Burvīga Ziemeļeiropas pilsētiņa ar franču šarma garšu. Fui, netīrs un slikti ož! Kiča svētki ar krāšņu arhitektūru, noplukušām izkārtnēm aklās ieliņās, skaļām turku ēstuvēm, smaidīgiem ielu muzikantiem… Izteiksmīgs piemērs tam, ka tautu staigāšana Eiropā rit pilnā sparā. Tas viss – par Briseli.

Protams, sajūtas var būt maldīgas. Un tās ir tikai sajūtas, ko paspēju noķert trīs dienās Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Man tās bija labas. Arī tāpēc, ka oktobra sākums pilsētā, kas esot vistālākā vieta ziemeļu virzienā, kur brīvā dabā dzīvo papagaiļi, bija saulains, rāms un silts. Šie ir tikai mirkļi, piezīmēti uz lapu dzeltenām līplapiņām.

Bildēji turcieti – tagad maksā!

Kādā stūra veikaliņā – pie mums tādu sauktu par čību bodi –  līdzās ofisiem un atturīgi greznai daudzstāvu viesnīcai saimnieko tumsnējs iesirms vīrs Mahdi. “Šī ir laba, īsta beļģu,” viņš palīdz man izvēlēties šokolādi. Apjautājas, no kurienes esmu atbraukusi, un labprāt pastāsta, ka pats ar ģimeni pirms desmit gadiem šurp pārcēlies no Bangladešas. Nu jau esot pierasts, bet sākumā šķitis ļoti auksti. “Naudas dēļ,” Mahdi tā kā mazliet vainīgi pasmaida, vaicāts, kādēļ te nonācis. “Pie mums ir grūti, korupcija, noziedzība, smaga ekonomiskā situācija. Tagad gan pie mums mājās būs vēlēšanas, varbūt kaut kas mainīsies – tad, kas zina, brauksim atpakaļ,” viņš stāsta. Bet, uzzinājis, ka esmu žurnāliste, tūliņ aizšauj plaukstu mutei priekšā – par daudz esot aizpļāpājies. Vismaz Bangladešā tā nevarot atļauties runāt, kas nāk prātā.

Citā pilsētas ielā paeju garām zili sarkanos toņos ieturētam mazveikaliņam, kura logu rotā balts balodis un uzraksts “Friendship store” (draudzības veikals – angļu val.). Šaurajā piesmakušajā telpā var nopirkt visu ko, sākot no saldētiem dārzeņiem, līdz Oksfordas angļu valodas vārdnīcai. Pārdevēja, protams, no Tuvajiem Austrumiem.

Vienā no Briseles vēsturiskā centra omulīgajiem skvēriņiem fotografēju pilsētas dzīves ainiņas, līdz pēkšņi līdzās kā no zemes izaug divas tumsnējas, raibos lakatos un brunčos tērptas būtnes bezdibenīgi melnām acīm un žvadzina man sejā papīra glāzīti, pieprasot maksāt par to, ka esmu viņas bildējusi.

Skarbais korķu viļķis

Skaļu un neatlaidīgu turku un arābu te netrūkst. Vēl ap pusnakti mazajās ieliņās ap Lielo laukumu durvis vaļā suvenīru bodītēm un vafeļu cepamvietām. Visās kā vienā saimnieko melnīgsnēji lietišķa paskata ļaudis. Viens nes no noliktavas kastes ar krūzēm, šķīvjiem, atslēgu piekariņiem, pelnu traukiem, apdrukātiem ar vispārpieņemtu Briseles simboliku, otrs naski iekasē naudu. Pie durvīm sakrautas konfekšu kastes, pa vairākām sasietas kopā ar sarkanu lenti. Viens no sižetiski skarbākajiem suvenīriem neapšaubāmi ir korķu viļķis, kura vītne atrodas pussprīža garuma Briseles čurājošajam puisēnam, hm, starp kājelēm.

Balto cilvēku veikali durvis ver ciet ne vēlāk kā pulksten piecos dienā. Kaut arī Beļģijā ir viena no īsākajām darba nedēļām Eiropā, ļaudis te visai bieži esot neapmierināti ar darba apstākļiem un rīkojot streikus.

Tomēr dienas laikā tūristu iecienītajā suvenīru medīšanas teritorijā ap Lielo laukumu var atrast krietni daudzveidīgākas un īstākas mantas. Jo, kaut arī uz turku bodīšu krūzītēm nav rakstīts “Made in…”, šķiet diezgan skaidrs, no kuras austrumu zemes tās visas nāk. Bet mazajās ieliņās ir arī, piemēram, ļoti krāsaini un arī vidējstatistiskam liepājniekam cenu ziņā saprotami indiešu veikaliņi.

