Neesmu bijis Maskavā padomju laikos, tāpēc nevaru salīdzināt ar to, kā bija tad. Toties zinu, kāda tā ir tagad. Cik vien Maskavas pulsu var uztvert dažās dienās. Un šis pulss ir steidzīgs, mainīgs, ar izteiktiem kontrastiem. Ar vecajiem Kremļa mūriem un “Moscow city” debesskrāpjiem. Ar padomju laika ielu nosaukumiem un grezniem kapitālistu limuzīniem tajās.

Tad nu metos šajā pasaules mēroga metropoles virpulī, neļaujot sevi savažot tūrisma aģentūru šabloniskajiem piedāvājumiem, bet gan apskates objektus izvēloties pats.

Drebina kā tramvajā

Latvijas pilsoņiem braucienam uz Krieviju nepieciešama vīza, kuru noformēt nav sarežgīti. Tikai jāsamaksā 38 lati, un to kopā ar aviokompānijas “Atlant-Sojuz” biļeti maršrutā Liepāja – Maskava bez aizķeršanās man nokārto tūrisma aģentūrā “Maks”.

Izlidošanas diena gan nekādu prieku nevieš. Vējš pūš ar tādu spēku, ka lidostas termināļa durvis var atvērt ar grūtībām. Vai vispār reiss notiks? Kopā ar mani šo jautājumu prātos gremo vēl 12 pasažieri, kuri vēlas nokļūt Maskavā. Samērā nelielais, bet ņiprais lidaparāts “Embraier 120” tomēr ierodas. Pirms pacelšanās stjuarte gan brīdina, lai augstuma uzņemšanas laikā sēžam rāmi, jo stiprā vēja dēļ iespējamas gaisa bedres un vibrācijas. Un iebaro katram pa piparmētru konfektei.

Ātri vien esam gaisā, lidmašīna tiešām dreb kā tramvajs uz pārmijām, skatienam lejā pazib ledushalle un Tirdzniecības kanāls, un tad jau esam mākoņos. Kad tiekam cauri tiem, pie apvāršņa parādās spoža saule, kas mūs patīkami silda un kopā ar lidmašīnas motoru monotono dūkoņu dažu labu arī iemidzina.

Pats dīvainākais likās, ka pilotu kabīne šajā lidmašīnā un arī atpakaļceļā nebija aizslēgta, un lidojuma laikā mierīgi varēja lūkoties pilotu pakaušos. Kā zināms, aviokompānijas stingri ierobežo iespēju piekļūt kabīnēm, lai mazinātu lidmašīnu nolaupīšanas risku. Mums gan mazliet tika laupīts tikai miers, kad jau ilgāku laiku pēc paziņojuma par nolaišanās manevru sākšanu, lidmašīna vienā laidā svērās uz kreisā spārna pusi. Vienubrīd pamanīju, ka zem mums ir skrejceļš, tātad riņķojam virs lidlauka. Tomēr arī šis satraukums izrādījās lieks, jo, lai arī atkal ar krietnu purināšanu, lidmašīna veiksmīgi nolaidās uz Vnukovas lidostas skrejceļa, un tad jau sāku tvert Maskavas izjūtas.

Latvijas saliņas meklējumos

Vispirms jau pati lidosta izraisa interesi. Pēc Eiropas lidostās pieredzētās “Airbus” un “Boeing” vienveidības, it kā labi zināmie “TU-134” un “TU-156” ar uzrakstiem “Jakutija” un “Vladivostok” šķiet aplūkošanas vērti. Īpaši, kad paslīdam garām tās pašas aviokompānijas “Atlant-Sojuz” milzenim “IL-86”, kas slejas apmēram piecstāvu mājas augstumā.

Itin nekādas aizķeršanās nebija ne muitā, ne pasu kontrolē. Manas mantas pat nepārbaudīja, tikai iespieda zīmogu pasē un – “Dobro požalovatj!” Jau pēc brīža esmu ārpus lidostas, un tad sāku īstenot iepriekš izstrādāto plānu, kā nokļūt Latvijas vēstniecībā, kur viesu mājā “Tālava” ar laipnu vēstniecības darbinieču Karīnas Kovales un Jolantas Skrupskas gādību tiku nodrošināts ar naktsmājām.

