Vairs nav ilgi brīdis, kad tūkstošiem dziedātāju un dejotāju pulcēsies Rīgā, lai piedalītos XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētkos. Kā notiek gatavošanās šim lielajam notikumam un ko tas prasa, jautājām vairākiem liepājniekiem, svētku dalībniekiem.

Spēka izsīkums un milzīgais atbalsts
Tautas deju ansambļa “Rucavietis” dejotājs Kristaps Vahņenko saka, ka aizbraukt uz Dziesmu un deju svētkiem kaut reizi mūžā ir jebkura dejotāja vai dziedātāja sapnis. Lai to piepildītu, ir jāiegulda milzīgs darbs, mēģinājumos pavadot daudz stundu. Tuvojoties skatēm, kad jāapliecina sava gatavība žūrijas priekšā, atpūtai palicis pavisam maz, pastāsta puisis. Nogurums un vēlme kārtīgi izgulēties sagādājusi lielākās grūtības. Kristaps stāsta, ka dejošana bijusi pat četras reizes nedēļā, kuru laikā slīpētas pēdējās detaļas. “Ja godīgi, tad uztraukums par to, vai mēs tiksim uz svētkiem, vai netiksim, praktiski nebija. Jo mēs apzinājāmies, cik daudz darba esam ieguldījuši un zinājām, ka tas nesīs augļus,” sajūtas atminas dejotājs, piebilstot, ka šis laiks kopā ar “Rucavieti” paliks neaizmirstams. “Gatavošanās skatei mūs noteikti vēl vairāk saliedēja un kļuvām kā ģimene.” Neiztikts bez smiekliem, arī nobirdināts pa kādai asarai, taču tas bijis tā vērts.

Arī Liepājas Universitātes tautas deju kolektīva “Banga” dejotāja Baiba Mihailova teic, ka visa pamatā ir mērķis: “Kāpēc mēs to darām, kāpēc mums jāspodrina savas prasmes, kāpēc mums jābūt simts procentu gatavībai. Apzinoties šīs lietas, tu vienkārši ej un dari.” Tā kā pagājušajā gadā TDK “Banga” uzrādījusi labus rezultātus, bijis ļoti svarīgi šo līmeni noturēt. “Tuvojoties skates datumam, mēģinājumi bija vairāk, strādājām ar dažādām niansēm, izjūtām, vēstījumiem, attieksmēm, ko vēlāk arī prezentējām uz Nīcas kultūras nama skatuves. Brīžos, kad bijām paguruši, saņēmām uzmundrinājumu viens no otra un vadītājas, viens otru atbalstījām, cik vien spējām, jo mēs esam kolektīvs vārda vistiešākajā nozīmē un par to kārtējo reizi pārliecinājos gan gatavojoties šim notikumam, gan esot tajā.” Interesanti, ka īpašā dejotāju ēdienkarte noguruma brīžos palīdzējusi atjaunot spēkus.

Patīkamais satraukums
Tas, ka ir iegūta ceļazīme uz svētkiem, nenozīmējot, ka var atslābt – tā ir svētku rīkotāju uzticība, kas jāattaisno, tāpēc darbs turpinās. Vēl jo vairāk tādēļ, ka LiepU TDK “Banga” tajos piedalīsies pirmo reizi. “Noskaņojums, protams, ir pacilājošs, jo iespēja dejot Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos mums nav katru gadu. Tas ir kas īpašs mums visiem latviešiem,” uzskata Baiba. Arī Kristaps, vaicāts, kā šobrīd jūtas “Rucavietis”, saka, ka noskaņojums ir ļoti labs. Kolektīvs atjaunojot spēkus nākamajam cēlienam.

Gan Baibai, gan Kristapam šie būs pirmie Dziesmu un deju svētki. TDA “Rucavietis” pārstāvis neslēpj emocijas: “Tas ir mans sapnis kopš vispār sāku dejot tautiskās dejas.” Viņaprāt, Dziesmu un deju svētki ir neapšaubāms Latvijas simbols un kultūras mantojums, kuru noteikti nevajadzētu pazaudēt, lai arī cik šobrīd valstī grūti klātos.

Arī Baibai šie svētki nozīmē ļoti daudz: “Zinu, ka tas būs liels, pozitīvs un emocionāls pārdzīvojums, kuru atcerēšos ilgi. Līdz šim esmu piedalījusies tikai Kurzemes novada deju svētkos. Pieļauju, ka īpašo, kas saistīts ar būšanu šajos svētkos, pilnībā spēšu noformulēt pēc paša notikuma. Tā kā līdz šim svētkos kā dalībniece neesmu piedalījusies, visas emocijas man vēl priekšā. Bet tas viennozīmīgi ir patīkams satraukums.”

Abi dalībnieki vērienīgajā pasākumā cer izjust to neaprakstāmo kopības sajūtu, kad tūkstošiem dejotāji kustēsies, elpos un dzīvos kā viens vesels.

