Iepazīstot Etiopiju nevis kā tūristei, bet esot dziļi iekšā visā valstī, emocijām un piedzīvojumiem pārpilna aprīļa sākumā no sešpadsmit dienu ceļojuma pa Āfrikas austrumu daļā esošo valsti, atgriezās Liepājas Internātskolas direktore un DALP 5. vidusskolas kultūrvēstures skolotāja GUNTA LAUBERGA. Viņa kopā ar vēl trīs drosmīgām ceļotājām izvēlējās nevis tūrisma aģentūru piedāvājumus, bet nolēma, nokļūstot galamērķī, noīrēt mašīnu ar vietējo šoferi.

Ekstrēmās lietavas

Pirms paredzētā lidojuma ceļotājām bijusi informācija, ka Etiopijā lietus sezona ir beigusies, turklāt marts un aprīlis ir labākie mēneši, kad doties apceļot tālo Āfrikas valsti. Taču liels izrādījies pārsteigums, kad ierodoties atklājies, ka lietus sezona katrā apgabalā ir citā laikā. “Mums bija svarīgi ierasties sausajā sezonā, jo mums ir bail saslimt ar malāriju, kas izplatoties lietus sezonā, bet tā kā mēs izbraucām visu Etiopiju, izbaudījām lietus un arī sauso sezonu”, iespaidos dalās G.Lauberga, kura vēl trīs nedēļas pēc atgriešanās dzēra pēdējo astoto pretmalārijas tableti. “Redzējām gan pilnīgi sausus, plikus un brūnus kalnus bez jebkādām dzīvības pazīmēm vai arī ar ļoti niecīgu augu valsti, gan arī absolūti zaļu un spilgtu vidi. Un, protams, redzējām, kā ir, kad lietus nevis līst, bet nāk kā blāķis stāvus lejā un momentā visas iespējamās vietas ir pārplūdušas”. Pēc šādām lietavām, kas uznākot pavisam pēkšņi rodas arī lielākie pārbaudījumi uz ceļa. “Etiopijā ceļš ir tas, pa kuru mēs braucam, nevis ceļš ir tā vieta, kas ir ierīkota speciāli braukšanai,” paskaidro Gunta, “bet mums bija Henoks, fantastisks šoferis, 33 gadus vecs. Šoferis no Dieva, jo patiešām brauca kā Dievs un neviena no ķibelēm, ko pa ceļam redzējām, kas notikušas citām mašīnām, mūs nepiemeklēja.” Pārplūdušajās vietās veidojoties izskalojumi, kas nav redzami un lai neiebrauktu tajos un tiktu pāri, šoferim ir jābrauc ārkārtīgi uzmanīgi un katrs izskalojums jāsajūt, jo pretējā gadījumā transportlīdzeklis nostrēgst uz ceļa, ko liepājnieces ceļojuma laikā redzējušas itin bieži. Tādās reizēs trīs mašīnas sabraucot kopā, šoferi nes akmeņus, ber tos zem riteņiem, rok, stumj un tādējādi cenšas mašīnu atkal dabūt uz ceļa. Vienā no kārtējiem ceļa posmiem, kurš bijis pārplūdis un vizuāli atgādinājis tekošu upi nevis braucamo ceļu, liepājniecēm nācies piedzīvot baisu situāciju, lai to šķērsotu. “Daļa vietējo puišu sastājās vilnī, lai mazinātu straumes stiprumu, citi sakabinājās uz džipa virsū, lai padarītu mašīnu smagāku, jo tur pat blakus jau bija izskalojums un ja tajā tiek iekšā, tad viss – tu esi prom ūdenī un noripo lejā upē”, pieredzē dalās Gunta.