Man jāatrod 611.maršruta autobuss, kas ved līdz metrostacijai “Jugozapadnaja”. Autobusa pieturvietas atrašana nesagādā grūtības. Toties pašā autobusā gaida pirmais pārsteigums. Tur var iekļūt tikai pa pirmajām durvīm, bet priekšā – turnikets. Laiž cauri tikai tad, kad aparāts noskenējis braukšanas biļeti. Pērku to pie šofera. Domāju, ka dabūšu brāzienu, jo par 25 rubļus vērto biļeti sniedzu 500 rubļu naudaszīmi, žēlīgi plātu rokas un stāstu, ka tikko atlidoju. Bažas bija veltas, jo neba es pirmais vai pēdējais, kas atlidojis, un šoferis pie tā pieradis. Tad nu pēc pusstundas joņošanas pa Kijevas šoseju esam galapunktā, kur nav grūti atrast sarkano burtiņu “M”, kas apzīmē ieeju metro. Mazliet atvelku elpu un lūkojos apkārt. Nu jā! Akurāt ne Ņujorkas debesskrāpji, nu celtnes iespaidīgas. Parastas dzīvojamās mājas – ap 20 stāvu. No vienas vietas. Un, tā kā katrā dzīvoklītī kāds mitinās, bažas par demogrāfisko situāciju Krievijā šķiet veltas.

Dodos iekšā metro tuneļos, un, lai nepaliktu muļķa lomā, kādu brīdi vēroju, kā ļaudis tiek garām barjerām. Pieliek klāt kādu papīrīti, un turnikets izlaiž cauri. Tās ir tās pašas elektroniskās biļetes, ko “Rīgas satiksme” vēl tikai grasās ieviest. Biļete vienam braucienam maksā 19 rubļu jeb 38 santīmus. Var pirkt biļetes arī pieciem un 10 braucieniem, tad arī viens brauciens izmaksā lētāk – ap 32 santīmus.

Tad ar metro joņoju uz Maskavas centru, līdz man vajadzīgajai stacijai “Čistije prudi” jābrauc kāda pusstunda. Tur izkāpju, un tā kā slinkums vilkt no mugursomas laukā karti, uzdrošinos uzrunāt milicijas patruļu, kur atrodas Čapligina iela. Viņi nezināja. Vēl divas krievu sievietes arī raustīja plecus. Tad atlika tikai piesēst Čistoprudnija bulvāra skvēriņā, sameklēt karti un atrast Čapligina ielu – tā atradās 10 minūšu gājiena attālumā. Pie 3.nama sāku knosīties, un tūlīt klāt bargs milicis. Pieprasa pasi, uzmanīgi izpēta fotogrāfiju un tad ļauj zvanīt pie vēstniecības durvīm. Savā ziņā biju patīkami pārsteigts, kad tur ieraudzīju vīru Latvijas policista formastērpā un izdzirdēju skaidru: “Labvakar!” Tad laimīgi nogruntējos Maskavas centra Latvijas saliņā, lai no rīta ar jaunu sparu mestos lielpilsētas mutulī.

Ļeņins mani atmasko

Kad vakarā iznācu no metrostacijas “Čistije prudi”, pavīpsnāju par nosaukumu – tam priekšā gribējās likt priedēkli “ņe”. Jo apkārt mētājās drazu kaudzes, bulvāra soliņi bija apsēsti ar kompānijām, kur tika cilātas reibinošu dziru pudeles, gružukastes ar tām bija pārpildītas. Bet no rīta tas viss bija tā sakopts, ka gružu kaudzes likās it kā nosapņotas.

Pirmais objekts, ko izraudzījos, bija Sarkanais laukums. Tikai divu metro pieturu attālumu. Izejot no metrostacijas “Ohotnij rjad”, nav ilgi jāzīlē virziens, jo Kremļa torņi jau pa gabalu redzami.

Pie Sarkanā laukuma pārliecinos, ka krievi ļoti labi savu vēsturi piemērojuši kapitālismam un ar to pelna lielu naudu. Pie laukuma lepni pastaigājas Ļeņins un pat divi Staļini. Par fotogrāfiju ar viņiem pieprasa 200 rubļu jeb četrus latus. Nelaižu garām šo izdevību. Te Ļeņins man pavaicā: “Vi iz Pribaltiki?” Kad to apstiprinu, komunisma simbols zinoši paziņo: “Ot vas pahņet Pribaltikoj!” Nezinu, ko viņš ar to domāja, bet Staļins no atlikuma naudas ietur vēl 100 rubļu. “Ti dva raza ščolknul!” viņš pamācoši pamāj ar pīpes kātu.