Dziedāt tā, ka skudriņas skrien
Liepājas Valsts 1.ģimnāzijas jauktā kora dalībnieks Kārlis Reijers, stāstot par gatavošanos, atminas diriģenta Jēkaba Ozoliņa teikto: “Varam jau nenākt uz mēģinājumiem, neko nedarīt un dziedāt kaut kur krūmos.” Šķiet, ka šie vārdi likuši jauniešiem savākties un darīt visu, lai pēc iespējas veiksmīgāk sagatavotos skatei, saka Kārlis, jo dažādu iemeslu dēļ bijis grūti kolektīvu noturēt. “Skolas beigas, atzīmju kārtošana, laika trūkums,” viņš uzskaita. Šobrīd gan kora dalībnieki cenšoties darīt visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk atbrīvotos no dažādām blakus lietām un lai varētu netraucēti turpināt pārējo dziesmu mācīšanos. “Viss vēl ir jāslīpē un dažas jāiemācās no jauna, lai Dziesmu svētkos var dziedāt tā, ka, ja citi, kuri nezina dziesmu vārdus, var klausīties mūsos. Tautastērpi ilgu laiku bija sāpīgs jautājums, bet šķiet, ka šobrīd ir diezgan skaidrs, ka tie būs, un gājienā piedalīsimies.”

Vērojot un klausoties pārējie koru sniegumu, Kārlim radusies pārliecība, ka neviens nav slinkojis, un visi skatei bija gatavojušies cītīgi. Ne velti arī žūrija atzina, ka skatei Liepājā bijusi īpaša aura. “Dziedājām tā, lai pašiem skudriņas skrien,” atminas jaunietis. “Šķiet, ka skrēja arī, jo pēc priekšnesuma koristu sejās varēja saskatīt tādu savādu neziņu un neizpratni par to, kas tikko notika.”

Jauktā kora “Laiks” dziedātāja Ainita Deksne teic, ka šaubu par to, vai tiks uz Dziesmu svētkiem, nebija. “Repertuāru centāmies izpildīt pēc iespējas kvalitatīvāk – nodziedāt tā, kā to grib dzirdēt un prasa diriģents. Protams, tuvojoties skatei, mēģinājumi notika biežāk un ilgāk. Tāpat sava balss partija tika vēl individuāli apgūta mājās pie datora. Ir brīži, kad no tā visa mazliet pagurst. Tiek mazāk laika veltīts ģimenei. Paldies jāsaka vecmāmiņām, kuras ir gatavas pieskatīt bērnus, kamēr vecāki ir mēģinājumos,” cik saspringtas bijušas aizvadītās nedēļas, atklāj Ainita. “Savukārt brīdī, kad esi žūrijas priekšā un dziedi, pārņem saviļņojums un iekšējs pārdzīvojums. Protams, ir patīkami, kad zini, ka mūsu dziedājums ir uzrunājis klausītājus.” Šobrīd esot labi padarīta darba sajūta.

Īpašā svētku aura
Kārlim šie gan nebūs pirmie Dziesmu svētki, “taču kā dalībnieks apzinīgā vecumā tikai pirmo reizi varēšu sajust īpašo svētku auru”. “Man Dziesmu svētki saistās ar lielu latviskuma saglabāšanu, kas ir svarīgi. Dziedāt Dārziņa, Melngaiļa, Vītola un citu klasiķu skaņdarbus un turēt tos kā Latvijas kultūras dārgumu, manuprāt, ir ļoti nozīmīgi. Un dziedāšana pati par sevi jau ir nodarbe, kas sirsniņai liek trīsēt, un, ja vēl to dara kori no visas Latvijas, tad noteikti sajūtas ir neaptveramas. Ceru, ka nebūšu kļūdījies.”

Ainitai, kas korī “Laiks” dzied kopš tā dibināšanas – astoņus gadus, un savu ikdienu nevar iedomāties bez mūzikas un dziedāšanas, šie būs otrie Dziesmu svētki. Pirmie piedzīvoti 2008.gadā. “Tas ir kaut kas unikāls, kad tik daudz dziedātāju apvienojas vienā korī, lai sagādātu svētkus sev un klausītājiem. Apkārt virmo milzīgs pozitīvisms.”

Kārlis ceru, ka Dziesmu un Deju svētki būs tādi kā iedomājies – dziesmas, mūzika visapkārt, laimīgas sejas, meitenes tautastērpos, latviešu un tikai latviešu valoda, nedēļa, kuru atcerēties arī pēc 30 gadiem. “Dziedu laikam tāpēc, ka ir patīkamas sajūtas par skaņu, kas rodas. Tā jau laikam ir ar visām lietām – ja nodarbe liek kaut kam iekšā kņudēt, tad gribas to darīt vēl un vēl.”

“Mazliet skumji, ka šogad repertuārā nav iekļauta Raimonda Paula dziesma “Manai dzimtene”. Man šī dziesma pavisam noteikti asociējas tieši ar Dziesmu svētkiem,” piebilst kora “Laiks” dziedātāja. Taču esot arī tādas, kuras, noklausoties pirmoreiz, nemaz nav patikušas. Piemēram, Uģa Prauliņa “Līgo-Jāņu nakts mistērija”. “Bet nupat jau ir tā, ka man šī dziesma arī ir iepatikusies. Un uz lielās Dziesmu svētku skatuves tā varētu izskanēt vareni.”