Mūsu planēta ir liela un reizē maza, jo, ja vien ir vēlēšanās un iespējas, to var iepazīt, dodoties ceļojumā.

Uz tālo, karsto un mitro Bali salu, kas atrodas Indonēzijā – pašā lielākajā salu arhipelāgā –, bija aizceļojuši liepājnieki EVA un AINARS AUZIŅI. “Tā ir cita pasaule, nesalīdzināma ar Latvijas klimatu un dabu!” atgriezušies teica ceļotāji. Pēc brauciena uz Bali palikusi sajūta, ka tā ir vieta, kur noteikti ir vērts atgriezties atkal.

Lai nokļūtu Bali galvaspilsētā Denpasarā, liepājnieki ar lidmašīnu vispirms no Rīgas lidoja uz Taškentu, bet no turienes uz Taizemes galvaspilsētu Bangkoku un tālāk un Denpasaru. Eva: “Pirmais, kas pārsteidza, izkāpjot no lidmašīnas, bija lielais gaisa mitrums un karstums – apmēram 34 grādi. Ātri vien sapratu, ka lietot kosmētiku nav vērts, jo viss vienkārši notek no ādas.” Par ceļotāju gidu kļuvis kāds vietējais balietis, kurš pratis runāt gan krieviski, gan angliski. Vietējie iedzīvotāji pret tūristiem esot noskaņoti draudzīgi, un neesot manāma uzbāzīgā kāre tirgoties kā, piemēram, Ēģiptē. Bali izceļas ar interesanto arhitektūru un hinduistu tempļiem. Gandrīz pie katras mājas ir konkrētās ģimenes personīgais, nelielais templis, kurā tiek godināti senči. Populārākais pārvietošanās līdzeklis, acīmredzot lētu izmaksu dēļ, ir motorollers, ar tādiem galvaspilsētas ielas ir pārpildītas.

Auziņi uz Bali un Indonēziju bija braukuši, lai ceļotu, nevis lai visu laiku pavadītu, tikai guļot kūrortā. Kopā ar gidu dabas jaukumus devās apskatīt uz Floresas salu, kur bija noorganizēts brauciens ar kuģīti. Uz tā pārlaistas arī divas naktis. Tās bija tik tveicīgas, ka kajītē aizmigt nebija iespējams. Tādēļ par nakšņošanas vietu izvēlēts kuģa klājs, kur retu reizi uzpūtusi kāda spirgtāka vēsmiņa. Taču otrā naktī debesis parūpējās par tik grandioziem priekšnesumiem (pērkons un lietus), ka gribot negribot patvērumu nācās meklēt kajītē.

Ir kāda sala, kas tūristus piesaista ar sikspārņiem, kurus vietējie sauc par lidojošiem suņiem. Katru vakaru precīzi pulksten sešos to tūkstoši paceļas no vienas salas, lai lidotu uz citu, netālu esošo, kur tie barojas ar mango augļiem. Kuģītis ar tūristiem no Latvijas ūdenī bija tieši zem sikspārņu gaisa ceļa. Guļot uz klāja un veroties debesīs, sanākusi lieliska fotografēšana. Pulksten piecos no rīta lidoņi, pieēdušies un apmierināti, paceļas gaisā, lai dotos atpakaļ uz savu mājvietu.

Komodo, Padaras un Rincas salas veido Komodo nacionālo parku. Tajā dzīvo milzu varāni (paši lielākie pasaulē), kuras dēvē par Komodo drakoniem. Tās var sasniegt pat trīs metru garumu un svērt līdz 165 kilogramiem. Nacionālajā parkā esot vieta, kur vietējie izliekot varāniem barību, lai tūristiem nebūt jābrien džungļos tās meklēt. Auziņi gan gidu pavadībā kopā ar vēl vienu pāri no Latvijas izvēlējās gājienu džungļos, lai par drakoniem dēvētos dzīvniekus redzētu viņu dabiskajā vidē. Vietējie zinājuši stāstīt, ka bijuši atsevišķi gadījumi, kad milzu ķirzakas uzbrukušas cilvēkiem, taču parasti tās tomēr ir rāmas un aizņemtas ar savām gaitām. Jaunākie rāpuļi esot kustībās veiklāki, lunkanāki, vecākie pa džungļiem pārvietojas lēnāk un cienīgāk. Pārbraucienu laikā starp salām vietējie, kas bija uz kuģīša, ūdenī ieraudzīja retu dzīvnieku – haizivs vali, kas tajos ūdeņos neesot redzēts gadus divpadsmit.

Ceļojuma laikā kuģītis piestāja pie kādas neapdzīvotas saliņas. Eva: “Skats pasakains! Koši zils ūdens, zeltainas smiltis un zaļi džungļi. Izkāpjot krastā, kailām kājām pa smiltīm nebija iespējams staigāt, jo tās burtiski smiltīs dega. Tūristi uz šīs salas var baudīt neskarto dabu, dzīvojot vienkāršos namiņos bez ērtībām. Salās, kas ir apdzīvotas, vietējie nodarbojas ar zvejniecību un pārējā laikā nedara neko, jo mūsu izpratnē – ka tikos un tikos jābūt darbā – salinieki nestrādā.”

Auziņu ģimenes ieteikumi tiem, kuri gatavojas ceļot uz Indonēziju:
o Gaisa mitrums tāds, ka drēbes izžāvēt ļoti grūti.
o Obligāti jāņem līdzi savas zāles, jo Bali salā tās ļoti dārgas. Nodrošinieties ar medikamentiem pret vēdersāpēm!
o Obligāts ir augstas intensitātes saules aizsargkrēms. Pie saules nepieradušais baltais cilvēks apdeg ātri!
o Eiro un arī dolārus iespējams samainīt vietējā valūtā – Indonēzijas rūpijās.
o Par indonēziešu tradicionālajiem suvenīriem uzskata dažādus kokgriezumus, arī pērles, kafiju, garšvielas, kokosa eļļu, zīdu.

Uzziņai
Indonēzijas platība ir vairāk nekā 1 904 000 kvadrātkilometru.
Indonēzijas salu arhipelāgā esot līdz 17 tūkstošiem salu.
Tā ir pati lielākā musulmaņu valsts pasaulē, taču Bali salā ļoti stipras ir hinduisma tradīcijas.
Iedzīvotāji – 225 miljoni cilvēku, apmēram puse no viņiem dzīvo Javas salā.
Saziņā tiek izmantotas 350 dažādas valodas.
Indonēzijas galvenās eksportpreces ir nafta, gāze, tekstilizstrādājumi, gumija un palmu eļļa.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Eva un Ainars pie Denpasaras vēstures muzeja.

Daži Bali salā nopērkamie augļi bija pazīstami, daudzi ne.

Uz terasēm aug rīsi.

Mazie dejotāji tautas tērpos.

Daudzi fotosaloni piedāvā iespēju pārģērbties baliešu svētku drānās, uzlikt grimu un nofotografēties.

Mazliet okeāna un viena no 17 000 salām.