Par ieeju Sarkanajā laukumā gan nekas netiek prasīts. Atrašanās tur tomēr izraisa zināmas emocijas. Kā nekā vienas pasaules lielvaras simbols. Ārzemnieku tur ka biezs. Foto un video kameras san un dūc malu malās. Palūgt kādam nospiest fotoaparāta pogu nav nekādu problēmu. Jo to pašu nepārtraukti prasa man. Mauzolejā tobrīd gan netieku, jo tas esot atvērts tikai dažas stundas konkrētās dienās. Es tajās neesmu trāpījis. Toties Kremļa kuranti svinīgi dimdina pazīstamās notis uz nebēdu. Sarkanajā laukumā ieradušies arī kāzinieki, un viņi skaļi skaita sekundes jaunlaulāto skūpstam. Izrādās, ka tā ir tradīcija, jo Sarkanajā laukumā ir tā saucamā Lobnoje mesto – senkrievu arhitektūras piemineklis, ko uzskata par svētvietu. Arī tagad, jo ne jau velti cilvēki tur sametuši prāvu monētu kaudzi, acīmredzot cerot uz svētību.

Sarkanajā laukumā laiks paiet nemanot. Tāpat laikietilpīga izrādās suvenīru bodīšu apskate pie Kremļa. Protams, tur dominē neiztrūkstošās matrjoškas. Arī laikmetam atbilstošas. Ja gribi – ar Putina ģīmetni! Kaut ko ekstravagantāku – lūdzu, bin Ladena matrjoška! Cenas nav mazas. Lielākās maksā pat 5000 rubļu jeb 100 latu. Netrūkst arī budjonovku, desantnieku berešu, pižiku. Bet ir arī prastas lietas. Kad lūkojos uz pildspalvām ar Maskavas simboliku, pamanīju ķīniešu uzrakstu uz tām. Vienkārši lētās pildspalvas aplīmētas ar Maskavas attēliem, un tās pie Kremļa pārdod par bargu naudu. Bizness paliek bizness.

Vēži uz asfalta

Pēc Sarkanā laukuma cenšos tikt uz Kijevas staciju, jo tur kursē kuģītis pa upi, un lieliskās panorāmas dēļ man ieteica ar to izbraukt. Taču strauji satumsa, un šī iespēja vairs nelikās vilinoša. Tāpēc izstaigāju staciju un tam līdzās esošo superveikalu “Jevropeiskij”, kas atklāts tikai pirms pusgada. Veikala glaunums krasi kontrastē ar netālu esošo stacijas tirdziņu, kur, kā man stāstīja, valdot gruzīnu izcelsmes imigranti. Viņi, kā jau karstasinīga tauta, tikpat aktīvi tirgojas. Kad atsakos no piedāvāta ziedu pušķa, man nopakaļ vēl skan smeldzīgs aicinājums: “Ja tu zinātu, cik tie maksā!”

Latvijas Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori meklētu validolu, ja pie mums ieraudzītu šādu ainiņu: netālu no stacijas galvenās ieejas apstājas melnīgsnējs vīrs ar prāvu maisu, izkrata uz asfalta brangus vēžus un sauc: “Berjom raki! Raki berjom!”

Varbūt vietējie kontroles dienesti uz to piever acis, jo, piemēram, kāds cits melnīgsnējs vīrietis, kurš stūma ratus ar limonādes pudelēm, arī pievēra acis, kad divi miliči vienkārši piegāja viņam klāt, izvēlējās dzērienus un ar tiem mierīgi aizgāja tālāk.

Jāteic, ka Maskavā tiešām pamanīju īpašu attieksmi pret neslāviska izskata personām. Tās regulāri tiek apturētas un pamatīgi pārbaudītas. Tiesa, tas viss norisinās korekti.

Vakaru noslēdzu ar pastaigu gar Balto namu, izejot cauri Jaunā Arbata ielai, kur sabūvētas ekskluzīvas izklaides vietas jaunbagātniekiem. Man parāda arī kazino “Arbat”, kur mēdzot plosīties Alla Pugačova. Savukārt Vecais Arbats ir gājējiem paredzēta iela, kur pulcējas visdažādāka žanra mākslinieki, un vēlos vakaros katrs var paklausīties, pavērot viņus un iemest cepurē arī pa monētai. Kaut arī tur netiek smādēts alkohols un daža laba ugunsrijēja izmetusies vienā krūšturī, ar grūtībām spēj izdvest liesmu, kopējais fons šajā ielā ir patīkami relaksējošs un bez saspringuma. Labs dienas nobeigums.

Konfliktu gaisotne jūtama

Otrās dienas rītā izlemju aizkļūt Dubrovkā. Vietā, kur pirms sešiem gadiem mūzikla “Nord-Ost” skatītājiem bija jāpiedzīvo traģiski mirkļi. Dubrovka izrādās kluss guļamrajons, iespējams, šī klusuma dēļ šo vietu teroristi arī izraudzījās par savu mērķi. Taču par notikušo liecina tikai piemineklis, pie kura sagūluši daudzi ziedi. Bet pats teātris darbojas un iestudē jaunus mūziklus.

