”Es pat biju aizmirsusi, ka man kaut kas tāds ir atrodams,” pārcilājot savu drēbju glabātavu – no klūgām pītu grozu, saka sarkanmatainā studente Inga Rubene. Un uz visām pusēm lido apģērbu klēpji visdažādākajās krāsās, rakstos, zīmēs. ”Patiesībā ļoti daudz ko neesmu uzvilkusi nemaz vai tikai dažas reizes. Tas viss iegādāts atlaižu laikā, kad nespēju pretoties izliktajām procentu zīmēm,” smejoties saka topošā logopēde Liepājas Universitātē. Viņa ir pirmā, kas ļāva portālam ielūkoties savā drēbju skapī un garderobē, bet šoreiz pareizāk būtu teikt – grozā, ko pirms vairākiem gadiem uzpinis tētis.

”Ziemā līdzinos mazam sīpoliņam, jo, tā kā salstu, mugurā velku ļoti daudz dažādu drēbju kārtu,” pastāsta Inga. ”Draudzene mani iesaukusi pat par čūčiņu un lupatu lēveri, bet es nedusmojos, jo tas nav aiz ļauna prāta. Tas vienkārši ir mīļi.” Savukārt vasarā jauniete dod priekšroku dažāda garuma svārkiem un kleitām, kā arī gaisīgiem un brīviem apģērbiem. Kājās vislabprātāk viņa velk kedas, jo tie ir mīļākie apavi. ”Re, šīs es pat esmu mēģinājusi sašūt,” rādot uz nelielu caurumu, ar skumju pieskaņu nosaka sarkanmatainā meitene, jo tās esot īpaši mīļas un nēsātas ļoti ilgu laiku. ”Es nespēju staigāt apavos ar papēdi, tāpēc manā kurpju kastē neatradīsies neko augstāku par centimetru, bet gan visādas čībiņas, iešļūcenītes, laiviņas,” saka Inga. ”Jā, un ar kurpēm man ir līdzīgi, kā ar apģērbu, dažus pārus neesmu uzvilkusi vispār.” Un viņa tos pacilā un noliek atpakaļ. ”Šīs, piemēram, pirktas Londonā, bet šīs – pavisam nesen atvestas no Āfrikas un gatavotas no īstas kamieļa ādas, bet šīs – tumši sarkanās – vairs nevelku kopš pārveidoju karnevāla pasākumam un piešuvu kruzuļus.”

Savas drēbes Inga glabā dažādās vietās. Pītajā grozā atrodami ikdienā nēsājamās drēbes – dažāda garuma un krāsu svārki, krekliņi, maiciņas, jaciņas, legingi, bikses un pusbikses, savukārt svinīgās – blūzītes, kleitas un dažādas kičīgās lietiņas – vienkopus mazā skapītī, jo pītajā grozā tās var aizķerties un saplīst. ”Tu, un droši vien arī citi, tās smuki glabātu uz pakarināmajiem skapī, bet es – nē! Izvelku ārā, papurinu un velku mugurā,” rokoties starp pumpainām, puķainām, baltām un citu krāsu apģērbu gabaliem, nosaka jauniete. ”Kāpēc neizmantoju skapjus? Tāpēc, ka zinu, ka pēc mirkļa tur tāpat valdīs haoss un īsts mudžeklis. Esmu tāds cilvēks – ātrs, impulsīvs, aktīvs. Turklāt ar apģērbu mēģinu katrai dienai piešķirt savu krāsu.” Ingai patīk ar sevi eksperimentēt, jo papildus interesanti kombinētajiem apģērbiem ausīs tiek likti dažādi auskari, bet kaklu rotā neparastas kreļļu virtenes.

Šobrīd jaunietei topā ir zaļā krāsa, kaut gan pirms gada tā viennozīmīgi bijusi sarkanā. ”Acīmredzot palieku mierīgāka un nosvērtāka. Patīk arī dzeltenā un oranžā. Tumšās krāsas izvēlos ļoti reti. Pat, ja es uzvelku kaut ko šīs krāsu paletes – brūnu, melnu vai pelēku, tad noteikti klāt ir kaut kas krāsains – krelles, auskari, lakatiņš vai josta. Man nepatīk būt nepamanāmai!” stingri nosaka Inga. ”Kāds noteikti teiktu, ka tās krāsas, kas man ir mugurā un kādā ir ietērpta mana istaba, ir pilnīgi un galīgi nesaskaņotas, bet es to tā neizjūtu. Man patīk! Tas rada dzīvīguma sajūtu.”

Jautājums par to, kur jauniete iegādājas apģērbu, raisa pārdomas un atkāpšanos pagātnē. ”Tad, kad dzīvoju Rīgā, bija svarīgi kur un kādas drēbes iegādājos, bet tagad, atbraucot uz Liepāju, mana domāšana ir mainījusies,” pie kūpošas tējas krūzes pastāsta Inga. ”Pašas interesantākās un oriģinālākās drēbes var atrast lietoto apģērbu veikalos. Tieši tā! Tur apģērbi ir vienā, maksimums divos, eksemplāros. Un zinu, ka nenāks man pretī cilvēki, kas tērpti kā es. Protams, iepērkos arī parastos veikalos, bet tas ir reti. Šobrīd esmu iecienījusi indiešu veikaliņu Raiņa ielā.”

Vēl studentei patīk pāršūt drēbes, turklāt ar rokām, neizmantojot šujmašīnu. Tie parasti ir mammas astoņdesmito gadu apģērba gabali, kas pārtop kleitās un sarafānos. No dažādiem auduma gabaliem tiek šūtas arī somas. To ir ļoti daudz, un uz dīvāna izklājas visdažādāko krāsu un audumu meistardarbi. ”Šī ir ļoti mīļa, jo darinājusi mana māsa, bet šī ir no tāda auduma, kurā parasti ietin mazus bērnu, tik mīksts un maigs tas ir, bet šī atvesta no Kanāriju salām,” ar sajūsmu pastāsta māksliniece. ”Neesmu skaitījusi, bet te ir kādas padsmit.”

Ko par Ingas ģērbšanās stilu saka vecāki un draugi? ”Jāsaka, ka pamatskolas laikā biju no pareizajām meitenēm, un nekad neatļāvos uzvilkt, piemēram, bikses kopā ar svārkiem vai rūtainu kleitu ar svītrainiem legingiem. Taču, šķiet, ka tajā laikā manu domāšanu mainīja māsa, jo viņa bija tā, kas šādi atļāvās ģērbties. Un paldies Aijai par to! Protams, vecāki sākumā uz mani skatījās ar lielām acīm un izteica dažādas piezīmes, bet nu jau viņi pie tā ir pieraduši, arī draugi. Šķiet, ka pat esmu pamudinājusi draudzenes uzvilkt un uzšūt sev crazy lietas,” smaidot atceras Inga. ”Agrāk patiešām bija vienalga, ko par manu izskatu domā un saka citi. Tas arī ir izveidojis manu šī brīža ģērbšanās paradumus. Un pie tā arī pieturēšos.” 

Skapītis, kur Inga glabā savas glaunās drēbes, kleitiņas un dažādas “kičīgas” lietiņas. “Izvelku ārā, papurinu un velku mugurā,” īsi un smejoties nosaka jauniete.

Viens no mīļakajiem
krekliņiem – koši dzeltenais ar žirafi.                  Mammas kleita, kas pāršūta par sarafānu.