Ne vienreiz vien jau atspoguļoti līdzīgi bēdu stāsti, bet tikko iznāca to pārbaudīt arī uz savas ādas. Meitai pasūtījām trenažieri. Kad saņēmām ziņu, ka manta pienākusi, priecīgu prātu devāmies uz pasta nodaļu. “Tas nav jūsu uzvārds,” pasta darbiniece bargi sacīja. Acīmredzot rakstībā bija pieļauta kļūda. Apkārtējie jau sāka ziņkāri lūkoties, kur ir tās personas, kas mēģina izblēdīt mantu.

Centos pierādīt, ka pavadzīmē taču jābūt arī personas kodam, tomēr darbiniece Olga bija nepielūdzama. Tā arī nokārtu galvu devāmies prom.

Nē, nedomāju, ka pasta darbiniecei būtu jāpārkāpj noteikumi, viņas principialitāte savā ziņā pat saprotama. Tomēr pārsteidz kas cits – absolūtā vienaldzība. Ne mazākās vēlēšanās kaut jel kādā veidā palīdzēt klientam. Ieteikt, ko darīt, nevis vārda tiešā nozīmē dzīt prom, demonstrējot pārākumu. Galu galā viņa taču skaidri saprata, ka vienkārši notikusi kļūda.

Sarmīte Pelcmane,
“Kurzemes Vārds”