Daži piegājieni ēstgribas apmierināšanai

Tāpat rosība naktī ir arī sānieliņā, kur piedāvā durumu, falahalu, pitu, girosu un citas turku mentalitātei tuvu stāvošas ēdmaņas. Starp galdiņiem klīst sieviete treniņbiksēs ar celofānā satītiem neiedomājami rozā rožu pušķiem. Skaidri redzams, ka viņai jau ilgāku laiku nav ilūziju, ka kāds puķes arī nopirks, taču viņa mehāniski turpina tās piedāvāt.

Ļaudīm patīk, jo te ir gana lēti, salīdzinot ar krietni smalkāko piedāvājumu blakus esošajā zivju restorānu ieliņā. Mīdijas, austeres, visdažādākās Ziemeļjūras zivis. Krietns spainītis pagatavotu mīdiju – rokas un mute būs aizņemtas diezgan ilgi. Viens no paņēmieniem, kā tās ēst, ir paņemt jau izēstus gliemja vākus kā knaiblītes un rubināt ar tām pārējās. To var apgūt itin viegli.

Vēl viena iespēja pusdienot dienas gaišajā laikā ir atrast kādu no “EXKI” tīkla ēstuvēm – tie ir bioloģiski audzētas pārtikas bistro. Trauki te ir no materiāla, kas dabā sadalās, arī galdarīki ir no bioplastmasas, turklāt pēc pusdienošanas tie pašiem jānovāc.

Ja gribas tikai kā salda, labi der beļģu vafeles, ko izcep un bagātīgi garnē turpat acu priekšā. Var ieiet arī kādā no īstajiem, rokām gatavotās šokolādes veikaliņiem un paostīt gaisu. Šokolāde tur patiešām ir tāda ļoti īsta, ar pēcgaršu. Ja tā ir ar piparmētrām, tad arī garšos kā pēc šokolādes, tā pēc piparmētrām.

Sastrēgumi kļūst par problēmu

Brisele ir viena no tām Eiropas pilsētām, kurās ļaudis ļoti daudz pārvietojas ar divriteņiem vai skriešus. Velosipēdisti, protams, brauc pa ielām, nevis ietvēm, viņiem tur ir sava droša vieta. Varbūt man vienkārši laimējās, bet, spriežot pēc tā, ko piedzīvoju, Briseles riteņbraucēji saglabā mieru un pieklājību arī tad, ja viņiem priekšā piepeši iznirst apstulbis tūrists un viņiem nākas strauji bremzēt, teju vai pārlidojot pāri stūrei.

Divriteņus briselieši, protams, atstāj uz ielas, arī naktīs. Pat ja pieņemtu, ka atslēgas trosīti arī Liepājas zagļiem būtu slinkums zāģēt pušu, tad diez vai viņi bez ievērības atstātu ritenim piestiprinātu bērna sēdeklīti.

Tomēr sastrēgumi Briseles ielās pirms darba dienas sākuma un pēc beigām nupat jau esot diezgan nopietni, stāsta kāds taksometra vadītājs. Kā tad citādi arī lai būtu, ja pilsētas ielas savulaik būvētas, nerēķinoties ar vairākiem tūkstošiem Eiropas Savienības institūciju darbinieku, no kuriem teju vai katram otrajam ir sava automašīna. Pēdējo gadu laikā izbūvētie tuneļi vismaz nedaudz šo problēmu esot atvieglojuši.

Čurā puisītis, meitiņa un sunītis

Toties, ja braukšanai izvēlas metro, netraucē ne sastrēgumi, ne apjukuši tūristi. Un vakaros metro stacijās skan klasiskā mūzika! Un, ja sistēmu vēl īsti neizprotot, pieci cilvēki kompostrējuši tikai vienu biļeti un raitā solī dodas pa kāpnēm uz pazemes vilciena pieturvietu, metro dežurējošie darbinieki ar vieglu mulsu sejā noskatās viņiem pakaļ, bet šķiet pārāk pārsteigti, lai kaut ko teiktu vai aizrādītu. Vietējie latvieši saka: sods par braukšanu bez biļetes it kā esot, bet vairāku gadu laikā viņi neesot piedzīvojuši, ka kāds braucējus pārbaudītu.

Visticamāk, sods esot arī par čurāšanu parkos, bet tas ļaudis, galvenokārt jau droši vien pilsētas viesus, nekavējot to darīt. Jo publisko tualešu, tāpat kā bankomātu, šķiet, pilsētā nav pārāk daudz. Kaut kas ar to nokārtošanos šai pilsētā ir – jo ne velti leģendārajam Briseles čurājošajam puisēnam, kas tādā veidā esot izglābis pilsētu no ugunsnelaimes, ir piebiedrojusies feministu uzstādītā čurājošās meitenītes skulptūra un arī metālā liets čurājošais suns.

