Mūsdienās ikvienam dzīve kļuvusi par sava veida skrējienu, un tāpēc mirkļi, ko veltīt sev un tuvākajiem, ir zelta vērti. To, kā šos brīžus pavadīt, protams, izvēlas katrs pats. Daudzi cilvēki visu brīvo laiku velta ģimenei, vēl citi izklaidējas, tomēr netrūkst arī tādu, kas vaļas brīžus izmanto, lai ar sirdi un dvēseli nodotos saviem hobijiem. Šoreiz centāmies uzzināt ko jaunu par diviem vaļaspriekiem – dzejas rakstīšanu un ēdiena gatavošanu.

Dvēsele – uz papīra

Izdomas bagātā Elīna Jonase jau no desmit gadu vecuma raksta dzejoļus. Tiesa, viņa atzīst, ka tā nopietni dzejai pievērsusies apmēram pirms diviem gadiem, kad meitenei palikuši četrpadsmit un nopietnākas kļuvušas arī dzejoļu tēmas. “Iesākumā dzejoļi bija diezgan primitīvi, kaut gan toreiz tā, protams, nelikās, bet ar laiku sevi un rakstīšanu pilnveidoju, vasarā apmeklējot dažādus kursus, kā arī uzklausot savu rakstošo draugu un paziņu ieteikumus,” stāsta Elīna. Meitene uzskata, ka būtu ieteicams lasīt arī citu dzejoļus, romānus, kā to dara viņa, jo tie ne tikai pilnveido un papildina vārdu krājumu, bet arī ļauj sekot attiecīgā laika tendencēm un vajadzībām.

Elīnas dzejoļi no daudziem citu autoru darbiem atšķiras ar to, ka tiem nav virsraksta. Viņa raksta par visu apkārt notiekošo, nebaidoties savos dzejoļos atklāt arī tādas tēmas, par kurām sabiedrība bieži vien labāk skaļi nerunā. “Lielākoties rakstu sev par prieku,” meitene nosaka.

Savukārt astoņpadsmit gadu vecā Daiga Mētra dzejošanas talantu atklājusi četrpadsmit gadu vecumā, kad jauniete uzrakstījusi savu pirmo dzejoli: “Toreiz sapratu, ka uz papīra emocijas un izjūtas izlikt ir daudz vieglāk, nekā izteikt vārdos.” Daiga smejot stāsta, ka tagad, palasot pirmo ar dzejoļiem piepildīto kladi, nāk smiekli, jo sākotnējie meistarojumi šķiet nedaudz naivi. “Varu salīdzināt, kā četru gadu laikā esmu augusi, kā mainījusies mana dzīves uztvere un vērtības,” jauniete dalās pārdomās.

Daiga līdzīgi Elīnai raksta par to, kas ir apkārt. Visbiežāk lasāmās tēmas jaunietes dzejoļos ir mīlestība, ilgas un patieso vērtību meklējumi: “Laikam jau pēc savas būtības nedaudz esmu filozofe, jo mani interesē, kāpēc esmu šeit un tagad, kur būšu rīt, kāpēc jūtu kaut ko tā un ne citādāk. To bieži vien parādu arī savos dzejoļos, kaut gan jāsaka, ka reti kuram tos esmu rādījusi. Tas tāpēc, ka tie patiesībā ir dziļi personiski – ja kāds lasa manis dzejoto, rodas tāda sajūta, it kā pa rindiņai vien lasītu manu dvēselo.”

Viņasprāt, dzeja ir lielisks hobijs, kas pēc ikdienas rutīnas un lielās steigas ļauj attīrīties no visa sliktā. Lai arī jauniete savus garadarbus nekur nav publicējusi, viņa pastāsta, ka labprāt kādreiz izdotu savu dzejoļu krājumu. “Pēc manām domām, tas ir tikai apsveicami, ja cilvēkam izdodas pelnīt naudiņu ar darbu, kas vienlaikus ir arī viņa hobijs,” stāstīto pabeidz Daiga.

No sirds uz vēderu

Liepājniecei Inārai Ķerei ir vairākas aizraušanās, tomēr jau no pašas bērnības viena no viņas mīļākajām nodarbēm ir ēdiena gatavošana. “Kad biju maza, skatījos, kā mamma, vecmāmiņa un citi virtuvē gatavoja dažādus ēdienus. Brīnījos, cik labi pieaugušajiem izdevās pagatavot garšīgas lietas, un domāju, kaut es tā mācētu. Tad arī pati mēģināju kaut ko uzmeistarot, bet no sākuma sanāca pavisam citādāk, nekā bija domāts,” smaidot atceras Ināra. Kaut arī viņas vaļasprieka sākums nebūt nebija veiksmīgs, tomēr, gadiem ejot, prasmes krietni pilnveidojās, un tagad nevienam viņas draugam vai radiniekam nav iemesla sūdzēties par slikti pagatavotu ēdienu. Tieši otrādi – piemēram, Ināras ceptie speķa pīrādziņi iemantojuši tik labu slavu, ka uz svētkiem par to pagatavošanu atbildīga tieši viņa, šo darbu neuzticot nevienam citam.

Ināra lepojas ar to, ka no nekā tomēr izdodas pagatavot kaut ko īpašu. Viņa stāsta, ka bieži vien gadās brīži, kad pie viņas negaidīti ierodas ciemiņi, bet nav ar ko tos pacienāt: “Ja tā gadās, lūkojos ledusskapī un no tā, kas tur atrodas, cenšos izveidot ko viesiem baudāmu. Līdz šim viss izdevies gluži labi, neviens vēl nav sūdzējies par vēdergraizēm vai garšu.” Šādā veidā Ināra izveidojusi ne vienu vien jaunu ēdienu, jo eksperimenti ar dažādiem produktiem ikreiz dodot jaunu pieredzi, ko var likt kopā, bet ko labāk ne. Vēl viens īpatnējs veids, kā izveidot pašai savu recepti, Inārai radies pavisam nejauši – proti, dzirdot jaunas receptes, bieži vien gadās aizmirst, kāda sastāvdaļa konkrētā ēdienā paredzēta, tās vietā ieliekot citu un radot pavisam citu smaržu un garšu.

Jautāta, kādu ēdienu gatavošana viņai patīk vislabāk, Ināra atbild: “Laikam jau vienu, to pašu mīļāko nevarēšu nosaukt, jo man patīk gatavot visu – gan dažādus gaļas ēdienus, gan mērces, desertu, kūkas.” Viņa atzīst, ka pašai vislabāk garšo jau minētie speķa pīrādziņi, kā arī visāda veida rieksti.

Liepājniece uzskata, ka ēdienu nedrīkst gatavot piespiedu kārtā, bet gan ar prieku, aizmirstot par visu, kas ir apkārt: “Tāpat kā māksliniekam glezna, arī man ēdiena gatavošana ir īsts mākslas darbs. Tieši tāpēc, gatavojot maltīti, tai veltu visu savu mīlestību, ieliekot katrā mazākajā kumosiņā savu sirdsdegsmi, jo tikai tad ēdiens būs patiešām baudāms.” Par lielāko plusu, ko var gūt no šī vaļasprieka, Ināra uzskata gatavošanas laikā iegūto mieru, kas ļauj atslābināties un aizmirst ikdienas rūpes, kā arī no citiem saņemtās uzslavas, jo tās dod stimulu censties arī turpmāk.

Daira Šteinberga,
“Kurzemes Vārds”

Ināra Ķere savu gatavošanas māku labprāt apliecina ar gardām tortēm.