“Esmu ilgi meklējis savu īsto profesiju. Esmu mācījies par mehatroniķi, grāmatvedi, būvdarbu vadītāju. Nekas no tā visa nepatika. Beidzot esmu sapratis, ko vēlos dzīvē darīt,” stāsta Liepājas Jūrniecības koledžas audzēknis Dagnis Dambergs, kurš 15. novembrī atgriezās no astoņu mēnešu garas prakses, kuras laikā apkuģojis apkārt pasaulei. Viņu kā praktikantu pieņēma angļu uzņēmums “Zodiac Maritime”.

Viņš šobrīd apgrūst kuģa mehāniķa profesiju, taču atceras, ka arī viņa tētis un vectēvs vēlējušies iet jūrā, taču viņam vienīgajam izdevies tikt tik tālu. 

Vairums no Dagņa kursabiedriem atraduši sev praksi četriem mēnešiem, taču viņam izdevies atrast tikai septiņiem, kas galu galā dažādu sakritību un neprecizitāšu dēļ ieilgusi par mēnesi ilgāk. 

“Strādāju uz 200 metru gara kuģa, kas pārvadāja automašīnas. Pienākumi mainījās, taču sākums bija tāds, kā visur – birste. Visu laiku tīrīju un mazgāju. Tad pienākumi mainījās – tīrīju degvielas filtrus, aizpildīju mašīntelpas žurnālu, pēc tam nodarbojos ar krāsošanas un skrūvēšanas darbiem, tādēļ kļuva interesantāk un vieglāk,” stāsta praktikants.

Kad uz kuģa klāja Dagnis bija pavadījis vien divas nedēļas, viņš ļoti sācis ilgoties pēc mājām. Gandrīz nedēļu viņu mocījusi jūras slimība. “Man jūras slimība izpaudās kā paģiras vissmagākajā pakāpē. Vēl tajā laikā piedzīvojām ļoti spēcīgu vētru – naktī pat šūpošanās mani izmeta no gultas. Protams, pats par to visu laiku domājot, sev liku justies slikti. Domāju – priekš kam man to vajag?”

Drīz pēc tam piestājuši Kanādā, Halifaksā, kur Dagnis nokāpis no klāja, pastaigājis pa pilsētu un nomierinājies. “Varēju turpināt strādāt. Nākamais lūzums bija vēl pēc kādiem trīs mēnešiem, kad vajadzēja savākties, lai turpinātu.  Psiholoģiski bija ļoti grūti,” pārdomās dalās Dagnis: “Nebija viegli pārtraukt sakarus ar ārpasauli, jo iespējas komunicēt ar tuviniekiem bija niecīgas. Varējām izmantot tikai kuģa e-pastu, kas tāpat reizēm nedarbojās. Protams, ar laiku jau pieradu, taču sākumā bija tā, kā bija.”

Arī valodas barjeras pārvarēšana nav bijusi viegla. “Mašīntelpā visi strādājošie bija ukraiņi, bet krievu valodu es nepārzināju. Tagad jau protu, jo tikai 2-3 dienas ar mani parunāja angliski, pēc tam viņi runāja tikai krieviski. Ja nesapratu, kas notiek, uz mani sāka kliegt. Uz kuģa disciplīnas netrūka.”

Arī izkāpt krastā neizdevās bieži. Reiz Dagnis uz kuģa pavadījis 10 nedēļas, nenokāpjot krastā, jo nācies strādāt. Citreiz pat no kuģa nav ļauts nokāpt drošības dēļ. 

“Visvairāk mums paveicās Grieķijā. Nokāpjot no klāja, paspējām visu – paēst, iepirkties, pastaigāt pa pilsētu un pat apskatīt tās vēsturisko daļu Akropoli.” Stāstot par piedzīvoto, Dagnis bieži saka “mēs”, jo atzīst, ka attiecības ar kuģa komandu bijušas ļoti labas, kaut arī kopā strādājuši tik dažādi cilvēki. “Uz kuģa strādāja aptuveni 25 cilvēki, starp tiem bija gan krievi, ukraiņi, gan bulgāri, gruzīni un pat indieši. Ļoti daudz ieguvu arī saskarē ar tik dažādām tautībām.”

Jaunietis atzīst, ka uz “peldošajām mājām” izjutis arī bailes.

“Atzīšos – sākumā biju ļoti nobijies. Mūs šūpoja divas nedēļas. Bija ļoti spēcīga vētra, bet ar laiku pieradu, kad mazgāju grīdu, domāju, ka citi mani mēģina izjokot, jo visu laiku pazuda ūdens spainis. Izrādījās, ka tas bija aizslīdējis prom,” smej Dagnis. 

Kā jau vairums no vecākiem, arī Dagņa mamma bijusi satraukta, laižot dēlu jūrā uz astoņiem mēnešiem. “Viņa, protams, pārdzīvoja. Kad bijām Beringa jūrā, mēs uz diennakti pazudām no satelīta. Bet, kad piestājām krastā, parasti varējām sazvanīties. Sākumā nezināju, kur likties – gribējās zvanīt tuviniekiem, parunāt, pastāstīt, kā man klājas.” 

Visvairāk Dagnim kuģojot pietrūcis mājās gatavota ēdiena. “Sākumā ēdiens bija līdzīgs tādam, kādu ēdu mājās – zupas, gaļa, kartupeļi, makaroni, rīsi. Pavārs bija no Bulgārijas un viņiem ir diezgan līdzīga virtuve mūsējai, tādēļ neatradinājos no mājas ēdiena. Bet tad nomainījās pavārs. Šausmas! Ēdiens bija bez garšas, ēdām “roltonus”, brokastīs gandrīz katru dienu ēdām vārītas olas, kam bija specifiska garša un pat smaka,” ar nepatiku atminas puisis. 

Dagnis beigās skaitījis dienas, kad varēs atgriezties mājās. Viņš bijis mājās jau nedēļu, kad tikai sācis aptvert, ka patiešām ir atgriezies. Viņu sagaidījusi mamma, kas braucot mājās uzdevusi daudz jautājumu, uz kuriem Dagnis nav spējis atbildēt, jo skatījies ārā pa automašīnas logu un centies aptvert, ka beidzot atgriezies Latvijā. ”Es visus astoņus mēnešus uz kuģa audzēju bārdu. Atgriezos mājās, atrādījos tuviniekiem un beidzot devos pie friziera no tās atbrīvoties,” par atgriešanos smejot stāsta jaunietis. 

Viņš astoņu mēnešu laikā piestāja Kanādā, Amerikā, Japānā, Ķīnā, Taivānā, Taizemē, Malaizijā, Singapūrā, Saūda Arābijā, Turcijā, Grieķijā, Beļģijā, Vācijā. Diemžēl, ne visās valstīs bijis iespējams nokāpt no klāja, taču tur, kur bijis, Dagnis redzējis daudz. Viņš atzīst, ka ieguvums ir milzīgs – lielāks, nekā bija gaidījis. ”Tai pat laikā esmu sapratis, cik daudz man vēl jāmācās. Galvenais, ko ieguvu – apziņa, ka daru to, kas patīk un šī būs mana īstā profesija.”

24Skatīt galeriju