Grafīti ir mākslas veids, bet to vairāk pazīst kā sienu un žogu apzīmēšanu, un tā lielākoties ir nelegāla nodarbe – privātmāju saimnieki uz savām būvēm bildes var veidot, cik uziet, taču sabiedriskās vietās par patvaļīgo glezniecību draud sods. Ar zīmēšanu, tumsas aizsegā slēpjoties no policijas, savulaik sāka arī Liepājas grafīti pionieris Aleksejs Odnorukovs, kurš sevi sauc par element. Viņš 90.gadu beigās zīmēšanu sāka nelegāli, nonākot pat policijas nagos un tādējādi bezmaz izpostot attiecības ar mīļoto meiteni.

Tagad gan Aleksejs strādā legāli, turklāt ir gana pieprasīts – viņš apglezno ne tikai sienas, bet pat motociklistu ķiveres un mobilos tālruņus.

Cukurfabrikas žogs – starta punkts

Aleksejs legālu grafīti zīmēšanu sāka gadsimtu mijā. Liepājas domes Jaunatnes lietu komisija, piesaistot nevalsts organizācijas un aktīvos jauniešus, organizēja Jauniešu nedēļas, un to laikā notika pirmie atraktīvie pasākumi – legāla grafīti zīmēšana uz Liepājas Cukurfabrikas žoga. Praktiski tā bija vienīgā iespēja grafīti māksliniekiem izpausties legāli.
Pirmos gadus iespēju piedalīties nelaida garām arī Aleksejs, kurš tad jau vairs nebija iesācējs. Pirmajā gadā viņš ieguva otro vietu, vēlāk arī pirmo. Cukurfabrikas žogu pēdējo reizi apzīmēja 2004.gadā, taču tad Aleksejs šajā pasākumā vairs nebija vis konkursanta, bet gan vērtētāja statusā.

Māksla ar bārdu

Kā stāsta Aleksejs, grafīti ir māksla ar pamatīgu vēsturi – tās aizsākums meklējams tālā senatnē. “Grafitti ir itāļu vārds, kas nozīmē – skrāpējums. Par grafīti jau var uzskatīt senajā Ēģiptē uz sienām veidotos vai, pareizāk, ieskrāpētos zīmējumus,” stāsta Aleksejs. Un turpina: “Kāds uz sienas uzzīmēja savu vārdu, un viņam, tāpat kā apkārtējiem, tas iepatikās. Un tā tas aizgāja. Tagad grafīti guvis atzinību visā pasaulē. Arī Latvijā pēdējos gados tie vēršas plašumā.”
Viņš skaidro, ka, vienkāršā valodā runājot, grafīti nozīmē  gleznošanu uz sienām. Grafīti mākslinieki zīmēšanai izmanto ne tikai gludas sienas, bet arī reljefas virsmas, kas zīmējumus dara savdabīgus. Turklāt šajā mākslā ir dažādi stili – trīs galvenie, kā arī ļoti daudzi un dažādi papildus, kad mākslinieki paši liek lietā savu izdomu.
Ar grafīti var noformēt ne tikai sienas un žogus, kā tas visbiežāk redzams. Var apgleznot arī telpu sienas, kas, pēc Alekseja teiktā, ir interjera dizains: “Telpā ar grafīti var radīt ielas vai džungļu efektu. Mazu telpu var vizuāli palielināt. Grafīti ir viena liela glezna, tikai ar savu stilu.”
Plašai publikai Latvijā grafīti zināms samērā nesen, taču Aleksejs saka, ka tā nebūt nav. Viņš pats ar grafīti Liepājā nodarbojas jau gandrīz desmit gadus, bet rīdzinieki strādā jau kopš 1985.gada.

No krūmiem… 

Bērnībā nekas neesot liecinājis, ka mazais Aleksejs aizrausies ar zīmēšanu. Kā jau visi puikas, skraidījis, uz jūru skrējis, bumbu pagalmā spēlējis. Pamatskolas pēdējās klasēs parādījusies viņa tieksme zīmēt. Sākumā tā izpaudusies visnotaļ nekontrolēti un spontāni – tikušas piezīmētas un apzīmētas visas burtnīcas un pierakstu klades. Skolotāji rājušies, dienasgrāmatā vai ik dienu bijusi piezīme, taču tik traki, lai uz skolu būtu jāsauc vecāki, neesot bijis: “Kaut kā vienojāmies uz vietas.”
Aleksejs pats izgājis cauri visām grafīti zīmēšanas stadijām, sākot ar nelegālu zīmēšanu uz sienām. “Pats ar to nopietni nodarbojos kopš 1998.gada. Bet interesēties par grafīti sāku jau skolas solā. Toreiz vēl pat nezināju, kā to sauc. Pats stilizēju burtus, kontaktējos ar līdzīgi domājošajiem,” atzīstas Aleksejs. Un ar smaidu atceras, kā pa īstam sācis zīmēt: “Kad sāku pelnīt, nopirku pirmo krāsas baloniņu un, protams, nelegāli zīmēju uz sienas.”