Bet parku Briselē ir daudz un tajos augošā zāle pavisam mierīgi iztur gan sēdēšanu, gan pastaigāšanos.

Kāpēc te nav māmiņu ar ratiņiem?

Latvija aizvien ciešāk ieaug Eiropā. Un līdz ar to latviešiem paliek aizvien mazāk iespēju nodalīt pasaules, sakot – mēs un viņi. Turklāt, lai cik pamatota arī būtu mūsu gaušanās un lādēšanās par sociālpolitiski ekonomisko situāciju šeit, kaut kas mums ir arī labāks nekā beļģiem. Piemēram, kāpēc Briseles ielās tikpat kā neredz nesteidzīgas māmiņas ar bērnu ratiņiem? Tāpēc, ka valsts atvēlētais laiks māmiņai būt kopā ar savu jaundzimušo ir 14 nedēļas. Turklāt nevis no bērniņa piedzimšanas brīža, bet gan no brīža, kad topošā māmiņa vairs nestrādā savā darbavietā. “Tāpēc  sievietes šeit strādā līdz pēdējam brīdim, lai ilgāks būtu laiks, ko pavadīt kopā ar bērnu,” saka Eiropas Parlamenta darbiniece Guna Zaķe-Baltā. Viņas sešus mēnešus vecais dēls Emīls nupat sāk bērnudārza gaitas. Agri? Nē, drīzāk jau tā pavēlu, nosaka Guna. Parasti beļģu mazuļi bērnudārzu sāk apmeklēt divu mēnešu vecumā.

Uzziņai

– Briseles municipalitātē ir tikai ap 140 tūkstošiem iedzīvotāju, taču visā Briseles aglomerācijā, kas faktiski ir viena pilsēta, ir vairāk nekā miljons iedzīvotāju.
– Valsts valodas – franču un flāmu.
– Briselē noteikti jānovērtē bagātīgā jūgendstila arhitektūra un krāšņais Lielais laukums (Grote Markt – flāmu val., Grand Place – franču val.) ar ģilžu namiem un Rātsnamu, ko rotā zeltījumi un smalki izstrādāti akmens tēli un ornamenti.
– Briselē atrodas ne tikai Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija un ES Padome, bet arī NATO galvenā mītne.
– Beļģu gardumi ir jūras veltes, šokolāde, alus un vafeles.
– Beļģijā ir savs tūkstotis alus šķirņu. Tās gatavo, izmantojot dažādu veidu graudus, pievienojot dažādas piedevas. Stiprākajam alum “Bush” ir 12% alkohola saturs, vājākajiem, piemēram, ķiršu alum “Kriek” – 3,5%.
– “Leonidas” ir viens no lētākajiem dārgās un īstās šokolādes veikaliem, bet tik un tā ļoti labs.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Vakaros Briseles vēsturiskajā centrā ap Lielo laukumu suvenīru pārdošanu pilnībā pārņem arābu un turku izcelsmes tirgotāji.

Vecpilsētas šarms ar neiztrūkstošo Briseles simbolu.

Te, šķiet, lieki netillinās – sak, man lietišķais kostīmiņš, es nevaru atļauties ar riteni braukt. Biroja kurpītes somā, ķiveri galvā, un aiziet!

Eiropas Savienības galvaspilsētā daudz būvē. Arī tāpēc, ka eiroierēdņiem vajadzīgas jaunas dzīves un darba vietas. Vismaz pagaidām vecais ar jauno sadzīvo.

Atnāk vīrs, sasprauž vadus, pievieno mikrofonu un dzied. Vecpilsētas muzikālais fons, kaut arī daudzveidīgs un pietiekami skaļš kā dienu, tā nakti, neliekas nomācošs.

Zivju ieliņa, kur iepazīt Ziemeļjūras faunas gastronomiskās īpašības.

Ļaudis Briselē ir visādā ziņā raibi – ar dažādu ādas krāsu, dažādos tērpos, ar dažādu reliģisko izpratni un pasaules uztveri. Taču pret šīm šerpajām ubagotājām diez vai kāds lolo siltas jūtas.

Pasaules drāmas nereti plūst cauri Leopolda laukumam un satek Eiropas parlamenta priekšā. Šoreiz dzīvnieku aizsardzības biedrības “Peta” aktīvisti protestē pret vēršu cīņu rīkošanu.