Militāro konfliktu atbalsis virmo gaisā. Metrostacijās nav nevienas gružu kastes, tur aizliegta arī tirdzniecība. Miliču patruļas bezmaz uz katra stūra, kas mani tomēr savā ziņā pat priecēja, jo ļāva justies drošāk. Arī skaļruņos nemitīgi skanēja aicinājums ziņot par aizdomīgiem priekšmetiem un cilvēkiem, kas meklē kašķi.

Metro vagonā uz ceļiem ierāpoja jauns vīrietis desantnieka formastērpā un beretē. Viņam nebija apakšstilbu. Viņš lūdza palīdzēt, cik vien katrs var. Atšķirībā no citiem ubagotājiem, viņa beretē sagūla palielas naudaszīmes. Maskavieši nelaimīgajam karavīram naudu nežēloja. Cita lieta, ka, šķiet, karavīrs savu nelaimi centās nomākt alkohola eiforijā.

Nākamais galamērķis – tirdziņš “Vernisāža”, kur pārstāvēta gan tautas māksla, gan arī kaut ko atradīs laikmetīgu vajadzību meklētāji. Pirmais pārsteigums ir īsti lāči tirgū. Kāds aizrautīgs tūrists ar fotoaparātu bez atļaujas bija pārlīdis pāri nožogojumam. Tad nu viņš dabūja dzirdēt krāšņus krievu trīsstāvīgos no lāču uzrauga, kurš pēc tam vēl ilgi nevarēja rimties.

Ja runā par cenām, tad Maskavā visas preces ir aptuveni par 10 līdz 20 procentiem dārgākas nekā Latvijā. Izņēmums ir cigaretes. Pīpmaņi jutīsies gandarīti, kad ieraudzīs, ka labu cigarešu paciņa maksā mazāk par latu.

Interesanta ir arī maskaviešu cīņa ar plastmasas pudeļu pārpilnību. Mūsu atkritumu savācēji sūdzas, ka ļaudis nav motivēti tās šķirot. Bet Maskavā šāda motivācija atrasta. Iemetot tās speciālā automātā, var saņemt no 10 līdz 50 kapeikām. Maz? Bet PET pudeļu visapkārt ir kā jūra.

Pēdējā Maskavas ceļojuma vakarā vēl pēc ilgiem meklējumiem atradu Ostankinas torni, kas izrādījās diezgan tālu no centra, un pirmo reizi vajadzēja izmantot trolejbusa pakalpojumus. Taču arī šis mērķis tika veiksmīgi sasniegts un iemūžināts.

Bet no rīta jau posos uz Vnukovas lidostu, kur sākotnēji apjuku, jo neredzēju uz tablo Liepājas reisu. Izrādījās, ka esmu iemaldījies vietējo reisu terminālī. Tā kā uz Grozniju lidot negrasījos, sameklēju starptautisko reisu termināli.

Lidojumam uz Liepāju sāka reģistrēt tikai stundu pirms reisa, bet pasu kontrole bija kopējā, tāpēc mazliet nācās panervozēt. Pēdējā brīdī izgāju drošības pārbaudi, kur muitniecei rādījās, ka manā mugursomā esot kaut kādas bankas. Kad tās bankas izrādījās tikai suvenīru krūzītes, no kurām vienu greznoja Staļina portrets, muitniece nosmaidīja un ļāva turpināt ceļu.

Atpakaļ lidojām 11 pasažieru. Katrs atkal saņēma pa konfektei. Ja vien neskaita to, ka pacelšanās brīdī ar lielu troksni atsprāga vaļā pilotu kabīnes durvis, atpakaļceļš noritēja bez starpgadījumiem. Un pēc divu stundu lidojuma nolaidos tikpat vējainā Liepājā, kādu to atstāju.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Uzziņai

– Maskava ir Krievijas galvaspilsēta.
– Galvenais Krievijas politikas, ekonomikas un kultūras centrs.
– Apmēram 700 km no Latvijas robežas.
– Iedzīvotāju vairāk nekā 10 miljonu.
– Naudas vienība – rublis, kas atbilst 1,9 santīmiem.

Pilsētas panorāma ir labi aplūkojama, izbraucot ar kuģīti pa Maskavas upi.

 Pie Ļeņina mauzoleja fotografējās gandrīz katrs, kas ieradās Sarkanajā laukumā.

Bildi ar pašu Staļinu? Lūdzu!

Tirdziņā “Vernisāža” sagaida sievas krievu tautas tērpos, taču dzied “Katjušu” un kaut ko par partizānu vienībām.

 Te, lūk, var atbrīvoties no plastmasas pudelēm un vēl saņemt naudu.

Matrjoškas katrai gaumei.