Irāna sākotnēji
nešķiet pievilcīgs ceļojuma galamērķis un iepriekš nespēju
iedomāties sevi ceļojot uz Irānu. Biju pārliecināta, ka tā
neatpaliek no Irākas – teroristi, kodolieroči, ķīlnieki,
sievietēm grūta dzīve un vēl rinda ar pieņēmumiem. Masu medijos
par Irānu nav nekādas patīkamas ziņas, arī paskatoties pasaules
kartē – kaimiņvalstis ir Irāka, Afganistāna, Pakistāna.
Vienvārdsakot, baltajiem eiropiešiem tur nav ko meklēt! Esmu
pārliecināta, tā domā lielākā daļa ne tikai latviešu, bet
arī eiropiešu.

Pirmie iespaidi un
pārsteigumi

Ideja doties uz Irānu
radās ļoti spontāni, vienkārši internetā ieraudzīju pēdējā
brīža piedāvājumu lidojumam no Stokholmas uz Teherānu abos
virzienos vien par 140 eiro! Ilgi nedomājot, iegādājos biļetes
sev un draugam. Tā kā abi esam avantūristi, bijām patīkami
satraukušies par braucienu īsti neapzinoties uz ko esam
parakstījušies. Tikai pēc biļešu iegādes sāku meklēt
informāciju par Irānu un pirmais pārbaudījums bija vīzas
iegūšana.

Izpētot tūrisma
aģentūru piedāvājumus, lētākais piedāvājums nokārtot vīzu
bija par 215 eiro vienai personai, respektīvi – dārgāk nekā
biļetes. Atteicos no šī vilinošā piedāvājuma un nolēmu vīzu
jautājumu nokārtot saviem spēkiem. Tuvākais konsulāts Irānas
vīzas kārtošanai ir Stokholmā, visus nepieciešamos dokumentus
nosūtījām uz Stokholmu un pirms lidojuma pases ar vīzām savācām.
Šāda procedūra mums izmaksāja 50 eiro. Jau Irānas vēstniecībā
Stokholmā saskārāmies ar irāņu kultūru – neviens ne par ko
nesatraucas un galvenais – nekur nesteidzas.

Ielidojot Teherānas
lidostā, apkārt valdīja haoss un bonusā vēl nekādu norāžu
angļu valodā, pilnīgi viss tikai persiešu valodā. Lidostas
netieši ir valsts spogulis un pirmais iespaids nebija patīkams,
ņemot vērā, ka mums šajā valstī būs jāpavada divas nedēļas.
Bet pirmais pārsteigums mūs sagaidīja jau izejot ārā no
lidostas, kura atrodas 60 km attālumā no pilsētas. No lidostas
līdz pilsētai nav neviens sabiedriskais transports – ne autobusi,
ne vilciens, metro, mikriņi, tikai taksis. Galu galā brauciens mums
izmaksāja 600 tūkstošus reālu, jeb 13 eiro. Jāpiebilst, ka
viens miljons Irānas reālu ir 25 eiro. Katrs šajā valstī ir
miljonārs!

Laipni
lūgti Irānā!

Galvaspilsētas
mūs nekad nav vilinājušas, tās tomēr neatspoguļo reālo kultūru
un cilvēkus, tādēļ Teherānā palikām tikai vienu dienu, bet jau
sastapāmies ar ļoti piesārņotu gaisu un haosu braukšanas
kultūrā. Šķita, esam iemesti lielā bardakā. Pilsēta smilšu
krāsā, daudzas mājas sagruvušas, atgādinot kara stāvokli.
Naktsmājām izmantojām couchsurfing.org
un jāpiebilst, ka cilvēki bija ļoti atsaucīgi, izmitinot mūs
savās mājās.

Pēc
vienas dienas Teherānā nolēmām doties uz pilsētu 400 km attālumā
– Isfahānu (Esfahan), autobusā pavadot sešas stundas. Autobusi
mūsdienīgi un jauki, garais brauciens mums izmaksāja vien 3,5
eiro, turklāt visa brauciena laikā bez maksas bija pieejams ūdens
un dažādi našķi. Isfahānā mūs jau gaidīja nākošie draugi no
couchsurfing.org.
Kāds jauks pāris, kas mūs izmitināja savās mājās, izrādīja
pilsētas skaistākās vietas. Sākotnēji plānojām Isfahānā
palikt 2-3 dienas, tomēr ļoti sadraudzējāmies ar mūsu jaunajiem
paziņām un palikām 6 dienas, apciemojot viņu draugus un ģimenes
locekļus. Piedalījāmies arī dzimšanas dienas svinībās, irāņiem
tas ir liels pagodinājums, ja viesi ir no citas valsts. Kopumā
cilvēki Irānā ir ļoti laipni un izpalīdzīgi, arī uz ielas nāca
klāt un jautāja, kā mums patīk Irāna un vietējie cilvēki.
Tāpat vietējie apjautājās vai viss kārtībā, vai nevajag
palīdzēt. Visu laiku sveicināja mūs un teica vienīgo frāzi, ko
zināja angļu valodā: ”Welcome to Iran!” (Laipni lūgti
Irānā!).

