Bērnu un jauniešu biedrības “Liepājas Jaunie Vanagi” vadītāju kabineta sienas rotā plakāti, bildes un neskaitāmas kartiņas ar pateicības vārdiem. Tos Līgai un Žigimantam Krēsliņiem atstājuši Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) veicēji no dažādām pasaules valstīm, kas caur viņu organizāciju piedalījušies Latvijā notiekošos projektos.

Programma ”Erasmus+” piedāvā ikvienam jaunietim veikt brīvprātīgo darbu, jebkurā sevis izvēlētā valstī, jomā, lai mācītos un pilnveidotos, nodrošinot visus izdevumus.

Krēsliņu ģimene – platforma brīvprātīgajiem

Nupat noslēdzies projekts, kura laikā biedrība kopš 2011. gada pie sevis uzņēmusi jau 100. brīvprātīgo. Tas bijis puisis Davids Alba no Spānijas, taču bez problēmām atceras ikvienu, ko uzņēmuši.

Gan Līga, gan Žigimants lieliski atceras pirmo uzņemto brīvprātīgo. “Tas nebija mūsu pašu rakstīts projekts. Organizācija “IFM-SEI” uzrakstīja projektu, kur pa visu pasauli 17 jaunieši mainījās savām vietām. Tad arī pirmoreiz nosūtījām brīvprātīgos. Divi jaunieši devās uz Indonēziju, bet pie mums ieradās Anna un Rodžers no Spānijas. Viņi šeit bija gandrīz gadu.” Viņi atzīst – tā kā toreiz nav bijusi pieredze, viņi daudz mācījušies. 

Pirmais uzrakstītais projekts bijis jaunatvērtā brīvā laika pavadīšanas centra, regulāro aktivitāšu piedāvājuma izstrādāšana. Brīvprātīgo ieviestās nodarbības, aktivitātes biedrībā notiekot joprojām. Protams, piedāvājums ir pilnveidots, attīstīts, taču ir pamats, kas ir veiksmīgs aizvien. Tiesa, “Liepājas Jaunie Vanagi” vairāk orientējas uz brīvprātīgo uzņemšanu, nevis nosūtīšanu. “Esam nosūtījuši uz citām valstīm 14 brīvprātīgos no Latvijas, taču tie ir jaunieši, kas meklējuši mūs, jo vēlējās piedalīties kādā projektā,” stāsta Līga.

Salīdzinot pirmos projektus un pēdējos, Līga un Žigimants smej, ka ir iemācījušies tik daudz, ka šķiet – nu jau var tikt galā ar visu. “Pēc pirmajiem projektiem bija grūti. Pārdzīvojām, domājām, kādēļ tieši tā viss noticis. Tagad saprotam, ka tā tas vienkārši ir.

Šīs kultūratšķirības un dažādā uztvere ir saprotama. Ar katru projektu mēs kaut ko mācāmies. Nekad nebūs viss perfekti, jo vienmēr būs dažādas situācijas un cilvēki.

Bet es uzskatu, ka mēs ļoti esam auguši,” pārdomās dalās Līga.

Katrs brīvprātīgais, kurš ierodas šeit, gūst milzīgu pieredzi, jo diendienā strādā ar simtiem bērnu. “Vienā vasarā vien šeit piedalās ap 400 bērnu un brīvprātīgie strādā ar viņiem visiem. Bērni un jaunieši ļoti veiksmīgi apgūst angļu valodu, praktiski to lietojot. Biedrībā strādājam ar jauniešu grupu, kas aug par nākamajiem līderiem. Viņi strādā starptautiskā vidē, kas ir ļoti nozīmīgi. Tajā pašā laikā mūsu jaunieši dod brīvprātīgajiem šo vietējo devumu – mūsu kultūru, valodu, aktivitātes.”

Viņi par sev būtisku ieguvumu atzīst pieredzi un piedzīvoto, uzturoties starptautiskā vidē. Taču Žigimants uzskata, ka visgrūtāk ir uzņemt ”tūristus”. Tie ir brīvprātīgie, kas projektus uzskata par iespēju ceļot. ”Viņi atbrauc un nesaprot, kādēļ ir jāstrādā,” viņš stāsta. Tāpat sarežģīti reizēm bijis arī nokārtot vīzas ceļošanai, jo ne visiem jēdziens ”brīvprātīgais darbs” šķiet saprotams.