…līdz maizes pelnīšanai

Aleksejs nav mācījies šajā jomā speciāli: “To nekur nemāca.” Pēc skolas beigšanas viņš strādājis dažādus darbus – bijis gan celtnieks, gan sanitārtehniķis. Taču grafīti visu laiku bija ar viņu – katrā brīvā brīdī puisis zīmēja, turklāt uz visa, kas pagadījās pa rokai, kad iešāvās prātā ideja. “Mūrējot ķieģeļu sienu, pat ķieģelus brīvos brīžos apzīmēju.”
“Jau vairākus gadus ar grafīti nodarbojos profesionāli un ar to arī pelnu iztikai,” ne bez lepnuma tagad saka Aleksejs. Legālā darbība sākusies ar liktenīgo Cukurfabrikas žogu: “Aizgāju uz Pilsētas domi, tur man deva atļauju legālai grafīti zīmēšanai uz Cukurfabrikas žoga.” Pēc pāris gadiem viņš saņēmis atļauju arī piedāvāt savus pakalpojumus. Un interese par Alekseju, kurš patiesībā Liepājā ir grafīti pionieris, aug augumā – bildes viņa izpildījumā uz savu uzņēmumu un privātmāju sienām vēlas ne viens vien liepājnieks. Pēc pasūtījuma Aleksejs apgleznojis kafejnīcas “Lācis” fasādi, vindsērfinga klubu “Rietumkrasts”, Liepājas domes Būvvaldes sienu u.c.  

Mūzas paspārnē

Aleksejs neslēpj, ka darba spars un tas, cik raiti vedas strādāšana, atkarīgs no iedvesmas. Gadoties, ka liela formāta darbi – pat vesela siena – top dienas laikā. Viņš saka vienkārši: “Vedas.”
Jautāts, kā tiek izvēlēts zīmējums, Aleksejs skaidro: “Tēmu izvēlas klients. Tāpat tiek ņemts vērā, vai telpa būs paredzēta atpūtai, darbam vai kam citam.” Tālāk jau seko Alekseja interpretācija par tēmu. Piemēram, vindsērfinga klubu “Rietumkrasts” grezno ne tikai nosaukums un zīmējums par jūras tēmu, bet arī laivotājs un haizivs.
Visbiežāk grafīti pasūtījuši uzņēmēji, kas vēlas savas firmas ēkai privātu seju. Taču arvien vairāk ieinteresējas arī privātpersonas. Ir apgleznotas vairākas privātmājas. Jaunu seju ieguvuši solāriji, biroji utt. “Darba pietiek. Ja sāku, pazīstamiem apzīmējot telefonus, tad tagad klienti jau paši mani atrod – pilsēta ir maza,” smej meistars. 

Būs birojs

Pēdējie gadi Aleksejam bijuši īpaši ražīgi. Pēc savdabīgās prezentācijas uz Cukurfabrikas žoga viņš tika uzaicināts sarīkot personālizstādi. Tā 2003.gada augustā bija skatāma Karostas laicīgās mākslas galerijā “K.Māksla?”.
Pagaidām tā arī bijusi Alekseja vienīgā personālizstāde, taču viņa darbi gan skatāmi visai bieži. Un ne tikai mūsu pilsētas ielās, īpaši Karostā. Drīz pēc personālizstādes atklāšanas, 2004.gadā Aleksejs piedalījās starptautiska mēroga grafīti mākslinieku pasākumā Klaipēdā. 120 zīmētāju starpā viņš gan nebija vienīgais no Latvijas (bija trīs puiši), bet no Liepājas gan vienīgais. Lietuvas pasākumam sekoja akcija galvaspilsētā, kad ar Hansabankas atbalstu 2005.gadā grafīti mākslinieki izdaiļoja pazemes tuneli Rīgā. Zīmējumi joprojām tur apskatāmi.
Arī tagad paredzēti vairāki braucieni – šomēnes uz Rīgu, bet septembrī – uz Jelgavu.
Paralēli tam Aleksejs īsteno vērienīgu projektu. Visu laiku zīmēts pasūtītājiem un sava prieka pēc rotāti vecie mūri un žogi pilsētā, bet nu meistars kopā ar brāli izdaiļo savu topošo biroju, kas atradīsies Alejas ielā. Viņš ir gandarīts, ka beidzot būs vieta, kur pieņemt un uzklausīt klientus. “Pēdējā laikā strādāju pie lieliem objektiem,” – tā meistars. 

Apzīmē pat tualetes poda vāku

Taču Aleksejs apglezno ne tikai ēkas un sienas. Viņš grafīti veido arī uz automašīnām, un tas saucas aerogrāfija, motocikliem, mobilajiem tālruņiem u.c. Viens no Alekseja mobilajiem tālruņiem bija ticis pie savas neatkārtojamas sejas. Bet viņš pats smej, ka bez apgleznotā tālruņa aparātiņa viņam mājās esot daudzi mākslas darbi – ne tikai veļas mazgājamais automāts, bet pat tualetes poda vāks.
“Apgleznot var absolūti visu. Reiz pat apgleznoju peintbola masku. Solīja zvanīt, kad gleznojums sāks lobīties nost. Taču zvanu tā arī neesmu saņēmis. Tātad viss kārtībā,” rezumē mākslinieks. Bijis vēl kāds īpašs pasūtījums – apgleznota motociklista ķivere. Kādam kungam bija dzimšanas diena, un viņa dēls pasūtīja oriģinālu dāvanu. Arī zīmējums oriģināls – uz ķiveres attēlots apdāvināmā kunga iemīļotais boksera sugas suns. 

Vaļasprieks = maize

Grafīti ir ne tikai vaļasprieks, bet arī iespēja uzturēt ģimeni. Jaunais vīrietis neslēpj, ka ar to spēj nopelnīt maizi sev un ģimenei.
Viens kvadrātmetrs gleznojuma uz sienas viņa izpildījumā maksā, sākot ar desmit latiem: “Lētāk nekādi nesanāk, jo minētajā summā ietilpst gan darbs, gan krāsas.” Bet mašīnu apgleznošanas izmaksas tiek rēķinātas citādāk: “Tas atkarīgs no sižeta, no tā sarežģītības. Piemēram, spēkrata motora pārsega apgleznošana izmaksā, sākot ar 60 latiem. Bet telefons – kādus desmit latus. Tā patiesībā ir nevis samaksa, bet atbalsts man kā māksliniekam.” Te gan gribu piezīmēt, ka Alekseja apgleznotais tālruņa aparātiņš pēc tam būs vienīgais tāds pasaulē – pat pats Aleksejs divus pilnīgi vienādus nevar dabūt. 

Nevar zīmēt pa labi un pa kreisi

Kaut arī pēdējos gados, saskaņojot ar atbildīgajiem dienestiem, grafīti mākslinieki var šur un tur veidot zīmējumus, Liepājas domes administratīvās atbildības noteikumos ir punkts, kas paredz sodīt nelegālos zīmētājus – ķēpaušus, kas apsmērē ēkas un žogus uz savu roku. 
Pēdējā laikā, atšķirībā no 90.gadu beigām, kad grafīti Liepājā auga kā sēnes pēc lietus, problēmas ar nelegālajiem zīmētājiem gadās reti. Patlaban, braucot pa pilsētu, nav redzami no jauna radušies zīmējumi, arī policija pēdējā laikā nav saņēmusi sūdzības par sienu apķēpāšanu. 
Tiesa gan, policijā vēl joprojām nav aizmirsts gadījums pirms vairākiem gadiem, kad kāds nelegālais grafīti mākslinieks tika saņemts ciet ar visām krāsu bundžām. Kāds iedzīvotājs ziņoja, ka jaunietis zīmē grafīti uz pamestas mājas sienas Daugavas ielā. Policijas darbinieki aizbrauca un jaunietim sastādīja protokolu. Viņš pats nenoliedza, ka zīmējot grafīti. Puisis atzina, ka viņam patīkot zīmēt, jo citādi nav kur izteikt  mākslinieciskās spējas. Jaunietim uzlika naudassodu.

