Liepājas otrais starptautiskais džeza festivāls rītvakar izskanēs ar Raimonda Paula koncertu “Es un citi liepājnieki”. Kā Maestro redz savu piederību liepājniekiem, kāda loma džezam bijusi un ir viņa radošajā darbībā – par to šajā sarunā.

– Liepājas mūzikas dzīvē sāk veidoties jauna tradīcija – džeza festivāli. Kādreiz jums bija savs redzējums, kā saglabāt “Liepājas dzintara” festivāla labo slavu. Kādu jūs redzat Liepājas džeza festivāla attīstību?
– Manuprāt, džeza mūzikai sākusies atmoda. Mums ilgus gadus bijuši labi mūziķi, bet šķita, ka šie mūziķi nevienam nav vajadzīgi. Džezisti it kā bija, bet viņu it kā nebija. Pēdējo gadu laikā, varbūt pateicoties lielākoties Mārim Briežkalnam, varbūt vēl dažiem citiem, sākās koncerti. Un publika bija atsaucīga. Es uzskatu, ka džeza mūzika ir tāda pati vērtība kā klasiskā mūzika. Arī džezā ir vajadzīgs jau sagatavots klausītājs. Tāpēc apsveicams ir tas, kas notiek Liepājā.

– Un tomēr – kas ir pats galvenais, lai Liepājā sāktais nostabilizētos?
– Pavisam vienkārši. To var panākt tā, kā tas Liepājā panākts ar pianisma zvaigžņu festivālu. Ja ir kvalitatīvi izpildītāji un tātad kvalitatīvi koncerti, tad būs klausītāju interese. Ir jābūt nevis kaut kādiem muzikantiņiem, kas tur stundām ilgi kaut ko garlaicīgi ļurina. Klausītājiem jājūt profesionāls izpildījums.

– Liepājniekus jūs bieži esat izvēlējies par, tā teikt, sadarbības partneriem. Grupu “Credo”, atsevišķus mūziķus, dziedātājus, korus. Ar ko piesaistīja Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Jēkabs Ozoliņš, ja izvēlējāties sadarboties ar viņiem?
– Es negribu plātīties, bet es biju viens no pirmajiem, kas vieglajā žanrā sāka muzicēt kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Mums bija klavieru skaņdarbi, mums bija disks. Ozoliņš pats ir aranžētājs, ar viņu ir viegli sastrādāties, jo viņam tā lieta patīk. Pēc manis ar simfonisko orķestri sāka sadarboties arī citi liepājnieki, piemēram, “Līvi”.

– Vai ir tāds jēdziens – latviskais džezs un, ja ir, kas tas ir?
– Parasti jau džezs ir internacionāls. Ja mēs paņemsim kādu latviešu tautasdziesmu un taisīsim džeza apdari, tas vēl nebūs latvisks džezs.

– Es tā jautāju tāpēc, ka jums jau jaunībā bija šādas latviešu tautasdziesmu apdares un toreiz mūzikas kritiķi jūs sāka dēvēt par latviskā džeza aizsācēju.
– Nu, es vienu otru tautasdziesmu piemēroju džeza ritmam, džeza pulsācijai. Bet par džezu jārunā kā pār internacionālu mūziku.

– Mūzikā jūs ienācāt tieši ar džezu – kā džeza pianists. Vai tā iemesla dēļ, ka toreiz, piecdesmitajos gados, šī mūzika pie mums bija nedaudz noslēpumaina un tāpēc jo vilinošāka, vai arī jutāt, ka tajā sevi varat labāk izteikt?
– Redziet, tajā laikā džezs bija arī deju mūzika, un mēs spēlējām dejas. Tikai vēlāk sadalījās – deju mūzika par sevi, rokmūzika par sevi, džeza mūzika par sevi. Protams, sava loma bija arī tam, ka džezs bija tāds kā pusaizliegts. Atceros, kā radioaparātos peldēja tā stacija, kura pārraidīja džeza mūziku, un to bija grūti noķert. Kā pēc tam pārrunājām – vai dzirdēji Armstrongu, vai dzirdēji Ficdžeraldi? Kaut ko mēģinājām kopēt, kaut ko atdarināt. Džezs bija tā laika jauniešu aizraušanās. Visas tās džeza mūziķu fotogrāfiju meklēšanas, visi tie nelegālie skaņu ieraksti uz rentgena uzņēmumiem, kad atskaņotāja adatiņa čirkstēdama slīdēja pāri attēlam ar cilvēka ribām, skeletu un tā tālāk.

