņš pārvietojas visur. Ja pilsētā ir darīšanas vairākās vietās, tad ritenis ir liels palīgs galapunktu sasniegšanai. Un nav mazsvarīgi, ka brauciens ir bezmaksas – nav jāpērk biļetes vai benzīnu.

“Arī Liepājā ir savdabīga velo mode,” novērojumos dalās Uldis, lai gan izteiktāka tā esot Rīgā. Un arī rīdzinieki ir tie, kas pacietīgi stāv rindā un gaida, kad Uldis ķersies klāt kā jauna veidošanai. “Pagājušo vasaru pamanīju vienu džeku, kurš bija izvilcis ārā opīša laika ērenpreisu, un tepat pa Jūrmalas parku gonkoja. Ar visām štellēm, arī ādas maciņu instrumentiem, kas atrodas sēdekļa aizmugurē. Ir cilvēki, kas tam pievērš uzmanību. Citam tas ir gluži tāpat, kā sievietēm saskaņot kurpes ar somiņu,” pasmaida velo meistars.

Detaļas jaunu braucamrīku radīšanai Uldis sameklē kāda drauga pagrabiņā, kur savesti vairumā lietoti velosipēdi no Holandes. “Ieejam, pacilājam kaut ko, atrodam ko ekskluzīvāku un velkam no čupas ārā,” atklāj Uldis, kā notiek izvēle. Ar velosipēdu veidošanu liepājnieks aizrāvies pirms sešiem gadiem. Viņš pilsētā meklējis vietu mēģinājumiem, iegājis velosipēdu veikalā, jo virs tā pamanījis neizmantotas telpas. Galu galā sanācis tā, ka pēc pāris mēnešiem jau stāvējis pie kases. “Iepatikās riteņu štelles. Kopš tā brīža pavilkos,” viņš nosaka. 

Ulda veidotie “ričuki”. Viņa lielākais lepnums ir redzams kreisajā pusē. Diemžēl Liepājas ielās to neredzēsiet, jo tā īpašnieks dzīvo Rīgā.