Reizēm pastrādā arī blēņas

Vaininieks, kuru toreiz aizturēja policija, bija Aleksejs. Viņš vaļsirdīgi pastāstīja, ka Tosmares mikrorajonā, kur pats dzīvojis, gaišā dienas laikā strādājis, kad piebraukusi policija un viņu uz iecirkni aizvedusi ar visām krāsu bundžām un otām. “Uzlika man sodu – piecus latus. Tas toreiz man bija ļoti daudz,” – tā mākslinieks.
Aleksejs neslēpj, ka ar grafīti sācis nodarboties nelegāli, turklāt arī tagad reizēm to dara. Taču tagad padomā, pirms izvēlas vietu, kur to darīt: “Izvērtēju, lai nebūtu kultūras vai vēstures piemineklis. Izvēlos vecas ēkas, žogus, kur nevienam netraucēju, jo tādējādi man ir iespēja patrenēties. Turklāt nelegālais darbs ir interesants – tas dod adrenalīnu.” Un tomēr viņš uzsver, lai nepiesienam viņam visus Liepājā tapušos nelegālos grafīti – viņš zīmējot tikai savā Karostas rajonā. Centrs esot par tālu.
Aleksejs arī atzīst, ka pēdējā laikā Liepājā nelegālo zīmētāju kļuvis mazāk. Viņš pieļauj, ka Jauniešu nedēļas pasākums, kura laikā interesentiem bija iespēja iemēģināt savas spējas, devis labu rezultātu. Tiesa gan, pēdējo reizi Cukurfabrikas žogs ar zīmējumiem rotāts 2004.gadā.
Turklāt Aleksejs izdarījis kādu interesantu novērojumu – lielākā daļa grafīti zīmētāju ir krieviski runājošie. “Liepājā zinu tikai kādus pāris latviešus, kas ar to nodarbojas. Var jau būt, ka latviešiem, kā jau pilsoņiem, nav nepieciešams sevi vēl kā īpaši apliecināt. Taču tas ir mans subjektīvais viedoklis,” saka Aleksejs.
Grafīti zīmētājiem, arī nelegālajiem, Aleksejs iesaka padomāt, pirms sākt zīmēšanu. Pirmkārt, zīmējumam jāiekļaujas kopējā ainavā. Otrkārt, to nevar darīt, kur vien ienāk prātā: “Diezin vai saimnieks, kura nesen remontēto māju kādā rītā greznos grafīti, būs īpaši iepriecināts.”

Ģimene sadzīvo ar mākslu

Aleksejam bijuši vairāki kuriozi viņa nodarbes dēļ. Viens no tiem atgadījies pirmajā Jauniešu nedēļas pasākumā, kura konkursā viņš izcīnīja otro vietu. Puiši no visas sirds nodevušies savai nodarbei, kad pie viņiem piestājusi policija, lai noskaidrotu, kas notiek. “Kad likumsargi manīja, ka te daudz zīmētāju, un mēs stāstījām, ka strādājam ar domes akceptu, viņi sazinājās ar organizatoriem, un tikai tad lika mūs mierā. Acīmredzot policisti neizprata, kā var notikt konkurss – viņuprāt, rīcība, par ko taču būtu jāsoda.
Aleksejs neslēpj, ka tolaik, kad tikko bijis izveidojis ģimeni, viņa nodarbošanos mājās tā īsti neesot izpratuši. Kopdzīves sākumā viņa nodarbe bijusi galvenais strīdu objekts. Reizēm pat izskanējis: ko tu ar tādiem niekiem noņemies? Taču ar laiku mājinieki pieraduši un pieņēmuši grafīti pioniera darba īpatnības. “Taču piedalīties joprojām atsakās,” rezumē mākslinieks.  

Viens no Alekseja lielformāta darbiem ir grafīti uz vindsērfinga kluba “Rietumkrasts” – to grezno ne tikai nosaukums un zīmējums par jūras tēmu, bet arī laivotājs un haizivs.

Vizītkarte
>   Īstens karostnieks – 1979.gadā vēju pilsētā nācis pasaulē un nekur prom nav devies.
>   Mācījies Liepājas 3.pamatskolā.
>  Strādājis par celtnieku, namdari un sanitārtehniķi dažādās firmās. 
>  Paralēli algotam darbam kopš pamatskolas pēdējām klasēm zīmē, zīmē, zīmē…
>   Darbs un vaļasprieks saplūst vienā veselā. Relaksācijai klausās mūziku. Dažādu – “no hiphopa līdz klasikai un Meladzem”.
>   Precējies, ģimenē aug divi dēli – jau 4 un 6 gadus veci.
>   Dzīves moto: “Jāsasniedz iecerētais, jātiek līdz mērķim!”