Piektdiena, 26. aprīlis Rūsiņš, Sandris, Alīna
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Cope Peipusa ezerā

Cope Peipusa ezerā
07.02.2011 17:18

Ir 2011. gada 27. janvāra nakts, kad izbraucam no Liepājas. Esam mazliet aizkavējušies darbā, tamdēļ jāsteidzas – mērķis ir Peipusa ezers Igaunijā. Pie ezera mums jābūt 7 no rīta, jo ievešana uz 18 km (kur ķeroties lielie asari) notiek 7.30.

Makšķernieki, sabraukuši no visiem Latvijas novadiem, pulcējas ezera krastā, lai ar rīta gaismu tiktu sasēdināti kamanās un vilkti ezerā. Ātrākie tiek pie ērtām sēdvietām, lēnākie un kautrīgākie, aiz kamanām piesietā plastmasas laivā. Mums ir ticis tas gods sēdēt laivā, kad, kā pēc starta signāla došanas, vairāki sniega moči uzsāk savu gaitu plašajos ledus laukos. Ārā tobrīd ir -20 grādu sals. Katrs nodrošinājies pret aukstumu, kā nu varējis, citam seju sedz “laupītāja” maska, cits slēpotāju brillēs, cits vienkārši uzmauc cepuri uz acīm un paslēpj degunu jakas apkaklē…

Ceļš pa varen grubuļaino ezera virsmu ilgst aptuveni stundu, nepārtraukti saņemot spēcīgus triecienus pa laivas dibenu, līdz ar to arī pa savējo, laiks paiet cīnoties ar neizkrišanu no laivas un atsalušo pirkstu atdzīvināšanu. Kad pēkšņi kamanas apstājas, esam nonākuši copes galapunktā, kur tas īsti atrodas un kādēļ tas izvēlēts tieši šeit, zina tikai mūsu copes “gids”, vietējais igaunis vārdā Viktors. Atvestie copmaņi momentā izklīst pa tuvējo ledus plašumu, cits uzslien copes telti, cits tur pat divu metru attālumā no kamanām jau urbj āliņģus. Man kā pilsonim, kas ir pirmo reizi Peipusā, no mūsu kompānijas, tiek izvirzīts uzdevums, lai rādot, kur urbt, kur zivi meklēt, tā sakot, man vajadzētu būt tai laimīgajai rokai. Kā vēlāk izrādīsies, pirmajā aliņģī, kuru izurbšu, arī dabūšu savus vienīgos asarus, kuri uz ledus izskatīsies tik lieli un smuki, bet atbraucot atpakaļ uz Liepāju, būs sarāvušies vismaz uz pusi…

Tie, kas atbraukuši, lai aizvestu mājās pēc iespējas vairāk zivju, pie tām arī tiek, tie cītīgi urbj un meklē, saldē pirkstus, lai uzliktu uz āķa motili vai citu tārpu, jo pēc stundas eksperimentiem ar “bļitkām”, ir secinājums, ka uz tām šodien neņem.

Pieejot pie diviem tautiešiem, kas no mums sēdēja metru 100 atālumā, redzam, ka tie rokas cilā nepārtraukti, rauj zivi pēc zivs, no nemitīgi aizsalstošā āliņģa. Tiklīdz esam uzsākuši ar viņiem sarunu, vienam jau ir pieteicies smuka izmēra asaris, bet pilsonim tā nosaluši pirksti, ka viņš lūdz, lai mēs to izvelkam ārā… Šāda izturība un pacietība viņiem ir atmaksājusies, apkārtnē redzami mētājamies vismaz savs pussimts skaistu asaru.

Tā arī pavadām šo mums copei atvēlēto laiku, ik pa laikam 9 m dziļumā nolaižot “mormišku” un izvekot pa asarim, tad pusstundu mēģinot atkal sasildīt rokas un savākt nu jau pie ledus piesalušo auklu, tad atkal lecot kājās un urbjot caurumus, lai sasildītu pārējo ķermeni. Tā arī darbojoties jau pienākusi pēcpusdiena, kad pie bezgalīgā ledus apvāršņa parādās mums jau zināmais sniega mocis, kas vilks atpakaļ uz krastu. Atkal izrādāmies tie kautrīgie un lēnie, kas tiek pie “ērtajām” vietām laivā. Tas nozīmē, ka tā jau nosalušajiem muskuļiem būs vel viens pārbaudījums – tikt līdz krastam. Saritinos čokurā, iekrampējos laivas bortā un sākam atpakaļceļu. Šķiet, ka pat iemiegu, tik zemapziņa visu laiku liek turēties pie laivas borta un ķermenim kustēties līdzi katram laivas palēcienam.

Esam atpakaļ krastā, komandas gars nedaudz nomākts, visvairāk jau laikam par nepatīkamo braucienu plastmasas laivā, kā arī par aukstumu, par zivi, kas tā kārtīgi arī mums nepieteicās. Rezultātā tiek nolemts doties atpakaļ uz Latviju jau šonakt, lai arī iesākumā bija doma pavadīt šeit divas dienas intensīvā copē.

Tikuši siltā mašīnā, atkal sejā atgriežas smaids, jo, kā izrādās, pie kādas zivs tāpat jau esam tikuši, cita mazāka, cita lielāka. Ko uz pannas likt būs. Arī 560 km garais brauciens no Liepājas līdz ezeram mums četriem ir sanācis lētāks, kā bijām plānojuši, kas nozīmē tikai to, ka tad, kad paliks mazliet siltāks un paši būsim vairāk gatavi Peipusam, atkal dosimies turp, jo, kad biju mazs, man tēvs simtiem reižu stāstīja, ko viņš Peipusā piedzīvojis, kā miglā maldījies, kā lielo asaru baru uzgājis. Tagad arī man būs, ko stāstīt un bildēs rādīt. Izrādījās Antarktīda ar savu sniega tuksnesi ir tepat mums līdzās.

Uzziņai

Peipusa ezers (igauniski: Peipsi-Pihkva järv) ir lielākais Igaunijas ezers. Tā kopējā platība ir 3 550 km.

Jānis Ozoliņš

Autora foto

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz