Liepājas Universitātes 3.kursa studente, topošā logopēde Inga Rubene atgriezusies no ceļojuma pa Maroku. Meitene devusies piedzīvojumu meklējumos kopā ar vēl pieciem jauniem cilvēkiem – studentiem no Liepājas un Rīgas. Viņu mērķis bijis neizmantot ceļojuma firmu palīdzību, bet pašu spēkiem iepazīt Āfrikas zemes smaržas, garšas, dzīvesveidu un gaisotni.

Smaržas

– Mēs  gribējām redzēt, kā dzīvo Āfrikā, vai tiešām par šo kontinentu dzirdētie nostāsti atbilst patiesībai, jo bija skaidrs, ka tā mums nebūs ne Francija un Parīze, ne Itālija un Venēcija, – skaidroja Inga. Biļetes jau laikus pasūtītas internetā, meklējot lētāko variantu. Lidojuši no Rīgas uz Berlīni, tālāk uz Madridi. Un tad lidmašīna nolaidusies vienā no lielākajām Marokas pilsētām – Marakešā. Studente atceras – izkāpjot no lidmašīnas, šķitis, ka no tās dzinējiem kāds pūš karstu gaisu. Vēlāk pārliecinājušies, ka gaiss tāds ir visapkārt. Un apmēram četrdesmit grādu karstums mērenās joslas iedzīvotājus pavadījis visu ceļojuma laiku.

Lidosta Ingai atstājusi vislabāko iespaidu – neliela, izlikta ar interesantām flīzītēm. Pēc tam jaunieši ar savām somām izgājuši laukā, kur jau drūzmējušies taksisti. Viņu auto visai noplukuši, izskatās, ka viens otrs no tiem vispār nav spējīgs uzsākt strauju skrējienu. Vadītāji angļu valodu nav pratuši, bet mūsējiem izdevies ar vienu no šoferiem vienoties. Viņš zinot ceļu, kā nokļūt līdz iepriekš sarunātajai naktsmītnei. Vedis un vedis savus pasažierus pa mazām, līkumainām ieliņām, līdz izsēdinājis tur, kur nav bijis ne miņas no vajadzīgās vietas.

Tā jau pirmajā vakarā jaunieši, ar smagajām somām  apkrāmējušies, izbaudījuši Marokas pilsētas smaržas. Kā atceras Inga, tās nebūt nav bijušas no patīkamajām, kādas tiek solītas ceļojumu bukletos. Studentiem palicis iespaids, ka visa Marakešas iedzīvotāju dzīve norit pilsētas ielās. Tur viņi sēž, tur gatavo ēdienu, turpat  ietur maltītes un turpat netālu arī nokārto savas dabiskās vajadzības. Ja kāds vēlējies iegādāties vakariņām gaļas ēdienu, tad pārdevējs nevilcinoties paņēmis kādu no līdzās esošajām vistiņām (kurai kājas sasietas, lai neaizmūk), izvilcis lielu tuteni, nogriezis putnam galvu un bez liekām ceremonijām, asinīm pilot, iedevis pircējam. Un visi šie smārdi karstajā gaisā veidojuši nepieradušiem deguniem visai nepatīkamu smaku buķeti.

Ceļojuma laikā jaunie cilvēki pārliecinājušies, ka afrikāņi dzīvo saskaņā ar dabu un dabiskām norisēm.

Īstu smaržu un smaku sajaukumu tūristi izbaudījuši, braucot vietējā autobusā no vienas vietas uz nākamo. Stacijā ar skaļiem kliedzieniem sasaukti cilvēki, kas dodas uz izvēlēto vietu. Pats braucamais vecs un izgrabējis. Inga atceras, ka, līkumojot pa šaurajiem ceļiem, uz galvas kritušas rūsas plēksnes. Bet par to nebijis laika domāt. Latviešu jaunieši iepriekš pabrīnījušies, kāpēc braucējiem izdala melnus maisiņus. Mūsējiem tie nav iedoti, jo viņi atsacījušies izlaist no rokām savas ceļasomas un pretēji šofera un pārējo pasažieru skaļajam sašutumam turējuši tās, cieši iespiestas klēpī. Taču, kad autobuss sācis kratīties pa bedraino un kalnaino ceļu, jautājumi par maisiņu noderību vairs nav radušies. Meitenēm un puišiem atlicis vien degunus turēt ciet…