– Kas ir patīkamākā atmiņā no tā skaistā laika? Iespēja spēlēt džezu, cik tīk – krogos, ballēs, vai arī tas, ka toreiz jaunizveidotajā džeza sekstetā jūs guvāt pirmo atzīšanu?
– Tas viss gāja kopā. Uztaisījām jau vienu otru koncertu, pat Maskavā, bet mūs ātri izmeta ārā. Tāpēc lielākā iespēja spēlēt džezu mums bija restorānos. Toreiz vēl, tāpat kā pirmskara laikā, uz restorāniem gāja dejot un klausīties mūziku, nevis tikai, es atvainojos, piedzerties. Katrā restorānā pirmajā stundā bija jāspēlē tā sauktā koncertmūzika. Veselu stundu vajadzēja spēlēt Johanu Štrausu, operešu mūziku, dažādus popūrijus. Un tikai tad sākās dejas, kur skatījāmies uz publiku – no tā galdiņa varētu dabūt tik, no tā – tik. Skatījāmies, kādas tautības cilvēki pie kura galdiņa sēž, un zinājām, kādas dziesmas jāspēlē. Dažkārt līdz naktij flīģelis līdz vākam bija pilns ar naudaszīmēm. Spēlēt džeza mūziku bija ne tikai patīkami, bet arī ienesīgi.

– Popularitāti jūs ieguvāt ar estrādes dziesmām, bet cauri visam vijies džezs. Savos koncertos spēlējāt regtaimus, iesaistījāt džeza dziedātājus, atskaņojāt savas džeza miniatūras, džeza ritmi ieskanējušies arī jūsu estrādes dziesmās. Vai tikai nostalģisku atmiņu dēļ, jo džezs bija jūsu pirmā mīlestība mūzikā, vai arī citu iemeslu dēļ?
– No džeza mūzikas jau veidojās visa tā pārējā mūzika. Mēs te gudri runājam par rokmūziku un tā tālāk, bet tas jau viss nācis no džeza mūzikas. Viss jau ir bijis. Tikai tas parādījās jaunās formās, cita tipa aranžējumos. Es nekad neesmu nodarbojies tikai un vienīgi ar džezu. Varbūt tāpēc, ka izdzīvot tikai ar džezu nevarēja. Bija jāizdomā kas savādāks, jo vajadzēja uzturēt ģimeni.

– Vai var tā jautāt: kā jūs pats sevi vairāk izjūtat – kā džeza mūziķi vai popmūzikas komponistu?
– Es mētājos kaut kur pa vidu. Arī to, ko tagad spēlēšu Liepājā, es gribētu nosaukt par maigi sentimentālu džezu. Par simfodžezu. Pamatā liriskas melodijas.

– Kā jūs raksturojat stāvokli Latvijas džeza mūzikā pašlaik?
– Tad man jāatgriežas pie mūsu sarunas paša sākuma. Ka džezā sākusies atmoda, un tā notiek veiksmīgi. Arvien biežāk varam klausīties labus izpildītājus no ārzemēm, viņiem notiek meistarklases. Tikai pats traģiskākais ir jautājums – kur mūsu džeza mūziķiem likties un ko darīt? Kur spēlēt, kam spēlēt? Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt. No koncertiem neizdzīvosi, uzstāšanās ir tikai sava prieka pēc.

