Kristaps Skaldis par ugunsdzēsēju strādā teju divus gadus. Par šo darbu viņam ir interese jau no mazotnes, jo, kā izrādās, viņš ir glābējs otrajā paaudzē – ugunsdzēsējs ir arī viņa tētis. Vēl piesaistījis aroda cēlais mērķis – palīdzēt cilvēkiem.

Kristapu satieku viņa brīvdienā Jūrmalas parkā. Kopā ar draudzeni devies atpūsties pie jūras, tā kā diena apmākusies, no sauļošanās nekas nav sanācis. Bijuši pavērot pludmales volejbolu, kas notiek Latvijas Jaunatnes vasaras Olimpiādes ietvaros. Kristaps, stāstot par savu ikdienu VUGD Kurzemes reģiona pārvaldes Liepājas 1.daļā, teic, ka darbs notiek maiņās – vienu diennakti nostrādā, trīs brīvas. Un viņam tas patīk, jo var apvienot ar studijām RTU, kur apgūst uzņēmējdarbību. Ir interese par loģistiku. Vai tas nozīmē, ka ugunsdzēsējs vairs nebūsi? “Nav teikts. Var apvienot,” smaidot saka liepājnieks, vēlreiz norādot uz izdevīgo darba laiku.

Depo Kristaps ir jau pirms pulksten astoņiem. Pieņemot maiņu, tiek pārbaudīts, vai, piemēram, automašīnas ir darba kārtībā, vai savās vietās ir ekipējums, vai aparatūrās vajadzīgais spiediens utt. Darbinieki paši rūpējas par tehniku, veic apkopi, tīrīšanu. Pēc tam vairākas stundas seko mācības. “Katru nedēļu ir kāda tēma, kas mums jāapgūst. Tā ir vairāk zināšanu atsvaidzināšana, piemēram, par to, kā veicami glābšanas darbi dzīvojamās ēkās, veikalu noliktavās, ko darīt ķīmisko avāriju laikā, kā notiek seku likvidācija pēc ceļu satiksmes negadījumiem. To visu atkārtojam, lai neaizmirstu. Mēneša beigās par apgūto kārtojam ieskaiti.” Kas notiek, ja izkrīti? “Jāmācās no jauna un jāmēģina vēlreiz. Ja arī tad nesanāk, tad jau izvērtē tavu atbilstību amatam,” Kristaps stāsta, cik nopietni tiek ņemti vērā rezultāti.

Pēc mācībām ir brīvais laiks, katrs var darīt, ko grib. Visbiežāk puiši nododas sportiskām aktivitātēm, jo sevi jāuztur labā fiziskā formā. Šajā darbā tas nav mazsvarīgi, apstiprina Kristaps. Pēc tam gan sākas tā saucamā dežūrēšana: “Gaidām izsaukumus.” Pa to laiku puisis visbiežāk lasot līdzpaņemtu grāmatu.

“Salīdzinoši reti,” viņš smaidot atbild, vaicāts, vai viņa kolektīvam kādreiz piebiedrojas arī kāda sieviete ugunsdzēsēja. Pārsvarā daiļā dzimuma pārstāves strādājot par inspektorēm, arī sakaru punktā.

Kad atskan trauksmes signāls, liecinot par nelaimi un ir nepieciešama viņu palīdzība, sākotnēji tiek informēts, kura autocisterna izbrauks uz notikuma vietu – pirmā, otrā vai savukārt glābšanas auto, autokāpnes. Katrai tehnikai ir piesaistīti konkrēti glābēji. “Braucu ar autocisternu. Neesmu izgājis operatora apmācības, tādēļ nevaru, piemēram, darboties ar autokāpnēm–- celt augšā un kustināt grozu,” skaidro Kristaps. Ja viss ir pa ķērienam, varot saģērbties 12 sekundēs, un tad viņš ir gatavs lekt mašīnā un steigties uz nelaimes vietu. Kristaps atminas, ka tuvākais ugunsgrēks, kurp bijis jāsteidzas, noticis blakus darbavietai – pāri ielai. “Kāds iereibis vīrietis bija uzlicis virtuvē cepties gaļu un aizgājis gulēt.” Dažkārt gadoties, ka izsaukums pienāk pašās maiņas beigās: “Tādā situācijā maiņa notiek uz vietas. Atbrauc jauni spēki, bet mēs dodamies mājās.”

Ugunsdzēsēja darbs, protams, ierindojams starp vieniem no bīstamākajiem. Kristaps nenoliedz, ka ir bijušas situācijas, kuru laikā apdraudēta viņa dzīvība. Reiz tikai divu metru attālumā no viņa nogruvis kādas pamestas mājas skurstenis, lai gan no skata šķitis izturīgs. Dzēšot, piemēram, kādu degošu ēku, obligāti galvā jābūt ķiverei, mugurā aizsargtērpam, lai negūtu apdegumus. Ejot piedūmotā vidē, nepieciešams elpošanas aparāts, citādi varot noslāpt. “Risks gūt traumas, protams, pastāv vienmēr. Taču par mūsu drošību arī domā,” ja esot ļoti bīstami, viņus nemaz iekšā nesūtot. Iespējamību iedzīvoties traumās arī Kristaps min pie sava darba mīnusiem. Veselībai par labu nenāk arī ieelpotie dūmi. “Ugunsdzēsēja darbs, manuprāt, pieskaitāms pie cēlajiem, jo palīdzam cilvēkiem. Tādēļ arī man tik ļoti patīk.”

Kristaps saka, ka darbs noteikti nav vienmuļš. Jo ugunsdzēsēji ne tikai dzēš ugunsgrēkus, bet veic arī glābšanas darbus uz ūdens, glābj dzīvniekus, putnus, kas nonākuši nelaimē, pēc vētras novāc kritušos kokus, likvidē ķīmisko avāriju sekas u.tml. Veic operatīvo darbu. “Esam plaša profila speciālisti,” nosmej jaunietis, sakot, ka jāpārzina arī būvniecība, to kā konstruētas ēkas, lai zinātu, kā vislabāk veicama evakuācija.

Par ugunsdzēsēju Kristaps kļuva, Rīgā pabeidzot trīs mēnešu apmācības Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Pēc prakses iziešanas un eksāmenu nokārtošanas tiek izsniegts sertifikāts, kuru uzrādot, var stāties darbā. Vēl šo arodu – ugunsdzēsējs glābējs – var apgūt Saldus profesionālajā vidusskolā. Studiju ilgums – četri gadi. Pieņem abiturientus ar pamatizglītību.

Kādam jābūt cilvēkam, lai strādātu par ugunsdzēsēju? “Strādāt gribošam. Sliņķiem te nebūs, ko darīt,” brīdina Kristaps. “Jāspēj “turēt” gan fiziski, gan arī psiholoģiski. Jo var gadīties atrast bojāgājušos. Un zinu, ka ne visi to var izturēt. Protams, jābūt arī drosmīgam, nedrīkst baidīties.”

________________

P.S. Katru nedēļu publicējam dažādus stāstus, iepazīstinot ar šobrīd darba tirgū pieprasītu profesiju pārstāvjiem. Un kas zin’, varbūt kāda pieredze palīdzēs apjukušam jaunietim izlemt, kādā virzienā lūkoties, domājot par savu nākotni pēc skolas absolvēšanas. Vari droši līdzdarboties un iesūtīt e-pastā [email protected]

ierosinājumus, par ko Tu vēlētos šajā rakstu sērijā lasīt.