Pasaules jumts

Par vienu no iespaidīgākajām Etiopijas pērlēm Gunta Lauberga sauc Lalibelu. Dienā, kad termometra stabiņš uzkāpa līdz 35 grādiem, liepājniecēm bija paredzēts kāpt Lalibelas kalnā, kur 12. gadsimtā no rozā granīta klintīs tika iekaltas 13 baznīcas, no kurām divas atrodas kalna virsotnē. “No lejas skatoties tu nemaz neredzi, ka tur ir baznīcas, bet tikai tad, kad tu esi uzkāpis Lalibelas kalnā, tad tik ieraugi, ka tās ir iekaltas kalnā,” aizrautīgi stāsta Gunta, “es biju rakstos lasījusi par tām un gribēju pati savām acīm redzēt, bet karstuma dēļ nav spēka rāpties tai kalnā. Tomēr meitenes bija tik labas, ka viņas mani gan stiepa, gan stūma. Kad uzkāpu augšā un ieraudzīju baznīcas un visu Lalibelu sev zem kājām, man bija sajūta, ka atrodos uz pasaules jumta,” priecājas skolotāja, ”tās ir tādas izjūtas, ko mājās sēžot nevar dabūt!”

Dziļi iekšā Etiopijā

“Tā kā mēs esam no sabiedrības daļas, kas nevar atļauties luksus atpūtas iespējas, mēs lūdzām savam šoferim Henokam, lai viņš mūs ved gulēt tādās stipri lētās guļvietās, lai ved mūs ēst tikai tur, kur paši vietējie ēd, un līdz ar to bijām dziļi iekšā Etiopijā nevis vērojām to no malas. Jāatzīst, ka etiopiešu ēdiens man šķita vienkārši briesmīgs,” atzīstas Gunta. “Lielākā daļa etiopiešu ir kristieši, arī mūsu Henoks, un viņi pie tam vēl ir ortodoksi. Tā ir ceturtajā gadsimtā iesākusies kristietība, bez jebkādiem vēlāko gadsimtu piemaisījumiem, viņi nav ne katoļi, ne pareizticīgie, viņi ir tie pirmie kristieši,” paskaidro Gunta. “Un kā jau visiem kristiešiem, pirms Lieldienām ir gavēnis, tātad gaļu neēd. Nevienā vietējā ēstuvē nebija ne kripatiņas gaļas, bet mēs kā tai reklāmā,” smejas Gunta, “mēs esam gaļēdāji”. Tas ceļotājām bijis liels pārbaudījums, taču sievietes nolēmušas, ka badā nenomirs un sešpadsmit dienas ēdīs dārzeņus, tomēr arī tie neesot gājuši pie sirds: “Tas ko viņi dod ēst ir nenormāli ass, es to vienkārši nevarēju ieēst”. Viņu nacionālais ēdiens ir indžera, kas izskatās pēc lielas pankūkas, ko pasniedz uz lēzena, paplātveidīga trauka. Indžera esot slapja, skāba un pelnu pelēkā krāsā un uz tās viscaur ir mazas kaudzītes ar dažādām mērcēm jeb piedevām – savārītas pupiņas, zirņi, lēcas, tomāti ar asajiem pipariem un tamlīdzīgi. Plāceni plēš ar rokām, mērcē to piedevās un tā tas tiekot notiesāts, taču liepājniecēm radusies pavisam jauna ideja, kā šo aso ēdienu piemērot latviešu gaumei. “Es pēc pirmās reizes, ēdot indžeru, jutos kā pūķis, ugunsspļāvējs, man dega visas malas, ka biju gandrīz vai līdz asarām, un es sapratu, ka tādu ēdienu es vairs neēdīšu,” vaļsirdīgi stāsta skolotāja, “un vienreiz mums ienāca prātā, ka viena no piedevām garšo pēc mūsu pašu zirņu biezputras un tad mēs iedomājāmies, kāpēc mums jāēd viss, ja mēs varētu ēst tikai vienu piedevu bļodiņā un ar karoti.” Vietējie, izdzirdot šādu vēlmi esot brīnījušies, taču ceļotājas zirņu putru nav smādējušas vairākas reizes nedēļā, bet par dzīvības eliksīru Gunta sauc svaigi spiestās sulas, kas bijušas nopērkamas plašā sortimentā uz katra stūra un, mūsu naudā rēķinot, maksājušas vien 36 santīmus par glāzi: “Es pirmo reizi redzēju, ka arī no avokado spiež biezsulu”. Turklāt Gunta piebilst, ka savulaik čehu sacelto alus fabriku dēļ, etiopieši tagad brūvē ļoti garšīgu alu.

