Lai arī cik ļoti mēģinām norobežoties no negatīvās informācijas, kas pārpārēm ieplūst mūsu dzīvē saistībā ar ekonomisko situāciju valstī, pilnīgi tas nav iespējams. Īpaši, ja pavisam tuvu kāds mums zaudē darbu, ja slēdz labi zināmu uzņēmumu un tamlīdzīgi. Gan jau kaut vai mirkli katrs pats iedomājies: kas notiktu, ja arī man nāktos palikt bez darba?

Uzklausot trīs dažādas situācijas: tikai klačas par iespējamo darba zaudēšanu, saņemtu darba uzteikumu un reālu darba zaudēšanas gadījumu – lūdzām padomu ārstei psihoterapeitei Ingūnai Romānei, kā šādos brīžos pašam sev palīdzēt, nekrist izmisumā, bet meklēt izeju no šķietami bezcerīgas situācijas.

Tā runā, ka ķersies klāt pensionāriem

“Es visu nakti neesmu gulējusi,” māte stāsta pa tālruni meitai. “Vakar darbā dzirdēju, ka ar jauno gadu būs pārmaiņas. Ko tas citu var nozīmēt, kā tikai to, ka laidīs vaļā no darba. Un sievas jau runāja, ka pirmajiem ķersies klāt pensionāriem. Tas nozīmē, ka man darba vairs nebūs. Tās man ir beigas!”

Ingūna Romāne:
– Katra cilvēka reakcija šādā situācija atkarīga no tā, cik stipra ir viņa nervu sistēma, jo darba zaudēšana ir viens no lielākajiem stresiem jebkura cilvēka dzīvē. Turklāt ar gadiem to pārdzīvot ir grūtāk nekā jaunībā. Bet, protams, vislabākais veids šādā situācijā būtu nevis ļauties izmisumam, ko radījušas klačas vai baumas, bet gan doties pie priekšnieka un noskaidrot patieso situāciju un to, cik lielā mērā tā var skart pašu. Turklāt priekšnieks, ja tas patiešām ir sava kolektīva līderis, šādā situācijā, spriedzi mazinot, pats sapulcinās kolektīvu un izstāstīs, kas gaidāms, nevis slēpsies, tādā veidā baumas tikai vairojot. Neziņa jebkurā situācijā ir mokoša, tāpēc pilnīgi noteikti labāk ir noskaidrot patiesību, nekā mocīties.  

Ar 1.janvāri man darba vairs nav

“Man ir prieks, ka jūs vēl turaties,” iegājusi netālu no mājas esošajā mazajā veikaliņā, pazīstamajām pārdevējām sacīja pircēja. “Man jau gan vairs nav par ko priecāties – pirms pāris dienām priekšniece pateica, ka arī samazina darbinieku skaitu, un es esmu viena no tām, kam ar 1.janvāri darba vairs nebūs,” atbildēja uzrunātā un viņas balss nodevīgi noraustījās. Sieviete atzinās, ka nezinot, ko darīs tālāk, kur tagad atradīs citu darbu.

Ingūna Romāne:
– Situācija, protams, ir neapskaužama un asaras ir tik saprotamas, tāpēc cilvēkam vajag izraudāties. Ļoti svarīgs šādā brīdī ir tuvinieku, draugu un, galvenais, ģimenes atbalsts. Bet, protams, laikus ir jāsāk arī domāt, ko darīt tālāk. Pirmais – droši vien pārskatīt savu finansiālo situāciju un apsvērt, kāda tā būs pēc darba zaudēšanas. Ja paredzams labs pabalsts, varbūt ir pienācis laiks padzīvot mazliet sev, sakārtot veselību, atpūsties, atvēlēt laiku vaļaspriekiem un radoši ļauties jauna darba meklējumiem. Otrs – gaidāmās darba zaudēšanas dēļ cilvēks var arī ieslīgt depresijā, tāpēc, pazīstot sevi un zinot, ka depresija ir neizbēgama, būtu vēlams jau laikus meklēt speciālista palīdzību. Trešais – laikus domāt, kā sevi piedāvāt darba tirgū. Ceturtais – ja ir skaidrs, ka materiālā situācija līdz ar darba zaudēšanu strauji pasliktināsies, doties uz konsultācijām pie sociālajiem darbiniekiem. Bet galvenais – censties saprast, ka darba zaudēšana vēl nav pasaules gals, ka tas nav nekas tāds, kas paaudžu gaitā jau nav pieredzēts, tāpēc mēģināt šo situāciju uztvert optimistiski, jo tad arī risinājums dosies rokā vieglāk.

Jādomā, ko darīt tālāk

“Tagad tas ir skāris arī mūs,” satiekot draudzeni, pastāstīja pusmūža sieviete. “Ar vakardienu mans vīrs ir bezdarbnieks. Es līdz pēdējam cerēju, ka tas nenotiks, jo solīja, ka varbūt tomēr atradīšot kādu vietu, bet nekā. Tagad jādomā, ko darīt tālāk.”

Ingūna Romāne:
– Tā ir situācija, kad būtiski mainās cilvēka dzīve, jo viņš ir izkritis no iepriekšējā režīma, kad no rīta bija jāceļas, jāiet uz darbu un tā tālāk. Un tas noteikti var radīt diskomfortu. Šī situācija ir stipri līdzīga tai, kas mūs visus sagaida, aizejot pensijā. Tāpēc, lai cilvēks nejustos kā no laivas izmests, ir svarīgi plānot savu dzīvi un dienas gaitas. Pat ja cilvēks ir nolēmis: šodien es nedarīšu neko – arī tā ir laika plānošana. Un, ja tāda vajadzība ir, tai vajag arī ļauties, kārtīgi izguļoties, lasot grāmatu, skatoties televīziju un citādi slinkojot. Taču tas var būt kāds laiks, nevis turpmākais dienas režīms. Arī šajā gadījumā svarīgs ir mājinieku atbalsts, jo nav noslēpums, ka bieži vien vīrieši un dažkārt arī sievietes, zaudējot darbu, ieslīgst sevis žēlošanā un alkoholismā.

Noteikti, stājoties bezdarbnieku uzskaitē, ir svarīgi izskatīt darba piedāvājumus un arī kursu vai pārkvalificēšanās iespēju piedāvājumu. Un, dodoties jaunos darba meklējumos, katru atteikumu neuztvert personiski, jo tas, ja cilvēku nepieņem kādā darbā, vēl nenozīmē, ka viņš ir slikts. Ir jāsaprot, ka mēs šajā pasaulē cits ar citu konkurējam. Tas ir tāpat kā attiecībās – mēs visi nesaderam ar visiem. Un atteikums pilnīgi noteikti vēl nav pasaules gals. Un vēl viens mans ieteikums – pašlaik nereti darba devēji, izmantojot situāciju, piespiež vai pierunā darbiniekus pašiem uzrakstīt atlūgumu un aiziet no darba pēc paša vēlēšanās. Ja šāda vēlēšanās patiešām nav labprātīga, es iesaku šo atlūgumu nerakstīt. Kaut vai tāpēc, ka bezdarbnieka pabalsta piešķiršanā tam būs liela nozīme – vai cilvēks ir atlaists no darba, vai aizgājis pēc paša vēlēšanās.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”