Beidzot var just, ka vasara tiešām sākusies.

Daudzus no mums vēl tikai gaida aizraujošas ballītes jūras krastā, pasēdēšanas draugu un ģimenes lokā zaļās pļavās un vēl daudz kas cits. Kamēr plāni vasarai tikai top, “Kaktuss” piedāvā kopā ar Liepājas 5. vidusskolas 12. a klasi pakavēties atmiņās par ceļojumu pa Eiropu. Varbūt, izlasot šīs klases absolventu stāstīto, arī kādam citam radīsies vēlme doties viņu pēdās.

Ekskursija, kuras galamērķis bija skaistā Itālijas pilsēta Venēcija, nu jau bijušajai 12. a klasei un viņu līdzbraucējiem kļuva par lielisku un saliedējošu pasākumu. Lai arī tajā devās ne tikai skolēni, bet arī viņu draugi un klases audzinātājas bijušie skolēni, kas savā starpā iepriekš pazīstami nebija, tas netraucēja septiņas ceļojumā pavadītās dienas pavadīt, cik vien labi iespējams.

Pirmā pieturvieta bija Polijā, kur liepājnieki apmeklēja 14. gadsimtā celto Čestohovas klosteri, kas ir ne tikai viena no skaistākajām reliģiskajām celtnēm Polijā, bet arī piektā apmeklētākā reliģijas kulta vieta visā pasaulē. Laura, viena no ekskursijas dalībniekiem, pastāstīja, ka Jasna Goras klosteris esot pati svētākā vieta Polijā, apmēram tāpat kā Latvijā Aglona. “Lielākoties uz šejieni brauc, lai apskatītu baziliku, tās apkārtni, kā arī Čestohovas klostera unikālo mākslas darbu – Dievmātes ikonu, ko cilvēki iedēvējuši par “Melno Madonnu”,” teic Laura. Svētbildi īpaši godājis bijušais Romas pāvests Jānis Pāvils II, turklāt tā visai valstij kalpojot par simbolu Polijas izdzīvošanai daudzu gadsimtu laikā.

Tālāk ceļš veda uz Čehiju, kur bija arī pirmās naktsmītnes. Par īpašu piedzīvojumu izvērtās čehu nacionālā ēdiena knēdeļu nobaudīšana. Čehi knēdeļus mēdz gatavot vai nu no kviešu miltiem, vai kartupeļu masas ar kviešu miltiem. “Neteikšu, ka man viņi īpaši garšoja, bet ēst varēja,” smejoties stāsta Inga, vēl viena 12. klases audzēkne.

Nākamajā dienā jau agri no rīta ekskursanti devās cauri visai Čehijai uz pilsētu Austrijas ziemeļos – Lincu. Tiesa, ceļš uz Austriju neiztika bez kāda visnotaļ smieklīga starpgadījuma, proti, brauciena dalībniekiem nācās sēdēt sastrēgumā, jo ceļu, pa kuru viņi brauca, masveidā šķērsoja govju bars ar maziem vācu tūristiņiem līdzīgiem ganiem. Par laimi, liekas problēmas dzīvnieki nesagādāja un drīz vien nākamā pieturvieta veiksmīgi tika sasniegta.

Lincā tika apskatīta Bruklenas halle – slavena mūsdienu arhitektūras celtne, kā arī teritorijas ziņā ir lielākais dievnams visā Austrijā, kura lielākais lepnums ir neparasti skaistās vitrāžas. Nākamajā dienā, kad 12. a jau bija devusies uz Zalcburgu, izrādījās, ka Lincā plosījusies viesuļvētra. Jāteic, ka ceļotājiem bija ļoti paveicies, jo viņus vētra neskāra.

Ceļojuma nākamā nakts tika pavadīta Zalcburgā, kura, par spīti tam, ka bijis ļoti daudz jāstaigā, izskatīta caur un cauri. Ar īpašu sajūsmu klase atceras vienu kilometru augsto Krimlas ūdenskritumu, kas ir ne vien augstākais Eiropā, bet arī piektais augstākais visā pasaulē. Ūdens krīt lejup, veidojot trīs kaskādes, un atkarībā no katra spēkiem, ekskursantiem tika dota iespēja doties pastaigā pa takām, kas vijas gar ūdenskritumu, lai šīs kaskādes apskatītu no dažādām vietām, novērtējot dabas spēku, varenumu un skaistumu. “Ūdenskritums bija ļoti skaists, no tā augšas pavērās aizraujošs skats,” atmiņās dalās Laura. Inga tikai piebilst, ka šī bijusi viena no skaistākajām vietām visas ekskursijas laikā.

Tālāk sekoja brauciens pāri Alpiem uz Insbruku un Eiropas tilta apskatīšana. Beidzot bija sasniegts gala punkts – Itālija. Lai arī no sākuma bija paredzēts doties uz modes un iepirkšanās galvaspilsētu Milānu, tomēr plāni mainījās, un ekskursanti devās uz Šekspīra mīlas varoņu Romeo un Džuljetas dzimtajām mājām – Veronu, kurā tika apskatīts gan amfiteātris – vieta, kur notikušas, piemēram, gladiatoru cīņas, gan slavenais balkoniņš, uz kura reiz stāvēja Džuljeta, gaidot savu Romeo. “Pagalmā atradās arī pašas Džuljetas piemineklis, par kuru kāds sens ticējums stāsta, ka tad, ja jaunais pāris pieskarsies Džuljetas pieminekļa labajai krūtij, viņus gaida laimīga kopdzīve,” Laura atstāsta ticējumu.

