“Šeit nevar neko prognozēt, var notikt viss…” – tāds ir kluba “Pablo” sauklis. Šovakar ar vērienīgu ballīti izklaides vieta atzīmēs desmit gadu jubileju. Malkojot kafiju un šķirstot fotogrāfijas, viens no kluba saimniekiem RAIVO MEDIŅŠ pakavējās atmiņās, kas tad šajos desmit gados “Pablo” piedzīvots.

Viss sākās ar “Līviem”

Tieši šī leģendārā Liepājas apvienība spēlēja kluba “Pablo” atklāšanā 1996.gada 20.decembrī. “”Līvi” visbiežāk ir spēlējuši klubā, pirmajos gados katru otro mēnesi. Grupas koncerti vienmēr ir ļoti labi apmeklēti,” novērojis Raivo, piebilzdams, ka apmeklētāju rekordu gan uzstādījis cits mākslinieks – dziedātāja Linda Leen. Uz viņas solo albuma prezentāciju 1999.gadā bija ieradušies cilvēku septiņsimt, kuri, lai labāk redzētu savu simpātiju, pat kāpuši uz kluba mēbelēm.

Taču, atgriežoties pie “Līviem, Raivo piemin, ka, sarunājoties ar tās dalībnieku, nu jau aizsaulē aizgājušo Daini Virgu, radusies doma par Latvijas 1.rokkafejnīcas izveidi. “Es ko līdzīgu rokkafejnīcai biju redzējis Zviedrijā, savukārt Dainis sacīja, ka grupai pieder daudzas lietas, ko varētu izlikt apskatei,” atceras Raivo.

Bērnu ballīte ar gulošiem vēju brāļiem

“Pablo” ir uzstājušies dažnedažādi mākslinieki, no kuriem daži kluba īpašniekiem sagādājuši arī raizes. Piemēram, Raivo spilgti atmiņā palikusi “Vēju brāļu ordeņa” jubilejas ballīte Romas dārzā. “Otrajā dienā pulksten 13 tur bija paredzēts pasākums bērniem. Tā kā toreiz ballīti ar vēju brāļiem rīkojām pirmo reizi, nebijām paredzējuši, ka arī nākamajā dienā ap pusdienlaiku viņi tur vēl atradīsies – dažs rokeris saldi gulēja, bet cits žāvēja drēbes. Atceros Igetas Gaiķes izbrīnu sejā, kad viņa ieraudzīja šo skatu.” 

Galvassāpes sagādājusi arī kāda deju grupa, kura uz 2001.gada 1.septembra pasākumu izdomājusi vienkārši neierasties. Arī uz telefona zvaniem tās līderi nereaģējuši. Savukārt negaidītu pārsteigumu reiz sarūpējusi apvienība “Opus Pro”. “Mūziķi piektdienas vakarā piezvana un saka, ka viņi jau brauc pie mums. Biju nolicis klausuli, kad atskārtu, ka “Opus Pro” jāuzstājas tikai sestdien. Atzvanīju, bet mūziķi strikti apgalvoja, ka viņiem bijis sarunāts spēlēt piektdien. Kurš toreiz bija sajaucis laiku, nezinām vēl šodien. Par laimi, varējām vienoties ar grupu, kurai bija jāspēlē piektdien, ka viņi uzstāsies nākamajā dienā,” par misēkli stāsta Raivo.

Alus un gaļa allaž topā

“Vispatīkamāk ir strādāt ar grupu “Līvi” un citiem māksliniekiem ar stabilu vārdu, piemēram, Olgu Rajecku, Arni Medni, Lindu Leen. Grūtāk bijis sadarboties ar grupu “A Eiropa”, kā arī ar dažām jaunajām apvienībām, kuras savu nevarēšanu nereti noveļ uz tehniskām problēmām,” sacīja Raivo. Bet viņu vienmēr patīkami pārsteidz komiķi Fredis un Ufo, kuri, būdami Latvijas slavenības, neceļ degunus gaisā, bet pēc pasākumiem vienmēr bažīgi apjautājas, vai visu izdarījuši, kā nākas. Viņi arī neizvirza augstas prasības attiecībā pret ēdieniem un dzērieniem.

Runājot par vēderpriekiem, Raivo stāsta, ka brīžam pieprasīts bijis viskijs, brīžam tekila, brīžam atkal brendijs. Vārdu sakot, kurš alkoholiskais dzēriens ticis skaļāk reklamēts, tas arī pasūtīts. Bet visam pāri alus, gadi gājuši, bet miestiņš allaž bijis pieprasīts. Un to daži mākslinieki pildījuši vēderos bez žēlastības. Savukārt no ēdieniem mūziķiem vienmēr topā bijusi gaļa. “Atceros, ka nelaiķis Aldis Drēģeris, kurš pie mums gan dziedāja, gan spēlēja diskotēku, vienā vakarā izdzēra kādus desmit litrus alu. Bet no ēdieniem viņš uz paplātes uzlika mazliet kartupelīšus un apmēram desmit gaļas ēdienu. Mēs neticējām, ka viņš to visu apēdīs, bet tā tiešām notika,” par mākslinieka lielo apetīti vēl šodien brīnās Raivo.

 
Klubā atraisās pat ministri

“Ja pirmos divus gadus klubā bija “Līvu” vilnis, tad pēc tam ļoti pieprasīta bija grupa “Tumsa”, kura tolaik Latvijā vēl nebija tik pazīstama. Bet mums un arī publikai patika viņu dziesmas. Deviņdesmito gadu beigās “Tumsa” “Pablo” spēlēja vismaz reizi trijos mēnešos,” stāsta Raivo, kuram ar šīs grupas dalībniekiem izveidojusies draudzība. Tumsiešiem ir bijusi fotosesija klubā “Pablo” un rokkafejnīcā, kā arī šīs vietas iemūžinātas dokumentālajā filmā “Dzīve kā košums”.

Taču, ja pašķirstītu savus fotoalbumus, “Tumsas” mūziķi nebūtu vienīgās slavenības, kurām atrastos bildes no kluba. “Pablo” par labu vietu izklaidei atzinuši daudzi ievērojami ļaudis, arī ministri. Raivo atceras, ka viens no viņiem, izdaiļojis galvu ar brieža ragiem, kunga prātā kāpis uz skatuves un klātesošajiem apliecinājis savu dziedāšanas un dejošanas prasmi. Par viņa uzveduma kvalitāti aculiecinieki gan labāk klusē.

Konkurence nebaida

Klubā un “Pablo bruģī” notikuši ne tikai muzikāli sarīkojumi, bet arī dažādi citi pasākumi. Piemēram, publikai lielu jautrību savulaik sagādājusi modeļu aģentūra “Vacatio”, kuras vīriešu dzimtas modeļi liepājniekiem reklamējuši arī bārdas putas, izraibinot ar tām ne tikai savas, bet arī skatītāju sejas. Liepājas ļaudīs un pilsētas viesos savulaik interesi raisījušas arī jaunās grupas, kuras laikā, kad norisinājās festivāls “Liepājas dzintars”, pa dienu uzstājās “Pablo bruģī”. Ne mazāk cilvēkus piesaistījušas vabolītes, kuras bija apskatāmas vietā, kur tagad slejas Latvijas 1.rokkafejnīca.

Raivo stāsta, ka vienmēr cītīgi arī piedomāts, kā reklamēt kluba pasākumus. Piemēram, Ainara Mielava albuma “Garastāvoklis” prezentācijas koncerta reklāma skanēja arī tramvajā, kas pagājušā gadsimta 90.gados nebija ne ierasti, ne arī lēts prieks. Reklāmas devēji sākotnēji raizējušies, vai šis triks atmaksāsies. Bet cilvēku uz koncertu bijis tik daudz, ka bija jāsāk nopietni domāt par izklaides vietas paplašināšanu. Un pēc laika radās Latvijas 1.rokkafejnīca, kura no vienstāva ēkas pārtapa par divstāvu, pēc tam uzradās “Zvaigžņu dārzs” un tagad arī “Slavas aleja”….

“Prieks, ka desmit gadu nostrādāts. Pa šo laiku klubā “Pablo” mainījusies publika, dziesmu repertuārs, daudzas grupas nākušas no jauna, citas beigušas pastāvēt. Ir gandarījums, ka nav bijuši tukšuma periodi, kad mēs nezinātu, ko pasākt. Mēs esam baidīti, ka tad, kad atvērs citus klubus, mums klāsies grūtāk. Bet tā nav. Un mēs vienmēr esam bijuši par konkurenci,” uzsver Raivo.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”