– Pirms savas septiņdesmit gadu jubilejas jūs kategoriski pateicāt: pietiek kāpt uz skatuves. Taču turpināt to darīt. Vai nespējat apstāties, vai arī tāpēc, ka mūzika liek aizmirst politisko kņadu, kas sacelta arī ap jums – Lembergs jūs korumpējis, dāvinājis kažoku, un tā tālāk?
– Jā, esam ierauti netīrā zaņķī. Vakar es eju pa ielu garām diviem vīriem, kuri uz stalažām krāso kāda nama fasādi. Un, ieraudzījis mani, viens pa visu ielu sauc otram: vai tev stipendiju nevajag? Es domāju: veči, labāk krāsojiet savu sienu, nevis izgāžat žulti, un vai jūs vispār zināt, ko tas vārds stipendija nozīmē. Es negribu cilāt šīs lietas, un tomēr tas ir naivums, ka kāda partija var iztikt bez naudas. Tā nav bijis un nebūs. Tāpēc komiski bija klausīties, ka uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš sola pusmiljonu jaunai partijai. Tātad sāksies viss no gala. Šitie vēl nav sabāzti cietumos, bet jau parādās jaunas partijas dibinātāji. Bet es negribu šajos jautājumos līst iekšā. Ne par kādiem Lemberga kažokiem man nav jātaisnojas.

– Bet varbūt izrādīsies, ka arī Sesks kaut ko gribēs dāvināt? Jo Liepājā taču jūs koncertēsit savā vārdadienā…
– Labāk lai nedāvina. Man nevajag. Bet, ja nu grib kaut ko nest uz skatuves, lai paņem kvīti līdzi, cik tas maksā. Man būs ko uzrādīt KNAB.

– Un tomēr jūs neatbildējāt uz jautājumu, vai skatuve palīdz aizmirst visus šos politiskos netīrumus?
– Pret mani vienmēr bijusi dubulta attieksme. Viena – kad es spēlēju savus koncertus. Otra – kad esmu Saeimas deputāts. Un tad mani uzskata par tādu pašu bandītu kā visus pārējos. Bet uz skatuves es turpinu kāpt tāpēc, ka man ir publikas atsaucība. Ja es jutīšu, ka kļūstu publikai garlaicīgs, es momentā pārtraukšu koncertēt.

– Tātad tas nozīmē, ka jums ir jaunas ieceres. Kuras no tām ir lielākās?
– Man ir gatava mūzika ļoti interesantai izrādei Krievu drāmā. Man ir otrs piedāvājums Nacionālajā teātrī uztaisīt muzikālu gabalu. Man ir tāda iecere, lai Dziesmu svētkos viens koncerts būtu veltīts tā sauktajai populārajai mūzikai. Gribu ievilkt savus kolēģus. Spēlēsim un dziedāsim nevis šlāgerus, bet latviešu tautasdziesmu apdares.

– Svētdien Liepājas festivālā būs jūsu koncerts “Es un citi liepājnieki”. Vai šis nosaukums ir tikai pieklājības žests Liepājai, vai arī jūtat piederību Liepājai?
– Nē, es neesmu fundamentāls liepājnieks, bet liepājnieks citādā nozīmē. Ar Liepāju esmu saistīts jau no jaunības gadiem. Man vienmēr baudu sagādā spēlēt Liepājas teātrī. Man vienmēr Liepāja patikusi ar savu atraisītību, ar uzdrīkstēšanos, ar īpašo aromātu. Arī ar bohēmu. Ja jūs tur kaut ko rakstāt par manu attieksmi pret Liepājas bohēmu, tad sievietes gan nepiniet klāt. Šis jautājums man nav aktuāls. Vairs nav. Diemžēl.

Andžils Remess,
“Kurzemes Vārds”

Raimonds Pauls: “Uz skatuves es turpinu kāpt tāpēc, ka man ir publikas atsaucība.”