Tas bija martā, kad abas ar draudzeni internetā atradām lētas biļetes lidojumam uz Vācijas galvaspilsētu. Lidojums vienai personai no Kauņas lidostas uz Berlīni maksāja nepilnus septiņpadsmit latus abos virzienos. Nolēmām, ka jābrauc!

Agra nakts un rīts

Prombraucot svētdienas rītā kompānijas “Ryanair” lidmašīnā bija tikai dažas brīvas vietas. Nolaižamies Šēnfeldas lidostā, un Vāczeme mūs sagaida, auksta un dūmakā tīta. Izejot no lidostas, instinktīvi sekojam kādam cilvēku bariņam, kas, kā izrādījās, dodas pareizajā virzienā – uz piepilsētas vilciena (apzīmēts ar burtu S) staciju. Gan vācu, gan angļu valodā izbūrušies pie biļešu automāta, tomēr tiekam pie biļetes. Vēlāk mājupbraucot spriedām, ka kontrolieri Berlīnē nestrādā īpaši čakli. Biļetes cītīgi pērkam katram braucienam kā piepilsētas vilcienos, tā arī Berlīnes iekšējās līnijās (apzīmē ar U), taču kontrolierus ne reizi nesatiekam.

Laukumi un ceļamkrāni

Pulkstenis rāda pusdesmit, kad esam gatavas ieņemt pilsētu. Lielākā daļa berlīniešu vai nu izguļ svētdienas rīta nesteidzīgo miegu, vai rāmi brokasto. Ielās cilvēku maz. Mūsu pirmais apskates objekts ir televīzijas tornis – viena no augstākajām celtnēm Eiropā (368 metri). Stāvot pie tā baltās, apaļās kājas, lai saskatītu kupolu, galva jāatliec maksimālā leņķī. Kā viņiem to  bunduli izdevies tik augstu uzstutēt? Starp citu, biļete par uzbraukšanu TV tornī un Berlīnes apskati kopš 2008. gada vasaras ir kļuvusi dārgāka par vienu eiro. Tagad prasa 10,50 eiro.

Berlīni noteikti nevar salīdzināt ar daudzām citām vecās Eiropas pilsētām, jo tā, Otrajam pasaules karam beidzoties, visa gulēja drupās. To saprotot, pārņem patiesa nožēla par visu reiz bijušo, skaisto, bet nopostīto. Tieši tādēļ tagad Berlīnē vēl joprojām daudz lielu, tukšu laukumu, daudz ceļamkrānu pie jaunceltnēm un tikai dažas vecās, restaurētās pirmskara ēkas. Viens no šādiem kompleksiem ir pasaulslavenā Muzeju sala, kurā atrodas pieci muzeji. Esam apņēmības pilnas baudīt  mākslu un apmeklējam veselus trīs – Veco muzeju (Altes Museum), Veco nacionālo galeriju (Alte Nationalgalerie) un Jauno muzeju (Neues Museum). Nopērkot par 14 eiro vienu biļeti, ar to var tikt iekšā visos piecos muzejos. Droši vien tādēļ, ka ir svētdiena, cilvēku ļoti daudz. Izskatās, ka ne tikai tūristi mēģina spodrināt savu kultūras līmeni. To pašpārliecināti dara arī berlīnieši.

Pie centrālā bulvāra Zem liepām (Unter den Linden) kādā šķērsielā dažādu mantu un mākslas priekšmetu tirdziņš. Notupies uz viena ceļa, jauns vīrietis pa mazu, sarkanu paklājiņu bīda trīs kastītes, zem vienas no tām ir bumbiņa. Likmju licēju un minēt gribētāju netrūkst. Vienubrīd izceļas skaļa vārdu pārmaiņa. Izrādās, kāds kungs, minētājs, zaudējis 150 eiro un ir ļoti neapmierināts!

