Pirmais pavasara mēnesis Liepājai ir īpašs, jo mūsu pilsēta svin un ar dažādiem sarīkojumiem un veltījumiem atzīmē savu dzimšanas dienu. Latvijas 1.rokkafejnīcā atvēršanas svētkus piedzīvoja mākslinieces Irinas Tīres grāmata – albums “Liepāja grafikās”. Tā ir ne tikai viena no skaistākajām un vērtīgākajām dāvanām pilsētai, bet arī pašai Irinai Tīrei, kurai šā gada nogalē apritēs nozīmīga dzīves jubileja. Vairāk nekā pusgadsimta garumā tapušie darbi atlasīti un ap 250 Liepājas pilsētvides un cilvēku zīmējumu, gleznojumu albumā sakārtoti necerēti īsā laikā – trijos mēnešos.

Albums “Liepāja grafikās” izdots 1500 eksemplāru tiražā, grāmatu augsti profesionālā līmenī sagatavojusi SIA “Poligrāfijas infocentrs”, bet tā poligrāfiski augstvērtīgi iespiesta a/s “Preses nams”.

Lai gan Irina izglītību guvusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļā, jau brieduma gados studējusi Maskavas Valsts poligrāfijas institūta Iespieddarbu grafikas fakultātē un 14 gadu strādājusi par litozīmētāju Liepājas tipogrāfijā, tomēr ievērību un atzinību viņa nav tik daudz guvusi kā gleznotāja, bet gan kā fotogrāfe. Ne tikai liepājnieki, cilvēki Latvijā un citviet pasaulē jau daudzus gadus Irinu Tīri pazīst kā fotomākslinieci, kas jau kopš 1978.gada ir Liepājas Tautas fotostudijas biedre un, ar saviem darbiem piedaloties konkursos prestižos fotosalonos, ieguvusi augsto nosaukumu – AFIAP (The International Federation of Photographic Art).

Un te – albums, kurā māksliniece kā tāda ceļvede  enciklopēdiste, pilsētas vēstures hroniste savos detalizēti perfektajos zīmējumos un grafikās fiksējusi Liepājas vizuālās pārvērtības vairāk nekā 50 gados. Senākie zīmējumi tapuši pēc Otrā pasaules kara, bet jaunākie darbi, piemēram, “Jūras katedrāle Karostā” vai “Atspulgs Latvijas 1.rokkafejnīcas logā” – 2006. un 2007. gadā. Ja gribam būt precīzi, tad tā ir otrā grāmata, jo pirmā ar nosaukumu “Dzirdēt noklusēto” bija Janas Egles dzejas krājums ar Irinas Tīres fotomākslas darbiem. Tātad kopdarbs.

Tas, kas Irinu kā mākslinieci varbūt nedaudz traucēja izpausties gleznojumos, kļuva par trumpi viņas fotomākslas darbos – romantisks skatījums un skaistā izjūta, vēlme smalki izzīmēt un uzsvērt detaļas. Visiem labi zināms un skatītāju iemīļots ir viņas romantiski izgaismoto, aizplīvuroto sieviešu portretu cikls “Gaidot”, kas apceļojis izstāžu zāles pašu zemē un ārvalstīs, vai aktieru un teātra darbinieku portretu sērija Liepājas teātrī. Savos labākajos fotoportretos Irina Tīre ir panākusi galveno – dvēseles atspulgu, personības individualitāti. Vēl Irinas rokrakstu var pazīt fotolapās, kur bildes apstrādātas kā nodzeltējis pergaments, kas it kā dveš senatnes elpu. Uzmanību saistīja arī mākslinieces izstāžu kolekcija ar Liepājas arhitektūras detaļām.

Viens no Irinas Tīres veiksmes pamatiem, kas dod lielisku rezultātu, ir prasme sadarboties, piesaistīt zinošus, profesionālus cilvēkus. Irinas pusgadsimtu krātos zīmējumus palīdzējusi atlasīt mākslas zinātniece Anita Vanaga, albuma izdošanai tos sagatavojis datorgrafiķis Jānis Pavlovskis, padomu nav liegusi erudītā novadpētniece Lilija Vīksna. Bet, lai grāmata ieraudzītu dienasgaismu, savai mammai palīgā kā producents nācis dēls, populārais dziedātājs Igo.

Albums “Liepāja grafikās” ir unikāla ne tikai ar Irinas zīmējumiem, kas tapuši laikā no 1950. līdz pat 2007. gadam ieskaitot, bet arī ar konkrēto vēsturisko uzziņu materiālu, kuru palīdzējis sagatavot vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš. “Lapu pēc lapas pāršķirot Irinas Tīres zīmējumu albumu, apbrīnoju autores uzņēmību un atbildību Liepājas, liepājnieku un Laika priekšā. Māksliniece tikai sava prieka pēc ar zīmējumiem radījusi sava veida Liepājas enciklopēdiju, jo tajos attēlotais aptver pilsētas veidolu vismaz trijos gadsimtos. Te ir ēkas vai ielu ainavas, kas ir saglabājušas senos 17.gadsimta idillisko noskaņu vaibstus. Pavisam cits piesitiens Laika zvanā iešķindas, atverot industriālā posma zīmējumu daļu. Īpaši romantiski nostalģisks stāsts uzburts, pārlūkojot pie Jūrmalas parka 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā celtās villas. Tas viss ir kā liepājnieku aizgājušo paaudžu pieminekļi,” saka G.Silakaktiņš.

Irina neslēpj, ka viens no viņas senākajiem padomdevējiem, tuvākajiem kolēģiem ir Pedagoģijas akadēmijas profesors, mākslinieks Aldis Kļaviņš. Viņš bijis tas, kurš praktiski pateicis īstos atbalsta vārdus, lai Irina, nemitīgu šaubu mākta, tomēr beidzot izšķirtos par grāmatas izdošanu. “Man vienmēr ir licies, ka tikko Irinas trauslie, jutīgie zīmējumi atstās savu vietu mājās, kur tos var tuvumā aplūkot, tie zaudēs kaut ko no savas intīmās būtības,” skaidro mākslinieks. “Tādēļ reiz sarunās ieteicu viņai kādreiz izveidot skatu kartīšu komplektu vai zīmējumu albumu. Nu tas ir noticis! Patiesībā tas, ko dara Irina, ir Liepājas dienasgrāmata attēlos. Viņas zīmējumiem ir arī kultūrvēsturiska nozīme, jo tajos fiksētas Liepājas vietas, kas laika gaitā guvušas pavisam citas vizuālās aprises. Albumam ir būtiska pievienotā vērtība, kas to dara unikālu – pašas mākslinieces komentāri un vēsturnieka Silakaktiņa uzziņas.”

“Grāmatas lielākā vērtība ir tajā fiksētās vietas un lietas, kuras laika gaitā no Liepājas sejas izzudušas pavisam vai ļoti mainījušās,” – tā par grāmatu saka pati autore, piebilstot, ka albums nemanot kļuvis arī par ģimenes grāmatu, jo tajā minēti abi vectēvi, vecmāmiņas, māte un tēvs, arī dēls Igo.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Irina Tīre albuma “Liepāja grafikās” atvēršanas svētkos.