“Ar adīšanu ir kā ar mūziku. Tu kombinē krāsas un rakstus gluži kā notis, un rodas jauna dziesma, jauna cepure,” tā savu hobiju un peļņas avotu – cepuru adīšanu – raksturo Jana Jonaite. Tāpat kā mūzikā, viņas cepures vieno līdzīgs stils, varētu pat teikt, ka Janas zīmols ir atpazīstams. 

Redzot kādam galvā jaunās sievietes adītu mici, nekļūdīgi var pateikt, ka tas ir viņas meistardarbs.

Eksperimentēšanas prieks

Jana ne reizi nav ielūkojusies adīšanas grāmatā. Pamatzināšanas šajā mākslā viņai atklāja mamma jau bērnībā. Sākumā tie bija vienkārši, taisni adīti gabali, kuri tapa, braucot vilcienā no Priekules (kur Jana dzīvoja bērnībā) uz Liepāju, bet vēlāk jau zeķes, kas tika adītas, īsinot laiku slimnīcās, jo bērnībā Jana bieži slimoja. Zeķu pāris dienas laikā – tā ka norīb! Bet nu dažu mēnešu laikā Jana kļuvusi par cepuru meistari.

“Man vienmēr licies, ka cepures man nepiestāv, varētu pat teikt, ka man tās riebās. Uzvelkot cepures veikalā, likās, ka tās nav īsti man, gribējās kaut ko interesantāku, kičīgāku ,” stāsta Jana. Tuvojās rudens, un Janai negribējās gluži ar pliku galvu staigāt, tāpēc mice tika pasūtīta draudzenei. Bet tad aiz gara laika Jana nolēma pati atsākt adīšanu.

Janas ikdiena šobrīd aizrit bērna kopšanas atvaļinājumā. Gadu vecais Valters ticis pie mammas pirmās darinātās cepures. “Es adīju un eksperimentēju – liku kopā dzijas, cepures galu noraucu tāpat kā zeķi. Tā arī pati tiku pie pirmās cepures. Adot visu laiku eksperimentēju, nekad nezinu, kāda izskatīsies cepure. Un tas ir interesanti, ir milzīgs azarts – kā tad beigās būs? Dienas kļuvušas interesantākas, kopš esmu sākusi adīt. Nav vairs jāskatās pulkstenī un jāgaida, kad vīrs pārnāks mājās no darba, lai kopā noskatītos kādu filmu, jo vienai ar mazo dienas aizrit diezgan vienveidīgi. Laiks sācis skriet, nemaz nepamanu, kā pienāk vakars,” secina Jana.

Labākais laiks idejām – nakts

Idejas nāca viena pēc otras. “Bija tāds laiks, īpaši sākumā, kad idejas radās vienlaikus, es tās nekur nepierakstīju, jo biežāk tās radās vakarā vai pa nakti. Nevarēju pagulēt, jo domas šaudījās pa galvu. Tad es vienkārši paņēmu adatas, kamolus un gāju vannas istabā adīt!” atminas Jana.

“Es taču neapstāšos pie vienas cepures, gribas adīt vēl un vēl, bet neadīšu visas cepures sev! Kur tad tik daudz likšu? Vīrs mani nofotografēja ar cepuri, ieliku portālā draugiem.lv. Un tā radās pirmais pircējs, otrais, un aizgāja!” stāsta Jana.