Ceļotāji viesojās arī Venēcijā – vienā no populārākajiem tūrisma centriem Eiropā. Inga dalās iespaidos: “Venēcija bija pasakaina. Sākumā kopā ar gidu apstaigājām Venēcijas centru, Venēcijas Svētā Marka laukumu.” Svētā Marka laukums ir pilsētas sabiedriskās dzīves centrs. Laukuma malās plaukst un zeļ tirdzniecība, mūzikas pavadībā iespējams ieturēties brīvdabas kafejnīcās. Laukums vienmēr ir pilns ar tūristiem, baložiem, kas to vien gaida, kad kāds pastieps roku, lai uz tās varētu uzsēsties. Taču laukuma lielākais lepnums un tūristu pievilināšanas objekts ir katedrāle ar tādu pašu nosaukumu kā laukumam. Katedrāle ikvienu apbur ar savu arhitektūras stilu dažādību – vienā vienīgā ēkā apvienota gan gotika, gan romānika, dažas detaļas atbilst pat islāmiskajai pasaules izpratnei, piemēram, dievnama kupoli – ko tādu nedrīkst neredzēt. Katedrālē skolēni gan netika, jo ārpusē gaidīja milzīgi gara rinda, tomēr, cik uzzinājuši ceļojuma dalībnieki, arī iekšpuse diez ko neatpaliekot no svētvietas fasādes skaistuma un varenības.

Venēcijā visiem bija dots brīvais laiks, ko katrs varēja izmantot pēc saviem ieskatiem. Ceļotāji dienas gaitā apskatīja Lido salu (šaura sala, kas Venēcijas lagūnu atdala no jūras – aut. piez.), kur interesenti varēja nopeldēties sāļajā jūras ūdenī, kā arī Murano, kas ir Venēcijas stikla pūtēju sala. Par to, ko šajā salā iespējams apskatīt, pastāsta Laura: “Tur koncentrējas stiklinieku darbnīcas. Ir iespēja savām acīm vērot, kā notiek stikla pūšana, un, protams, var iegādāties visdažādākos stikla izstrādājumus.”

Inga pastāstīja arī kādu interesantu Venēcijas īpatnību: “Pilsētu daudzās saliņās, no kurām daļa ir mākslīgas, sadala lielāku un mazāku kanālu tīkls, un līdz ar to Venēcijas galvenais sabiedriskais transports ir nevis autobusi, bet gan kuģīši, kas kursē nepārtraukti, ikvienu nogādājot nepieciešamajā vietā.”

Kad ceļojuma dalībnieki nonāca atpakaļ centrā, bija pienācis vakars, pilsēta ar gondolām, ēkām, tiltiem un kafejnīcām izskatījās vēl romantiskāka nekā dienā. Uz ielām parādījās arvien vairāk cilvēku, kā arī pārdevēji ar saviem stendiem, kuros lieliski varēja kaulēties.

Par Venēciju visiem palika tikai pašas labākās atmiņas – gaiss, ūdens, romantika, tā vien liekot vēlēties turp atgriezties.

Pa ceļam uz mājām ekskursanti iegriezās Klāgenfurtes pilsētā Austrijā esošajā Minimundus atrakciju parkā, kas ir viens no valsts visapmeklētākajiem tūrisma objektiem. Tur miniatūrā versijā tiek piedāvāts apskatīt daudzas pasaulē slavenas celtnes, piemēram, Eifeļa torni, Amerikas Brīvības statuju, Vatikānu.

“Protams, katram šī ekskursija asociējas ar kaut ko citu, bet tie klasesbiedri, kuri bija šai mazajā eirotripā, satuvinājās. Biežāk tādus pasākumus ar jautriem cilvēkiem!” abu meiteņu stāstīto beidz Laura. 

12. a klases audzinātājas Valdas Mores iespaidi par ceļojumu:

“Ar katru audzināmo klasi esmu braukusi ekskursijās gan pa Latviju, Lietuvu un Igauniju, gan esam devušies tālākos ceļos – uz Slovākiju, Austriju, Ungāriju. Arī šis brauciens, tāpat kā visi citi, bija ļoti jauks – brīnišķīgs laiks, jauka kompānija, jauni iespaidi. Kā darvas karote medus mucā ir atmiņas par to, cik smagi bija izdarīt it kā visvieglāko – sapulcināt braucējus. Tikai tas, kurš pats to ir darījis, zina, cik izmisuma, pazemojuma un sarūgtinājuma pilna sajūta ir saņemt melus, nerēķināšanos ar citu cilvēku laiku, bezatbildību (te, protams, nav runa par korektām situācijām un objektīviem iemesliem). Bet ceļojumā viss sliktais aizmirsās.

Venēcija man vienmēr ir bijusi viena no sapņu pilsētām, un man tā nelika vilties. Mani sajūsmināja kanāli, vecās ēkas, Svētā Marka laukums un absolūtā karnevāla noskaņa. Es iemīlējos arī Veronā, kura līdz šim man, protams, saistījās tikai ar Romeo un Džuljetu.

Es visiem iesaku doties šādos ceļojumos, jo iegūtie iespaidi, atziņas, iepazītie cilvēki – tā ir fantastiska nākotnes bagāža, un šodien, it īpaši jaunieši, prot meklēt un atrast ceļošanas iespējas atbilstoši sava maciņa biezumam.

Pati esmu pabijusi gan Meksikā un Dominikānā, gan Taizemē un Šrilankā, gan Maurīcija salā, un visiem novēlu ceļotprieku un uzņēmību. Tālumā no dzimtenes var daudz ko uzzināt arī par sevi pašu.”

Daira Šteinberga

Džuljetas balkoniņš Veronā, uz kura daiļava gaidīja savu Romeo

Venēcija bez gondolām nav iedomājama