Vasara ir tas laiks, kad biežāk dodamies ceļojumos, atpūtā pie dabas, uz jūrmalu vai kur citur, bet ir cilvēki, kam šis gadalaiks saistās ar kādu lielu notikumu- Svētceļojumu. Nenoliedzami, pārsvarā tie ir ticīgie, bet pat cilvēki, kas Dievu nav pieņēmuši savā dzīvē, ejot šo ceļu, ir atraduši savu dvēseles mieru un ticību. Iespējams, sabiedrībai ir priekšstats, ka ticīgi nav ”īsti normāli”, bet tas ir mīts.

 Šo cilvēku dzīvē lielo lomu ieņem reliģija, mīlestība pret Dievu, kas citiem var šķist nesaprotami un savādi, bet katram jau ir dota izvēle, kam ticēt un kam ne.

Arī no Liepājas, šī gada 27.jūlijā izies Svētceļnieku grupa, kas mēros gandrīz trīs nedēļu garo ceļu kājām līdz Aglonai. Svētceļojumu Liepāja-Aglona organizē priesteris Mariušs Kempa. Svētceļniekiem nav vecuma ierobežojuma un priecē tas, ka Svētceļojumā dodas arī daudzi jaunieši. Tas ir gan par fizisks, gan arī emocionāls pārbaudījums, bet visi svētceļnieki atzīst, ka šis ceļš ir tā vērts. Tā saka arī Sofija, kas Svētceļojumā dosies jau otro reizi: ” Svētceļojums man ir gaidītākais notikums vasarā. Es eju tāpēc, ka uzskatu šo par ļoti svētīgu pasākumu. Šajā ceļā Dievs dod mums daudz dažādus pārbaudījumus, bet mēs izdzīvojam to visu, iegūstam daudz jaunu draugu, neaizmirstamas atmiņas un lielu Dieva mīlestību. Svētceļojuma 18 dienas var uzskatīt kā dzīvi. Ir palikušas tikai dažas dienas līdz tam, bet ar katru dienu man liekas, ka dienas iet arvien lēnāk un gribās jau ņemt somu un iet, taču vēl nav 27. jūlijs. Sajūtas ir tiešām neaprakstāmas un katram tās ir savas! Iesaku to izbaudīt visiem, pat tiem, kuri nav ticīgi!” Savās pārdomās par Svētceļojumu dalījās arī Baiba:” Svētceļojums – tā ir vieta, kur Tu vari, pirmkārt, palikt pats ar sevi, jo ikdienā ļoti bieži nav laika tā vienkārši apsēsties, kur nu vēl padomāt par garīgām vērtībām. Otrkārt, un tas ir ne mazāk svarīgi, veicot šo ceļu, var pārliecināties par saviem spēkiem- gan fiziskajiem, gan garīgiem. Treškārt, ceļā Tu ej ar fantastiskiem cilvēkiem, kuri ir kā ģimene. Un ceturtkārt, kas patiesībā ir pats svarīgākais, šī ceļa laikā var iepazīt Dievu un arī pats sevi. Būtībā, pēc Svētceļojuma vismaz daļēji es sapratu, kas dzīvē ir svarīgāks, kas ne tik ļoti. Un šis ceļš dod lielisku garīgo spēku ilgam laikam. Tomēr, visgrūtāk ir pierunāt sevi iet pirmo reizi, pārvarēt sevī aizspriedumus, pēc tam tā jau izveidojas par nepieciešamību.”

Kopsavilkumā Svētceļojumu var nodēvēt par ir ceļu, kuru veic kājām, bez ērtībām, ar gulēšanu guļammaisos zem jumta vai teltīs, kopīgām lūgšanām, tuvākmīlestību, iespēju iepazīt sevi, izrauties no ierastā  dzīvesritma, steigas un novērtēt to, cik lielu lomu Dievs ieņem Tavā dzīvē un, redzēt, cik daudz žēlastības Tu no viņa saņem, esi saņēmis un vēl saņemsi.

Anita Urkauska