Arī kultūratšķirības reizēm rada amizantas situācijas un citādu pieeju. Viņi par pieredzēto stāsta, ka, piemēram,

vāciešiem patīk saņemt striktas norādes, taču itāļi ir vienaldzīgākas dabas, nesatraucas, ja kavē pat stundu. Bet to visu nākas pieņemt.

”Mēs nekad arī nezinām, kas atbrauks,” noteic Līga, sākot stāstīt atgadījumus ar negodīgiem jauniešiem. ”Pirms projekta ir video intervija. Nu jau bijuši divi gadījumi, kad cilvēki apgalvo, ka nedarbojas kamera. Intervija notiek angļu valodā, viss lieliski. Tikai tad, kad brīvprātīgie atbrauc, saprotam, ka tie ir citi cilvēki bez angļu valodas prasmēm, jo intervijā runājis kāds cits,” atceras vadītāja. Šobrīd projekts ļauj sūtīt šādus viltvāržus atpakaļ, izslēdzot no projekta. 

Tiesa, šādās situācijās jaunieši ātrāk apgūstot valodu, taču ir arī tādi, kas nevēlas mācīties, tādēļ aizbrauc ar tādām valodas prasmēm, kādām ieradušies.

Ar lielāko daļu no brīvprātīgajiem Līga un Žigimants joprojām komunicē. Daudzi pat aicina ciemos. ”Mēs varam aizbraukt pie gandrīz jebkura. Mūs vienmēr sirsnīgi uzņem gan paši brīvprātīgie, gan viņu ģimenes,” priecīgi stāsta Krēsliņi: ”Reiz sēdējām mūsu dārzā un pie vārtiņiem kāds sāka mūs saukt. Atskārtām, ka tā ir meitene no Gruzijas, kas piedalījās mūsu otrajā projektā. Viņa vienkārši izlēma atbraukt ciemos, neko nesakot. Viņa pat atcerējās, kur jābrauc. Un tādi ir vairāki, kas atgriežas un mūs apciemo.”

Ir atgriezeniskā saikne

Tā kā abiem ļoti patīk ceļot, tad dodoties uz kādu valsti, kurā dzīvo kāds no brīvprātīgajiem, viņi vienmēr cenšas atrast laiku, lai viņus apciemotu kaut vai uz mirkli. Arī abu bērni izauguši, līdzdarbojoties biedrībā, tādēļ brīvprātīgie pieķeras arī viņiem un aicina ciemos visu ģimeni. 

Ir arī tādi brīvprātīgie, kas vēlējušies Latvijā palikt. Dživanna pēc projekta tik ļoti iemīļojusi biedrību un ikdienu ar viņiem, ka mēnesi pēc īstermiņa EBD noslēguma atgriezusies uz ilgtermiņa brīvprātīgo darbu ”Liepājas Jaunajos Vanagos”, kurš ilga 10 mēnešus.

Taču slovēņu puiši Domēns un Miha vēlējušies izdarīt kaut ko labu ārpus projekta, brīvajā laikā. Kādu vakaru, sēžot Krēsliņu ģimenes pagalmā, viņi izdomājuši ģimenei uzbūvēt nojumi. Līga notikušo atceras ar smaidu sejā: ”Viņi mums uzcēla nojumi, kas joprojām tur ir. Viens puisis bija dizaineris, kurš apgalvoja, ka tas nav sarežģīti un izlēma pēc darba vienkārši strādāt, lai mūs iepriecinātu.”

Par spilgtu piemēru daudziem, pāris atzīst kādu meiteni no Grieķijas, kas bijusi ar smagu fizisku invaliditāti, taču brīnījusies, kad kāds viņai piedāvājis palīdzību. ”Viņa vienkārši gribēja dzīvot. Tieši viņa brīnījās, ka Liepājā nav aktīvas nakts dzīves. Viņa gāja, strādāja un darīja, bet tai pat laikā bija cita meitene ar invaliditāti, kas sevi pataisīja par upuri.”

Tieši attiecības ar ikvienu no brīvprātīgajiem viņi uzskata par vienu no lielākajiem ieguvumiem. Arī pēc projekta viņi saņem vēstules, kartītes un pat dāvanas no viņu ģimenēm. ”Mēs nekad nevaram zināt, kurš novērtēs to, ko darām un ko viņi par mums domā, bet mēs ceram, ka vienmēr viņiem ko iemācām, tāpat, kā viņi iemāca mums.”