Ezera malā dzīvesstāsti par dabu. Motivē jauniešus izvēlēties karjeru vides jomā
“Ņemiet visu, ko varat paņemt. Vienalga, pat ja liekas, ka priekšmets ir pilnīgi garām, jo nekad nevar zināt, kad tas var noderēt,” iepazīstinot ar savu profesiju un līdz šim noieto izglītības ceļu, “Dzīvās bibliotēkas” pasākumā sanākušos jauniešus aicināja vides inspektore Elīna Medne.
Ligita Kupčus-Apēna
"Kurzemes Vārds"
Arī citas “grāmatas” jeb jauni cilvēki, kas tieši vai netieši saistīti ar vidi un dabu, atklāja savu personīgo dzīves pieredzi. Sanākušie klausījās un svēra, ko no tās paņemt un ieviest savā dzīvē, cits varbūt guva apstiprinājumu savai nākotnes profesijas izvēlei.
“Esam laimējuši loterijā,” sacīja Zinātnes un izglītības inovāciju centra Dabas mājas pedagoģe Justīne Rusakova, priecādamās par labvēlīgajiem, saulainajiem laikapstākļiem, jo sarunas ar “grāmatām” notika brīvā dabā. “Pasākuma mērķis ir aktualizēt dažādus ar vidi saistītus jautājumus, motivēt jauniešus izvēlēties karjeru vides jomā. Gribam parādīt, cik ārkārtīgi dažādas var būt ar vidi saistītās profesijas, sākot ar skolotāju un beidzot ar vides ekspertu,” uzsvēra J. Rusakova.
Novērojām, ka terasē klausītājiem izliktie krēsli teju visi bija aizņemti, lielu daļu publikas gan veidoja ar Dabas māju saistīti cilvēki. Zinot, cik dažkārt grūti sasniegt vēlamo mērķauditoriju, pasākums tiešraidē bija vērojams arī Dabas mājas kontā vietnē Instagram.
“Gatavojoties nākt uz šejieni, pārdomāju ceļu, kā nokļuvu līdz vides aizsardzībai, un laikam jāsāk ar to, ka tas viss nāk no bērnības, esmu dzimusi un augusi laukos,” sacīja E. Medne.
Viņa atsauca atmiņā notikumus un stāstīja par gliemezi, par krupi, kurš mainījis ādu, par zalkti, kurš mielojies ar vardi. Līdz laikam, kad kļuvusi par Valsts vides dienesta Kurzemes reģionālās vides pārvaldes vecāko inspektori, darījusi daudz ko, strādājusi vairākās darbavietās, jo nekad nav baidījusies izvēlēties citus virzienus. Šobrīd viņas ikdiena aizrit, kontrolējot Kurzemes mazās hidroelektrostacijas, dodoties arī zemes dzīlēs.
Runājot par darba pieredzi, E. Medne teica, ka ļoti paticis strādāt par zvejas kontroles inspektori. Četros no rīta doties ar laivu ezerā un redzēt, kā mostas pilsēta. Vairākas stundas dienā pavadīt Sakas upē un vērot apkārtējās dabas skaistumu. Pamanīt zivju dzenīti un novērtēt viņa veiklību, gādājot sev pusdienas. Tās ir tikai dažas epizodes, ko E. Medne atklāja saviem klausītājiem. “Atrast līdzsvaru starp dabas resursu izmantošanu un vides aizsardzību, lai resursu pietiktu ne tikai mums, bet arī nākamajām paaudzēm,” – tā viņa raksturoja savas darbavietas būtību.
Vēl viens no runātājiem bija Mārcis Veits, 23 gadus vecs students, kurš Liepājā vada beziepakojuma veikalu “ZeroPauna”. Viņš runāja kā uzņēmējs, atklājot arī to, kas bija grūtākais, uzsākot biznesu. “Bija kauns zvanīt uz Latvijas uzņēmumiem, oficiālām iestādēm. Bija bailes no tā, ko nezini. To visu atmetot, spērām soli nezināmajā,” atminējās M. Veits, lai gan turpinājumā to nosauca par dullu rīcību.
“Visu sākām darīt vienlaikus ar kovida atnākšanu. Par laimi, mūsu jomu tas tik ļoti neskāra, mums bija pārtikas uzņēmums, nepiedzīvojām vispārēju vai daļēju izolāciju. Bet cilvēku plūsma ļoti saruka. Kad knapi spēj eksistēt, apmaksāt pavadzīmes, rēķinus, tas ir ļoti liels stress un iekšēji pārdzīvojumi.
Negribējām ticēt, ka veikals jāver ciet. Turējāmies visiem spēkiem, lai turpinātu darbību, jo tas ir nepieciešams, ļoti svarīgi.
Beziepakojuma veikals ļauj cilvēkiem samazināt atkritumu daudzumu. Mūsuprāt, pasaule mainīsies arī tad, ja katrs sāksim ar sevi, mainot dzīvesstilu. Katrs galu galā var iedvesmot citus darīt labas lietas.”
M. Veits uzskata, ka dzīve bez atkritumiem, ilgtspējīgas idejas, vēlme neatstāt aiz sevis atkritumu kaudzes, piesārņojumu ir mūsu nākotne.
Par atkritumiem un to šķirošanu diskusijas raisījās ne tikai starp “grāmatām” un citiem sanākušajiem, bet jo īpaši pēc Noras Sudmales, ilgtspējas speciālistes, dārzkopības praktiķes un permakultūras entuziastes, pieredzes stāsta, un tas parāda, ka šis jautājums ir aktuāls ļoti daudziem.
Viņa pastāstīja, ko mēģinājusi darīt ar bioatkritumiem, kā studiju laikā veikusi pētījumu, daudzdzīvokļu mājas pagalmā izvietojot komposta kasti. “Es gaidu to brīdi, kad Liepājā parādīsies vairāk izvēles iespēju, ko iesākt ar bioatkritumiem,” atzina N. Sudmale, lai gan arī viņa piekrita citu novērojumiem, ka ar šķirošanu mums joprojām īpaši neveicas un būtu jāturpina cilvēku izglītošana par jau pašlaik izveidoto sistēmu.
Pasākumu noslēdza gids, fizikas skolotājs un kalnos kāpējs Kristers Krafts.