Saprotams, ka ziemā nav
daudz tūristu un irāņiem ir interesanti uzzināt no kurienes mēs
esam un, kāpēc esam šeit ieradušies. Jāpiebilst, tikai daži
zināja, kur atrodas Latvija. Vienīgā valsts, kuru zināja visi ir
Vācija. Dažreiz pat vienkārši cilvēks pienāk un pajautā:
”Germany?” (Vācija?), bet dzirdot atbildi ”Nē”, pagriežas
un aiziet prom. Pie tā pieradām un tas pat likās uzjautrinoši.

Viesmīlība un
ģimenes vērtības

Ar katru dienu arvien
vairāk iejutāmies irāņu dzīvē un kultūrā, apskatot Persiešu
darbnīcas, kurās ar rokām veido ornamentētus galdautus, palagus,
spilvendrānas un paklājus. Persiešu paklāji ir ļoti nozīmīga
Irānas kultūras sastāvdaļa. Tas ir smags roku darbs, kurš vienam
cilvēkam var aizņemt 2-3 mēnešus darba.

Katrā
vietā, kur iegājām, mūs cienāja ar tēju un saldumiem. Ikvienam
likās, ka viņa pienākums ir mūs iepazīstināt ar citiem ģimenes
locekļiem, jo viņiem ir interesanti uzzināt, kā citiem no malas
izskatās Irāna un, ko mēs par to domājam. Cilvēki nebija
pārsteigti dzirdot, ka mums Irāna šķiet pieskaitāma pie
bīstamām valstīm. Irāņi apzinās, ka ārvalstu politika nav
patīkama un Irānu ir smagi skārušas ASV sankcijas. Te arī jāmin,
ka Irānā ārzemju norēķinu kartes nedarbojas vispār. To mēs
zinājām, tādēļ ņēmām līdzi tikai skaidru naudu. Tāpat
oficiāli ir bloķētas tādas populāras interneta vietnes kā
facebook.com,
youtube.com
un citas sociālās vietnes. Savukārt pilnīgi viss, kas importēts
no ārzemēm, ir ar trīskāršu uzcenojumu. Tas attiecas uz visu –
mašīnām, pārtiku, sadzīves tehniku u.c.

Irāņiem galvenā
vērtība ir ģimene – viņi apciemo (nevis sazvanās) ģimenes
locekļus katru dienu. Turklāt tās ir lielas ģimenes ar brālēniem,
māsīcām, omītēm, onkuļiem, tantēm. Tikām uzaicināti uz
tradicionālām ģimenes vakariņām, kurās vienkopus pulcējas
10-12 cilvēku. Šādās sanākšanas reizēs irāņi vienmēr dzied
un dejo, arī mēs pirms vakariņām pievienojāmies viņu dziesmām
un dejām. Savukārt tradicionālās vakariņas notiek sēžot uz
grīdas.

Ballīte ar vietējām
slavenībām

Lai gan pirmais iespaids
par Teherānu nebija labākais, ceļojuma pēdējās dienas tomēr
pavadījām galvaspilsētā. Interesants piedzīvojums notika tieši
dienu pirms lidojuma uz mājām. Mūsu jauniepazītā drauga
radiniekam piederēja gaļas veikals, kurā, pēc viņa vārdiem,
pārdod ekskluzīvu marinētu gaļu un produktus no Eiropas. Veikals
ļoti dārgs un atradās prestižā rajonā. Mūs ielūdza uz veikala
atklāšanas ballīti. Kaut ko tādu grūti izstāstīt, bet pasākums
vienkārši grandiozs.

Gaļas veikals vien ar
divām vitrīnām, ļoti neliels, bet skan mūzika, ir apsargi un
oficianti, ārā uzstādīts grils un visi laipni gaidīti uz
atklāšanu, lai redzētu, ko tur var nopirkt, parunātos ar
īpašnieku un marinētāju. Jā, tāda ir cilvēka profesija, kura
galvenais pienākums ir veidot gaļas marinādes. Ļoti saviesīgs
pasākums, kuru apmeklēja ļoti bagāti irāņu cilvēki, slaveni
futbolisti un treneri. Faktiski, valsts elite bija aicināta uz gaļas
veikalu. Šķiet, Latvijā tik vērienīgi atklāj tikai naktsklubus.

Kopumā atskatoties uz
braucienu, neko nenožēlojam un labprāt atgrieztos vēlreiz!
Galvenā vērtība ir cilvēki – ļoti draudzīgi, izpalīdzīgi un
nesamāksloti. Sievietēm nav grūta dzīve, nejutu nekādu
diskrimināciju izņemot faktu, ka sievietēm ir aizliegts braukt ar
divriteni. Vietējā pārtika ir ļoti lēta, transports arī ļoti
lēts, vietējie stāstīja, ka vidējā alga ir 300 dolāri!
Teroristus nekur nesastapām, pat aizdomīgu cilvēku nebija.
Domājams irāņi paši par šo faktu veselīgi iesmej. Ar
komunikāciju nebija problēmu, cilvēki cenšas vismaz kaut ko
izburtot angļu valodā, viens taksists pat runāja ar mums
krieviski, kas likās sirreāli. Nevienu tūristu gan nesatikām, bet
pabijām ļoti iespaidīgās mošejās, kur vasarā pilns ar
tūristiem no visas pasaules. Iesakām palikt pie vietējiem, lai
iepazītu cilvēkus un nebaidīties pieņemt palīdzību, jo palīdzēt
ceļotājam vietējiem cilvēkiem ir pagodinājums.

13Skatīt galeriju