Tieši pa bulvāri Zem liepām naudas zaglim pa pēdām reiz sekoja rakstnieka Ēriha Kestnera grāmatas varonis, mazais Emīls un viņa draugi – Berlīnes zēni. Mūsu pie tādas staigāšanas slodzes nepieradušās kājas par sevi atgādina ik uz soļa, uz priekšu klumburējam lēni, bet neatlaidīgi. Šajā bulvārī cēla un pašpārliecināta stāv Humbolta universitātes ēka, kā arī slavenais, bet atturīgais Operas nams (Staatsoper Unter den Linden). Neskatoties uz smeldzošajām pēdām, Parīzes laukumam un Brandenburgas vārtiem cenšamies tuvoties pēc iespējas cēlākā gaitā. Tieši šeit 1989. gadā tūkstošiem Austrumvācijas un Rietumvācijas iedzīvotāju svinēja Berlīnes mūra nojaukšanu. Nesena vēsture, kas mainīja Eiropas karti. Vēl bija Reihstāgs, Tīrgartens, memoriāls ebrejiem, kurā ir 2711 dažādu izmēru betona kluči, bija kāju atpūtināšana, guļot zālienā pie Vecās nacionālās galerijas.

Vai tas bija Knuts?

Nākamās dienas rīts sākas Potsdamas laukumā. Uzņēmuma “Sony“ centra ēkas un liels stikla kupols apliecina – Berlīne ir veiksmīga un pašapzinīga pasaules pilsēta. Lieliska pārmaiņa pēc jaunās arhitektūras aplūkošanas bija Vācijas plašākā un vecākā zooloģiskā dārza apmeklējums. Maija saulītē laiskojās slavenais leduslācis Knuts, no kura pēc dzemdībām atteicās viņa māte. Mazuļa dzīvību saglabāja rūpīgie kopēji. 2007. gada sākumā Berlīni pārņēma īsta knutomānija, un togad apmeklētāji esot iztērējuši aptuveni 5 miljonus eiro, lai tikai palūkotos uz izglābto leduslāci. Turpat zoodārzā ir atsevišķa ēka, kurā mīt visdažādākās eksotiskās zivis, reptiļi un kukaiņi. Pasakaina pasaule!

Netālu no zoodārza atrodas Ķeizara Vilhelma Piemiņas baznīca, kas karā tika sagrauta un tāda arī ir saglabāta. Kā liecība par Berlīnes traģisko vēsturi. Berlīnieši šo objekti mīļi dēvē par… cauro zobu.

Potsdamas pilis

Trešo dienu veltījām Potsdamai, kas no galvaspilsētas atrodas pusstundas brauciena attālumā ar s-bāni. Potsdamā, nopirkuši biļetes uz tūristu autobusu, gida pavadībā apskatījām pilsētas vēsturiskās celtnes, kas atšķirībā no Berlīnes uzlidojumos tikušas vairāk saudzētas, piemēram, Sansusī pils, Jaunā pils un visbeidzot Cecilienhofas pils. Tajā pēc Otrā pasaules kara notika Potsdamas konference, kuras laikā PSRS, Anglija un ASV sprieda par Vācijas pēckara likteni. Lai arī tikai no ārpuses paejam garām zālei, kur 1945. gadā pie viena galda sēdēja Staļins, Trūmens un Čērčils, šī vieta, protams, uzrunā ar savu vēsturisko elpu.

Atgriežoties Berlīnē, kuru par savām mājām sauc vairāk nekā četri miljoni iedzīvotāju, divi galvenie secinājumi diezgan pretrunīgi. Proti, ar trim dienām noteikti par maz, lai šo pasaules pilsētu iepazītu pietiekami, bet, kājām staigājot, tajā var apska tīt neparasti daudz.

Uzziņai
Suvenīrs – gabaliņš Berlīnes mūra – 12,95 eiro.
Zooloģiskā dārza biļete – 9–18 eiro.
Televīzijas torņa apskate        – 10 eiro.
Muzeju biļete Muzeju salā      – 14 eiro.
Kafija  – 2–3 eiro.
0,3 l alus      – 3 eiro.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Agrs rīts “Sony” centrā, kas atrodas blakus Potsdamas laukumam.