Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Drosmīgajiem pieder pasaule?

Drosmīgajiem pieder pasaule?
30.07.2008 13:24

Atslēgvārdi

Stopēšana ir dzīvesveids. To apgalvo visi, kas iesaistās šajā ceļošanas veidā. Stāsti par briesmām, kas var piemeklēt, dzirdēti ne mazums, tomēr jaunieši atkal un atkal ir gatavi nostāties uz šosejas, pacelt roku un ļauties nezināmajam, ko viņiem atnesīs pretim braucošā mašīna.

Ieva, 20 gadi:

“Kad šovasar devāmies uz Austriju, nācās braukt vienā mašīnā ar šoferi, kurš runāja tikai gruzīnu vai itāļu valodā. Tajā brīdī nebija nekādas nojausmas par to, kurp tevi ved. Atlika vienīgi cerēt, ka tas nav galīgi pretējs virziens. Ar kādu fūri nācās bēgt no policijas, traucoties pa visādiem apvedceļiem. Kad gribējām tikt ārā no Budapeštas, nostopējām puisi, kuram es par nelaimi iepatikos. Viņš visu laiku piedāvāja iedzert, aicināja uz vakariņām un vēroja mani atpakaļskata spogulī tā, ka gandrīz cietām sešās avārijās. No lauzītās angļu valodas sapratām, ka viņam ir vājība uz latviešu meitenēm, jo brālis vienu tādu noprecējis. Viņš mūs aizveda uz vēlamo pilsētu, 3 stundas meklēja kempingu, maldoties pa Ungārijas miestiem un kalnu sektoru, rādīja saulrietus un vēlējās mums palīdzēt. Ap vieniem naktī bijām nekurienē, mums nāca miegs, tāpēc lūdzām viņu izbeigt pūliņus, jo naktsmītni tāpat nevarējām atrast. Beigās viņš palūdza nofotografēties, jo esot manī iemīlējies. Tajā naktī pārnakšņojām teltī pie dārza, privātīpašumā”.

Ieva uzsvēra: “Lai saglabātu savu drošību, vislabāk, kāpjot mašīnā, piefiksēt automašīnas numuru, nekad neteikt savu galamērķi, uzticēties iekšējai sajūtai – ja šķiet, ka būs labi, tad būs labi”. 

Laura, 19 gadi:

Kādā sestdienā kopā ar vienu draugu nolēmām aizstopēt no Valmieras līdz Tartu. Sacīts – darīts. Pirmais uz ceļa, kas ved uz Valku, mūs paņēma kāds onkulis, bet līdz Valkai neaizveda. Nākamo, kā reiz, nostopējām nevis igauni, bet gan lietuvieti, kurš mūs aizvizināja līdz gaidītajai pierobežas pilsētai. Apmēram 6 kilometrus gājām pa apvedceļu, kur viss kā izmiris, nonācām līdz kaut kādiem kapiem, tur apturēja onkulis un krieviski pastāstīja, ka igauņi stopētājus principā neņem. Domājām – opā, nu gan esam iekrituši. Šoferis izlaida mūs kādā pilsētas autobusa pieturā. Viņiem ir ļoti skaistas guļbūves autobusa pieturas. Tur nostopējām sievieti, no kuras igauņu valodas sapratām, ka viņa brauc uz Rakveri, bet, kur ir Rakvere gan nezinājām. Izrādījās, ka tas ir mazliet aiz Tartu. Laimīgi nonācām galamērķī, krietni vēlāk nekā cerēts, protams.

Atpakaļceļā pa zaķi izbraucām no pilsētas, lai tiktu uz šosejas. Ar divu mašīnu palīdzību nonācām līdz kaut kādam igauņu miestam, sāka satumst, bet vēl joprojām nebijām Valmierā un mājās.

Beidzot piestāja kāds latvietis un aizveda līdz Valkai. Tur viņam bija jāiebrauc pie kādiem cilvēkiem, tāpēc tālāk devāmies paši. Tomēr iestājās bezcerība, saule bija jau norietējusi, pusstundas laikā uz ceļa parādījās trīs mašīnas, no kurām neviena nepieturēja. Un tad mēs pamanījām savu gaismas eņģeli – latvieti, kurš aizveda mūs līdz Valkai un tagad brauca atpakaļ. Laimīgi un noguruši pulksten 24.00 izkāpām Valmierā. 

Agnese, 19 gadi:

“Mācoties vidusskolā, dzīvoju diezgan tālu no skolas. Darba dienās īrēju istabiņu, bet brīvdienās braucu mājās. Ar naudu reizēm bija paknapi, tāpēc vislabākais risinājums šķita stopēšana. Reiz apturēju kādu pusmūža vīrieti, viņš bija ļoti draudzīgs un laipns, runājām par šo un to, bet te pēkšņi viņš nogriežas no šosejas un ieved mani mežā. Sirds, protams, leca ārā no krūtīm. Viņš apstājās un pajautāja man (vēl aizvien tikpat draudzīgi): “Nu, mēs darīsim TO?” Uz, ko es trīcošā balsī atteicu: “Nē…”. Tad nu viņš aizveda mani atpakaļ uz šosejas un palūdza izkāpt”. 

Derīgi ieteikumi

Profesionāli stopētāji iesaka meitenēm fūrēs nekāpt, jo parasti divi no trim šāda auto šoferiem piedāvās kaut ko vairāk. Diemžēl tas nav tikai stereotips. Karīna, veicot braucienu uz Liepāju, saskārās ar šādu situāciju, kad viņu uz šosejas paņēma krievu tautības fūres vadītājs. Jau pašā sākumā sarunas ievirzījās mazliet divdomīgā gultnē, bet pēc apmēram 20 minūtēm, viņš meitenei skaidri un gaiši piedāvāja, ko vairāk. Nekas nenotika, jo Karīna palūdza viņam piestāt malā un izkāpa.

Ja kopā dodas puisis un meitene, pat, ja viņi nav pāris, labāk apgalvot, ka ir, arī tas mazina iespējamību, ka meitenei kāds varētu uzmākties.

Ja ceļojums ar auto stopiem ilgst vairāk nekā vienu dienu, par ļaunu nenāk nodrošināties ar telti, guļammaisu, kabatas lukturīti, katliņu, kaut kādām zālēm – pret sāpēm un temperatūru, ārstniecisko “oglīti”, adatu, diegu, līmlenti, karti, karoti, krūzīti un ceļojuma paklājiņu. Pārtiku nevajag pirkt līdzi daudz, jo tā tāpat sabojāsies un būs vien lieks smagums. Ja gribas apskatīt pilsētu un principā jūs nakšņojat teltīs, bet pa dienu somas jāstaipa līdz, vislabāk tās atstāt autoostā vai stacijā par diezgan zemu samaksu.

Nakts mītnei vislabākās, protams, ir draugu vai paziņu mājvietas, tāpat daudzi izvēlas gulēt teltīs vai lētos kempingos.

Ilze Grunska

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz