“Tas ir kaut kas neiedomājams!” – tā teica daudzi, uzzinot, ka mēs – četru cilvēku kompānija – laikā, kad pie mums mežmalās zili, balti un dzelteni zied vizbuļi, kad dārzos jau saplaukušas narcises un pumpurus raisa tulpes, kad gaiss kļūst aizvien siltāks un siltāks, esam nolēmuši doties uz Somijas ziemeļiem, lai… pagarinātu ziemu un vēl paslēpotu.

Būšu pavisam atklāta – arī man pašai sākotnēji šī doma vairs nešķita pievilcīga, jo ir pavasaris, bet atgriežoties smaidīt vien gribas – tas bija tā vērts! Gan pati slēpošana, gan arī tas, ko pa ceļam redzējām.

Kas šodien par datumu?

Dodoties ceļā sestdienas pusdienlaikā un nākamajā piektdienā pulksten 7 atgriežoties Liepājā, kopā pieveicām 3250 kilometru. Vispirms līdz Tallinai, tad ar prāmi līdz Somijas galvaspilsētai Helsinkiem un tālāk ap 800 kilometru līdz slēpošanas kūrortam “Ruka”, kas atrodas 25 kilometrus no Kusamo pilsētas un kur, starp citu, paviesojies arī ne viens vien liepājnieks. Ruku pašā pavasarī izvēlējāmies tāpēc, ka patiešām vēlējāmies pagarināt slēpošanas sezonu, un tāpēc, ka tur tā ilgst līdz 12. maijām. Tā ka vēl var paspēt. Turklāt sezonas nobeigumā cenas ir nedaudz zemākas, lai gan īpaši lielas atšķirības nav. Toties sniegs – pirmšķirīgs: mīksts un pūkains. Trašu izvēle plaša, taču varbūt šis kūrorts šķitīs mazliet par garlaicīgu tiem, kas meklē ļoti asas izjūtas uz kalna. Toties noteikti patiks snovotājiem, jo par viņiem tur ir padomāts. Un tāpat patiks plašuma un līganu nobraucienu cienītājiem. Bet netrūkst arī strauju un asu piedzīvojumu, ja vien gribas. Turklāt šī kūrorta liels pluss ir tā draudzīgā vide, kuras dēļ to iecienījušas ģimenes ar bērniem. Starp citu, satikām arī bērnu grupu no Latvijas. Visi vienādās vestēs, lai būtu labi ieraugāmi, viņi instruktora pavadībā mācījās apgūt kalnus.

Īpašs ir stāsts par apmešanos. Protams, var izvēlēties ap kūrortu esošās viesnīcas, taču, kā mums bija iespēja pārliecināties un kā pieredzē dalījās citi liepājnieki, kas tur bijuši, noteikti ir vērts izvēlēties atsevišķu namiņu vai tā vienu sekciju – to visapkārt kūrortam ir daudz. Kas var būt labāks, pārnākot no kalna, ieslēgt saunu, kas pavisam ātri jau iesilusi, un tad ļauties siltumam, ko kontrastam nomaina pret ieberzēšanos ar svaigu sniegu turpat uz terases! Virtuve ir turpat namiņā un viss cits, pat trauku mazgājamo mašīnu ieskaitot, – pilna pansija un absolūta atpūta.

Jau otrā dienā, tādā režīmā dzīvojot, saproti, ka esi pamanījies aizmirst, kas šodien par dienu un kas par datumu. Vienīgais, kas jāatceras, kad jādodas prom. Katrā ziņā, ja ir vēlēšanās pagarināt ziemu, šī ir vieta, kur var gan labi paslēpot, gan arī harmoniski atpūsties, un, ja ir vēlēšanās, atpūtnieku izklaidēm ir pieejams gan ūdensatrakciju parks, gan boulings, kafejnīcas un daudz kas cits. Bet tiem, kurus interesē vēl citas neikdienišķas ziemiskas izklaides, – lūdzu, arī safari ar sniega motocikliem. Sīkāku informāciju par to visu var meklēt internetā: www.ruka.fi.

Sargājamie ziemeļbrieži

Ceļš no Helsinkiem līdz slēpošanas kūrortam ir ap 800 kilometru. Tas nozīmē – pietiekami daudz laika, lai pa mašīnas logu pavērotu vietējo kolorītu. Un Somijā tāda netrūkst. Jau bijām brīdināti, ka, braucot tālāk uz Somijas ziemeļiem, ir jāuzmanās no ziemeļbriežiem, kas ne tikai plūkā sūnas un ķērpjus ceļmalā, bet var iznākt arī uz ceļa. Par to brīdina arī ceļa zīmes, un mēs vērojam jo uzmanīgi – eksotika taču! Turklāt šoferīšiem ir svarīgi zināt – ja sabrauksi kādu uz ceļa iznākušo briedi, nepatikšanas var būt lielas, jo visi tie, kam kaklā karājas medaljoni, pieder kādam briežu audzētājam. Turpceļā diemžēl nevienu neieraugām un gandrīz jau nodomājam, ka tāda mānīšanās vien ir, taču nekā! Pabraukājoties līdz Polārajam lokam, gan trīs aļņus, gan ziemeļbriežus satikām vairākās vietās. Arī nesteidzīgi šķērsojot šoseju. Un arī mājupceļā to netrūkst! Jā! Redzējām! Patiešām skaisti! Savukārt suvenīru veikaliņā – lūdzu, ziemeļbriežu ādas. Maksā 75 eiro.

Nesakiet, ka nebijāt brīdināti!

Pa Somijas ceļiem jābrauc uzmanīgi – arī to zinājām. Kurš gan grib maksāt sodu? Nē, tas nenozīmē, ka tur uz katra līkuma stāv ceļu policisti ar kontrolinstrumentiem rokā. Patiesībā policistus redzējām tikai divas reizes un arī tad – ne jau kontrolējot. Taču braukšanas ātruma kontrole ir stingra, tikai ar fotoradariem. Bet ne jau slepus. Pirms tiem uzstādītas labi saskatāmas dzeltenas zīmes, kas informē par gaidāmo ierīci un tās darbu. Tā kā, ja vēl tagad domājat pārsniegt ātrumu – nesakiet, ka nebijāt brīdināti! Nosmejamies – ja visas reizes, kad braucām garām fotoradariem, būtu piefiksēti, fotosesija iznāktu garu garā. Starp citu, iespējams, tieši šīs stingrās kontroles dēļ somu šoferīši brauc patiešām prātīgi un palielina ātrumu tikai tad, kad viņus apdzen kāds naskāks braucējs. Tad astē sēdētājs ir garantēts.

Pienācis pasts

Redz, kur ir! Redz – tur arī! Tā savu sajūsmu paužam par dīvainām kastēm ceļa galos, kas ved uz tuvējām lauku mājām Somijas laukos. Kastes mērenas trušu būdas lielumā. Un ar vaļēju muti. Kas tās tādas? Izrādās – pastkastītes. Kāds estēts noteikti saviebtu degunu un atturīgi novērstos – fui, kādas vecas un nesmukas. Nē, nē, nav tik traki! Ir arī jaunas un smukas, tomēr vecu netrūkst. Mani mulsina tā vaļējā mute – kas notiek ar avīzēm, žurnāliem un citiem sūtījumiem, ja snieg vai līst? Tā arī paliku neuzzinājusi, tomēr atpakaļceļā redzējām arī tādas, kurām mutei priekšā aizliktas ādas plēksnes, kas vējā šūpojas šurpu turpu.

Kustīgie Somijas iedzīvotāji

Kustības nozīmē dzīvību – to zinām ikviens un meklējam fizisko nodarbību iespējas. To zina arī somi. Un apliecina pavisam pārliecinoši – cik tālu vien braucam, ik pa laikam pa ceļa malu, gājēju celiņu vai tālākām takām aizdiebj skrējēji, ātri gājēji sportiskos tērpos un daudz, daudz nūjotāju. Interesantākais, ka ne jau tie visi ir gados jauni cilvēki: ir vidēja vecuma un daudz tādu, kas noteikti jau pensijas gados. Cits ātrāk, cits pavisam lēni, bet katrs savā tempā iecerēto trasīti pieveic. Un pat slēpošanas kūrortā sirms kungs sparīgi sper soļus un lēnā riksī dodas augšup pa kalnu celiņu. Un Helsinki vakara pusē pie jūras pārvēršas īstā skrējēju paradīzē. Malači!

Vēlāk noskaidroju, ka Somijā vidējais iedzīvotāju dzīves ilgums ir 79 gadi, vīriešiem – 76 gadi, bet sievietēm pat 82, un viņi ieņem 25. vietu 195 pasaules valstu kopumā. Salīdzinājumam – Latvijai 87. vieta un attiecīgi 73, 67 un 77 gadi. Tas pēc 2006. gadā veiktas uzskaites valstīs, kuru iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 tūkstošus.

Pastāvēt uz Polārā loka

Lai arī mūsu galvenais plāns bija slēpošana, esot pavisam tuvu Polārajam lokam – zinātāji saka, ka tie esot tikai 70 kilometri, mums, jau dodoties turp, bija skaidrs, ka aizbrauksim arī vismaz pastāvēt uz šīs robežšķirtnes. Taču, esot tur, sapratām – būtu muļķīgi neaizbraukt līdz pašai Rovaniemi – pilsētiņai, kuras nomalē ir pasaulē populārākais Ziemassvētku vecīša ciematiņš Santa parks. Līdz tam jābrauc ap 200 kilometru. Ir jau vakars, pulkstenis 18 un oficiālais darba laiks beidzies. Skaidrs, ka ziemas beigas arī tur dara savu – lepnā sniega pils pusizkususi, un, ja kāds tur riskē pārvietoties, traumas uz paša atbildības. Varam tikai izstaigāt ciematiņu, un tas arī viss. Protams, šī vieta ir spilgts marketinga triks, kas tomēr ik gadu vilināt vilina tūristu pulkus. Īpaši ar bērniem. Kuram gan negribas pasēdēt klēpī īstam Ziemassvētku vecītim?

Tagad sezona beigusies, toties ir kāds mirklis, kas visu apkārtējo pelēcību tomēr atsver. Tā ir līnija, kas iezīmē Polāro loku. Kad tā stāvi ar vienu kāju vēl šajā pusē, bet ar otru – jau polārajā – ir tomēr īpaša izjūta. Un bija vērts aizbraukt arī uz turieni.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Braucot uz Somijas ziemeļiem, ziemeļbrieži ceļa malās nav nekāds retums, un šoferiem ir jābūt uzmanīgiem, lai tiem nenodarītu pāri, jo tad var iekulties pamatīgās nepatikšanās.

Kas tas ir? Pastkastīte!

Santa parkam pa vidu stiepjas atzīme, kas iezīmē Polāro loku. Uz tā atrodas arī kolonnas, kas ved uz Ziemassvētku vecīša māju.