Sīkums, bet patīkami

“Peļņa nav liela, tie nav arī regulāri ienākumi un ne tik daudz, cik vēlētos. Nereti, kad pienāk mēneša beigas, maks ir tukšs un nav par ko veikalā nopirkt vajadzīgās lietas. Ja tad gadās kāds pašas nopelnīts latiņš, par ko samaksāt kādu aizķērušos rēķinu, ir liels prieks,” stāsta Jana. Viņa atzīst, ka šobrīd nevar no klientiem daudz prasīt, jo cilvēki nav tik maksātspējīgi kā agrāk. Par savu unikālo roku darbu viņa prasa vien 5 līdz 6 latus, atkarībā no tā, cik mice sarežģīti adāma, un no materiāliem – dzijas, gumijas, pogām u.c. Cenas dzijai ir ļoti dažādas, akrils maksā no 67 santīmiem. “Gan lēts, gan mīksts, gan nekož,” priecājas Jana. Bet ne vienmēr var atrast vajadzīgo toni un bieži nākas maciņu atvērt plašāk, jo maksa par vienu kamolu var pārsniegt pat trīs latus. Tad esot vērts pameklēt humpalu veikalos, tur varot atrast lētāk. “Ļoti jāskatās, kāda kvalitāte ir dzijai. Ja ir laba, tad ir vērts pirkt, bet, ja dzija izplūkāta, tad, protams, nē. Var atrast arī pilnīgi jaunu dziju, bez tam skaistos toņos,” novērojusi Jana.

Kaķis maisā

Pirmā pircēja bijusi Janas māsīca, kura cepuri ieraudzījusi draugiem.lv. Tajā pašā laikā citā portālā tai pieteicās vēl viena pircēja, taču nedaudz nokavēja. Pie kārotās mices netikusi, viņa veica pasūtījumu. “Tas man bija izaicinājums, kliente lūdza, lai es uzadu cepuri pavasarim, bordo toņos. Viņa nepateica neko konkrētu, uzticējās un pilnībā paļāvās uz mani,” atminas Jana. Cepure pie savas saimnieces ar pasta starpniecību aizceļoja uz Rīgu.

Dažreiz gadoties arī ķibeles. Ja cepurei jāceļo uz citu pilsētu, klients to nevar piemērīt. ”Reiz nosūtīju mici uz Rīgu, bet klientei likās, ka izskatās ne tā, kā viņa vēlētos. Nu ko, sūtīja atpakaļ, lai pārtaisu. Labi, ka bija saprotoša kliente, pati samaksāja pasta izdevumus. Tāda neērta situācija,” saka Jana.

Janas klientu lokā nav tikai daiļā dzimuma pārstāves: ”Arī vīrieši sāka prasīt, lai adu cepures, jo, uzadot mici brālim, parādīju, ka tādas cepures var valkāt arī stiprā dzimuma pārstāvji. Silti galvai un stilīgi!”

Negaida pavasari

Šobrīd Jana sarūpējusi cepures un tām pieskaņotas trubveida šalles un cimdus tirdziņam, kas notiks Priekules kultūras namā. Un šad tad pafantazē, kā varētu attīstīties viņas bizness. “Diez vai viena pati tik daudz cepuru, cik man ir ideju, varētu saadīt! Bet man tik ļoti patīk adīt pašai. Un vēl viens pozitīvs moments – esmu pati sev priekšniece,” uzsver Jana.

Skatoties laika ziņas viņa priecājas, ja sola aukstu laiku: “Es uzjautrinos par to, jo man vienmēr bijis tā, ka nevaru sagaidīt pavasari, bet šis ir pirmais gads, kad priecājos par garo ziemu. Būs, kas cepures pērk!”

Citu pieredze

Andris: “Man nepatīk cepures, nezinu kāpēc, bet liekas, ka izskatos muļķīgi, arī salā staigāju bez vai arī uzlieku kapuci.”

Sanita: “Cepures ir kas īpašs. Tās var izdaiļot, un man ir kādās septiņas, es tās pieskaņoju apģērbam, garastāvoklim, valkāju arī vasarā plānas cepures, tamborētas.”

Liene: “Neesmu nekāda cepuru fane, bet, ja ir auksts, – tad mice galvā, nav ko jokoties, zosāda metas, skatoties uz dāmītēm, kuras sarkanām ausīm mīnus 20 grādos iet ar plikām galvām. Vai viņām šķiet, ka tā ir smukāk?”

Laura Drēziņa

Dienas laikā Jana paspēj gan veikt mājas soli, gan pievērsties dēliņam Valteram, gan uzadīt cepuri.