Rētas izdaiļo sievieti

Interesantu, bet baisu cilts rituālu liepājnieces piedzīvojušas Hamaru ciltī, kur tiekot uzskatīts, jo vairāk rētu meitenei, jo viņa ir labāka, skaistāka un lielākas izredzes, ka viņu kāds aprecēs. Rētas simbolizē izturību un tas nozīmē, ka meitene būšot arī strādātāja. “Viņiem ir līgavu sišanas rituāls. Meitenes sakarina zvārgulīšus ap ceļiem, pūš taurītes, danco, lēkā, dzied un grabina tos zvārgulīšus. Viņas ir sagatavojušas pusotru metru garas vicas, kas veidotas no krūmiem un tad viņas danco virsū puišiem, izaicinot tos un grūžot virsū viņiem vicas” rituālu ieskicē Gunta, “un puiši viņām sit ar vicām pa mugurām un tās kļūst jēlas un asiņainas. Nacionālās frizūras meitenēm ir ar māliem veidotas un tad upe, māli, asinis un dubļi ir vienuviet.” Turklāt ar katru vicu drīkstot tikai vienu sitienu veikt, tādēļ zeme ap rituāla vietu esot nosēta ar izlietotajām vicām. “Meitene beidzot ir sadancojusi viņam virsū, kad puisis paņem no viņas vicu. Turpinot dancot, dejotāja sastingst, jo viņa zina, ka tūlīt tiks sista, acis ieplešas un tad tik nožvingst,” rituālu atminas ceļotāja. Vienlaicīgi ar līgavu sišanas rituālu puišiem notiek buļļu lēkšanas rituāls, kas nozīmē, ka jaunekļi varēs kļūt par preciniekiem. Buļļi tiekot sadzīti vienuviet, precētie vīri dzīvniekus tur aiz ragiem, un tad jaunekļi, apgleznoti, bet kaili, kā no mātes miesām, lec pāri buļļiem, taču meitenes, alkdamas sitienus, sper krāsas puišiem ārā no rokām, lai tie kļūtu nikni un pašas tiktu pie jaunām rētām.

Nabadzība, draudzība un diedelēšana

Apceļojot visu Etiopiju, Gunta novērojusi, ka atsevišķās ciltīs nabadzība ir katastrofāla. Daudziem vienīgais apģērbs esot noplīsis, un dažviet pamatskolas vecuma puikas staigājuši pat pilnīgi pliki, jo viņiem vienkārši neesot neviena apģērba. Neskatoties uz to, bērni esot ļoti sirsnīgi un zinātkāri. “Viņi, kad ierauga digitālos fotoaparātus, kur uz ekrāniņa var redzēt bildi, ko tu esi sabildējis, tad viņi ar tādu sajūsmu skatījās, smējās, priecājās,” aizrautīgi stāsta Gunta.

Āfrikā baltie cilvēki tiek uzskatīti par staigājošiem dolāriem, arī Etiopija nav izņēmums, un par katru soli, baznīcas apskati, fotogrāfēšanu ir jāmaksā. Tāpat par jebkuru palīdzību, ko sniedz vietējais, tūristiem esot jāšķiras no vienas vai divām birrām (3 – 7 santīmi). To pajautāt un izstiept roku mākot jebkura vecuma etiopietis, jo angļu valoda tur tiekot mācīta jau no piektās klases.

Erbore ciltī ceļotājām pat bijusi kurioza situācija, kad vietējie likuši uzrādīt bildes fotoaparātā, lai pārliecinātos, vai visiem, kas redzami attēlā, ir samaksāta nauda. “Es teicu, piemēram, piecām vietējām meitenēm, ka nofotografēšu viņas un katrai pa divām birrām samaksāšu un viņi paņem fotoaparātu un pārbauda, vai es gadījumā neesmu iebildējusi vēl kādu sesto, kurai tagad arī pienāktos divas birras,” šokēta ir liepājniece.

