“Pagaidām viss ir mierīgi,” – tā saka portāla uzrunātie atašeji – brīvprātīgie jaunieši, kas kļuvuši par aizbildņiem kādai no U18 Eiropas čempionāta basketbolā ārvalstu komandām, runājot par to, kā viņiem iet. Lai arī par darbu atalgojums netiek maksāts, iegūtā pieredze un emocijas visu atsver.

Liepājniecei Ingai Dzērvei atašeja darbs nav sveša lieta. Jau pirms diviem gadiem ir būts par, ja tā var teikt, vidutāju, kad Liepājā notika U20 Eiropas čempionāts sievietēm. Toreiz Ingai tika Itālijas sieviešu komanda. Tagad jauniete palīdz Polijas vīriešu izlasei. “Interesanti,” smaidot atbild Inga, vaicāta, kā tad iet. Dažkārt esot tā, ka sēdi un nav ko darīt, citkārt atkal telefons kūp un nākas pasvīst, atrisinot radušās ķibeles. Tādu brīžu gan nav daudz. Kopumā viss esot forši. Savstarpējās attiecības ar komandu Inga raksturo kā draudzīgas. “Neliela formalitāte jau ir. Bet arī jokus pasaka, ne tikai ir nopietni visu laiku.”

Arī valmieriete Līva Kalniņa, kurai piešķirta Horvātijas izlase, saka, ka ar aizbilstamajiem ir draudzīgas attiecības. Interesanti, ka arī pērn Līva bijusi atašejs tieši Horvātijas basketbolistiem, FIBA U19 Pasaules čempionātā Liepājā. “No pagājušā gada ir divi spēlētāji. Neesmu jautājusi, bet domāju, ka viņi mani atceras,” teic Līva. Viņa ievērojusi, ka horvātiem ļoti patīk dziedāt, visu laiku kaut ko dungojot, bet pēc treniņiem un spēlēm piedziedot visu viesnīcu. “Būt par atašeju ir interesanti. Iepazīsti komandu, viņus pašus kā cilvēkus,” pārliecināta jauniete. Jāpiebilst, ka kopā ar Līvu darbojas vēl viena valmieriete – Signe Kļaviņa, kurai šis ir jau ceturtais gads Liepājā kā brīvprātīgai, un tieši basketbola čempionātos. Šogad Signe ir atašejs Turcijas komandai. “Patiesībā mēs ar Līvu darbojamies kopā, spēlētāji nemaz nezina, kura no mums viņiem ir norīkota,” smaidot paskaidro jauniete.

Lai arī citus gadus ir bijušas problēmas ar spēlētājiem no dienvidiem saistībā ar viņu cimperlīgām prasībām, ne Signe, ne arī Līva to nevar attiecināt uz turkiem. “Viņiem viss patīk.” Abas meitenes ir patīkami pārsteigtas par dienvidnieku labajām manierēm. “Vieni no pieklājīgākajiem un laipnākajiem, ko esam sastapušas. Dažkārt atašejus izmanto ļaunprātīgi, piemēram, kā smagumu nesējus, bet ne turki. Reiz, kad atnācām uz pusdienām un mums nebija krēslu, viņi leca kājās un piedāvājās atnest. Ļoti patīkami,” atzīst Signe, paslavējot svešzemniekus.

“Kā kuro dienu,” saka Inga, cikos sākas viņas darba diena. Ja komandai ir rīta treniņš, tad uz strīpas jābūt jau ap astoņiem. Mājās jauniete pārrodas pirms pusnakts, kad komandai nogādāti visi tās dienas spēļu video ieraksti, kurus nākamajā dienā treneri un komanda rūpīgi izanalizē. Līdzīgi ir arī Līvai un Signei. Tā kā abas meitenes nav no Liepājas, dzīvojot kopmītnēs. “Jā, mēs pat piemaksājam,” smejoties teic Signe, bet tas esot tā vērts.

Inga turpina stāstīt, ka pilsētu poļi apskatot paši, neesot jāvadā īpašās ekskursijās. Reiz jautājuši, kas tas par operdziedātāju, ko viņi sastapuši pa ceļam dodoties uz jūru. “Pastāstīju, ka Viktors piedalījies pat talantu šovā,” smaidot atminas jauniete. Gluži tāpat kā turkus, arī poļus apmierinot gan viesnīca, gan ēdināšana, gan viss pārējais.

Bez Latvijas Ingai nav īpaša favorīta, kam čempionātā just līdzi. Visas komandas viņas acīs ir līdzvērtīgas. Polijas basketbolistiem laikam vienīgajiem līdzi atbraucis paprāvs fanu pulciņš, galvenokārt vecāki. “Riktīgi sagatavojušies – ar taurītēm, bundziņām, karogiem,” līdzpaņemto atribūtiku uzskaita Inga. Savukārt Līva un Signe noteikti atbalstīšot turku izlasi, arī spēlē pret Latviju. “Nevaram viņu lūgumam atteikt,” kāpēc tā, paskaidro Signe.

No meiteņu stāstītā var noprast, ka strādāt par atašeju nav nemaz tik viegli. Kāda motivācija ir strādāt par brīvprātīgo, bez atalgojuma? “Attīstu savas menedžmenta prasmes. Ir jāzvana, jāsarunā. Tāda laba pieredze. Arī jauni kontakti. Un forši redzēt čempionāta aizkulises,” vairākus ieguvumus nosauc Inga. Līdzīgi domā arī valmierietes: “Jauni kontakti, jauni draugi, pieredze un labi pavadīts laiks. Tas ir tik aizraujoši, ka vari visu dienu skatīties spēles un just līdzi savai komandai. Kad viņi priecājas, priecājamies arī mēs.”

Tiem atašejiem, kuru aizbilstamie būs guvuši visvairāk uzvaru un savās grupās nepaliks pēdējie, darbs ilgs līdz pat 15.augustam. Vairākas komandas uz Viļņu Lietuvā dosies jau šosvētdien.

Ģirta Gertsona foto

Bez Latvijas Ingai nav īpaša favorīta, kam čempionātā just līdzi. Visas komandas viņas acīs ir līdzvērtīgas.

Par savu darbu Līva (no kreisās) un Signe saka: “Tas ir tik aizraujoši, ka vari visu dienu skatīties spēles un just līdzi savai komandai. Kad viņi priecājas, priecājamies arī mēs .”