Dzīvesveids

– Tomēr šķiet, ka vietējie iedzīvotāji cenšas iedzīvoties uz lētticīgo atbraucēju rēķina. Sevišķi uz tādu, kuri pārvietojas saviem spēkiem, nevis ar firmas starpniecību pa iecienītiem tūristu maršrutiem, – novērojusi Inga ar saviem draugiem. Vispirms eiropiešus mēdz aplenkt bērnu bari, kuri mēģina izkaulēt sev kādu gardumu vai naudas gabalu. Daudz cienīgāki jūtas tie, kuri var sniegt kādu pakalpojumu. Taksometru vadītāji pieprasa sākumā lielas naudas, un labi tiem, kuri nepakļaujas pirmajai noteiktajai summai. Naktsmītne bijusi sarunāta viesu namā. Tā kā jaunieši maldījušies pa šaurajām ieliņām, tad uzradies izpalīdzīgs puisis. Viņš mazliet sapratis angliski (Marakešas un citu Marokas vietu iedzīvotāji runā franču un arābu valodā). Aizvedis ceļotājus līdz meklētajam namam. Kad mūsējie devuši viņam 20 dirhamu, sapīcis. Viņam vajagot vismaz simtnieku! Kāpēc? Gribot pirkt automašīnu. Atbilde Latvijas studentus mazliet pārsteigusi, viņi domājuši, ka pie acīm redzamās iedzīvotāju nabadzības būtu vajadzējis sūdzēties, ka mazajiem brāļiem un māsām nav ko ēst.

Pārsteigusi arī naktsmītne. Sākumā saimnieks uzvedis nogurušos latviešus uz jumta, kur bijusi iekārtota teltij līdzīga mītne. Sienas visas no auduma, bet istaba slēdzama ar kūtenei līdzīgu atslēgu. Nākamais izbrīns – tualete un dušas kabīne turpat istabā, vienīgi nodalīta ar aizkaru. Vēlāk latvju meitenes un puiši iemitināti telpās ar mūra sienām.

Mūspuses Āfrikas baudītāji pārliecinājušies, ka galvenie noteicēji visur ir vīrieši. Sieviešu vieta laikam ir kaut kur dziļi telpās ieslēpta. Šaurajās ielās redzami vecu marku auto, bet lielāka piekrišana vietējo vidū ir motocikliem, uz kuriem mēdz sasēsties visa saime – vīrs, sieva un pa vidu bērni. Redzami arī ēzelīšu pajūgi.

Desmit dienu laikā, kuras viņi pavadījuši Marokā, iekrituši arī reliģiskie svētki – ramadāns. Tas nozīmē, ka no saules lēkta līdz rietam islāmticīgie nedrīkst darīt neko, kas veicams ar lūpām,  tātad ne ēst, ne dzert, ne skūpstīties. Tad nu vakara pusē visi ar nepacietību gaida, kad saucējs mulla pa skaļruni norunās vārdus un varēs ķerties pie jau laikus uzklātā galda. Bet arī ceļotājiem tajā laikā nav vaļā neviens veikals, neviena ēstuve.

– Es pārliecinājos, ka iedzīvotāju dzīves līmenis ir ļoti zems, varētu pat teikt – primitīvs. Toties no ārzemniekiem viņi vēlas noplēst pēc iespējas biezāku ādu, – secinājusi Inga.

Garšas

Latviešu jaunieši izbaudījuši dažādas garšas. Ingai iepaticies vietējais ēdiens – tadžīna. Tie ir podiņā sautēti dārzeņi ar gaļu (arī kamieļa) vai zivi, bagātināti ar asām garšvielām. Viens no gardumiem – svaigi spiesta apelsīnu sula, arī banāni. Tāpat meitenei garšojuši ēdieni no kuskusa putraimiem. Ieturēt maltīti ceļotāji tomēr gājuši restorāna tipa iestādēs, nevis ēduši uz ielas piedāvāto. Viena no mūsu meitenēm gan izmēģinājusi uz ielas nopērkamos saldumus – tādas lipīgas masas, bet Ingai šķitis nepieņemami likt mutē to, kas dienām nostāvējis uz atklātās letes četrdesmit grādu karstumā. Tāpat mūsu jaunieši brīdināti, ka nekādā gadījumā nedrīkst dzert ūdeni no krāna, pat ne zobus tajā tīrīt.

Taču ar visu piesardzību pašās ceļojuma beigās Inga smagi saindējusies. Paldies Dievam, ka tad jau braucēji bija sasnieguši Berlīni, bet vienalga mājās nācies nedēļu pavadīt slimības gultā. 

Tomēr tagad, sakārtojot atmiņas, Ingai prātā gan Marokas brūnās augsnes putekļi, ejot ar kājām pa vienmuļajiem ceļiem, gan spirdzinošās peldes Atlantijas okeānā, gan senatnīgās mājiņas un greznās mošejas, kurās meitene neiedrošinājusies iegriezties.

Ingas trīs padomi neorganizētiem ceļotājiem

1. Ja gribat piedzīvojumus un pārdzīvojumus – tad Maroka ir īstā vieta.
2. Vajag padomāt par potēm un līdzi paņemt zāles.
3. Vēlams laikus sagatavot kartes un citus ceļvežus.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Foto no personīgā arhīva

Inga Rubene (no labās)  ar draudzenēm Āfrikā.

Raksturīgs Marokas pludmales skats Atlantijas okeāna krastā.