Taču lielākās šausmas dāmas piedzīvojušas pēdējā dienā, braucot cauri Karoje cilts teritorijai, kur ieraudzījušas ganāmies kamieļu baru un vēlējušās to nobildēt. Lai gan Henoks sievietes brīdinājis, ka šīs cilts iemītnieki nevēlas, ka fotogrāfē viņu dzīvniekus, liepājnieces nolēmušas, ka ātri piestās un pa kluso sabildēs lopiņus. “Neviena nav, tikai kamieļi, piebremzējam un izlecam ārā, bet, kamēr kāpjam atpakaļ mašīnā, viss ir pilns ar vietējiem un šie saka, ka atļauju nepaprasījām un tagad maksāsim lielu naudu par to,” stāsta Gunta, bet ceļotājas nav gribējušas maksāt, salekušas džipā, aizslēgušas durvis un aizvērušas logus, taču priekšā ceļu aizšķērsojis vecs vīrs un rokā atvēzējis buližņiku. Par savu grēka darbu ceļinieces samaksājušas 20 birras.

Savukārt Konso ciltī ceļotājām aizliegts dot jebkādas dāvanas vietējiem iedzīvotājiem. “Katrā ciemā, kur gājām, kāds no vietējiem puikām vienmēr bija kā pavadonis līdzi,” atminas skolotāja, “un pirmo reizi kopš visa tā ceļojuma, kur bijām, mums teica, lai neko viņiem nedodam”. Liepājnieces pirms tam lasījušas internetā, ka līdzi vajagot ņemt ledenes, zīmuļus, pildspalvas un citus niekus, ko par fotografēšanos ar vietējiem iedzīvotājiem, uzdāvināt viņiem, taču Konso ciema pavadonis to nav ļāvis darīt un norādījis, ka ir tikai taisnīgi samaksāt cilvēkiem, ja liekat viņiem pozēt savās fotogrāfijās. “Nepadariet viņus par mērkaķiem”, noteicis pavadonis un tālāk noklusējis, “un sevi arī nē,” domu pabeidz Gunta. Tūristi vietējos esot pieradinājuši pie konfektēm, taču vienā ciltī kāds puika tiešām nezinājis, kas tas tāds ir. “Kad viņām iedevām konfektīti, tad viņš skatījās uz to un mēs viņam teicām lai ēd, bet viņš skatās acīs un neko nedara un kad pašas iebāzām mutē konfekti, tad arī viņš apēda savējo, jo līdz tam neriskēja to darīt, jo vienkārši nezināja, kas tas tāds ir”. Savukārt Hamaru ciltī puisis sagrauzis ledeni sīkos gabaliņos, izņēmis to no mutes un devis katram pa gabaliņam, lai ikviens sajūt tās garšu. “Kad tu uz to paskaties, tad saproti, ka pasaulē cilvēki dzīvo patiešām ļoti dažādi un tās problēmas, kādas tev ir šeit dzīvojot, kļūst mazsvarīgas. Tas ir tas, kas mums nepieciešams – kāpēc mums obligāti jābrauc kaut kur ārpus savām mājām, savas pilsētas, savas valsts, lai ieraudzīto to, kas notiek citur un lai pēc tam ar citām acīm paskatītos uz savām mājām, savu skolu, savu pilsētu”, piebilst Gunta.

Uzziņai:
Etiopija ir viena no vecākajām valstīm pasaulē (ap 1. gs)
Atšķirībā no citām Āfrikas valstīm nekad netika kolonizēta
Galvas pilsēta ir Adisabeba
Valsts valoda – amharu valoda
Pēc iedzīvotāju skaita trešā lielākā valsts Āfrikā ar 67, 6 miljoniem cilvēku

Laura Škuberte

Fotogrāfijas no Guntas Laubergas personīgā arhīva

Sarkanās sirds pērtiķi Simiena kalnos. Tie sastopami tikai Etiopijā.

Liepājnieces kopā ar šoferi Henoku Palmu svētdienā jeb Pūpolsvētdienā. Henoka ģimene ceļotājas ielūdza arī pie sevis uz Lieldienām, turklāt Palmu svētdienā uzdāvināja uz galvas liekamas zvaigznes, kuras nēsāt esot liels gods.

Gunta Lauberga pie astotā pasaules brīnuma – vienas no 13 Lalibelas baznīcām, kas 12. gs. tika iekaltas klintī. 

Vienā no kalna baznīcām priesteris rāda Vecās un Jaunās derības rakstus un gleznojumus uz kazas ādas, kas tapuši 12. gadsimtā.

Etiopiešu nacionālais ēdiens – indžera

Līgavu sišanas rituāls Hamaru ciltī.

Buļļu lēkšanas rituāls Hamaru ciltī.