Jūrnieku centra direktoram VISVALDIM RADELIM pieder vairāk nekā viena kolekcija. Šoreiz viņš bija gatavs stāstīt par tām divām, kas atrodas viņa darba kabinetā pie sienas. Tās ir no dažādām valstīm, no ceļojumiem atvestas un arī dāvinātas krūzes, kā arī hokeja ripas.

Monreālas “Canadiens” ripu noķēris pats

Zemākajā plauktā, aizslēpušās aiz krūzēm, stāv 19 hokeja ripas. Savulaik Visvaldis Radelis pats bijis hokeja tiesnesis, un šis sporta veids viņam ļoti pie sirds. Ripas nākušas no dažādiem čempionātiem, bet visīpašākās esot divas. Viena iegūta 1989., otra – 1990. gadā. Toreiz vēl vecais Rīgas “Dinamo” spēlējis ar Vašingtonas “Capitals” un Monreālas “Canadiens” komandām. Kad notikusi spēle ar kanādiešiem, Visvaldis bijis skatītāju tribīnē, aiz vārtiem. Vienubrīd ripa no laukuma iemesta skatītājos, un tieši Visvaldis bijis tas, kurš to noķēris. “Īstā kaujas ripa, tieši no spēles!” viņš no sirds priecājas par savu guvumu.

Krūzes nav pašmērķis

Plaukts, kurā salikta krūžu kolekcija, esot speciāli gatavots. Kolekcijā pavisam ir 112 krūzes. Vairums no tām ceļojumu laikā paša iegādātas un sāktas krāt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Pirms tam Padomju Savienība esot krustām šķērsām izbraukāta, bet tad vēl krūzīšu kolekcionēšana nav bijusi prātā. Sanācis tā, ka Jūrnieku centra direktors savā mūžā apmeklējis vairāk valstu, nekā tagad viņam krūžu ar valstu uzrakstiem.

Dažiem eksemplāriem laika gaitā diemžēl pieaugušas kājas –tās no kolekcijas pazudušas, piemēram, oriģinālā sardzes kuģa “Bulta” krūze, no Īslandes vestais trauks. Bet, kam jāaiziet, tas aizgājis…

Kolekcijas krūzes kalpojot ne tikai telpas rotāšanai un lai atgādinātu par valstīm, kurās ir būts, bet arī tīri praktiskām vajadzībām. Tajās taču tik daudz ko var ielikt! No Indijas vestajā krūzē glabājas maigi smaržojoša vaniļas pāksts. Lietuvas krūzītē ir dažas šās zemes naudiņas, bet Igaunijas – atkal kaimiņzemes valūta, Polijas krūzē – zloti, Spānijas – akmeņi no pludmales “Costa del Sol”.

Pēdējo kolekcijai pievienoto priekšmetu ar uzrakstu “Wieliczka” viņš pērn atvedis no Polijas sālsraktuvēm. Marokā esot, kaut kā neesot sanācis tikt pie kārtējā kolekcijas priekšmeta, tādēļ par šo braucienu atgādina plauktā ieliktās marokāņu bundziņas. Brauciena laikā uz Beļģiju izdomājis izmest mazu līkumiņu līdz Luksemburgai, kilometrus četrsimt, un tagad plauktā ir krūze ar šās skaistās zemes nosaukumu. Pats neesot bijis ne Īrijā, ne Lielbritānijā, bet no šīm valstīm vestie trauki ir dāvināti. Protams, ir krūze no Norvēģijas. Šajā zemē Visvaldis Radelis bijis vismaz reizi gadā, sākot jau no 1994. gada. Tikai šogad laikam tomēr nesanākšot uz Norvēģiju aizbraukt.

Viena no mīļākajām krūzēm esot tā, sagumzītā, ar uzrakstu angļu valodā “Nekas nav perfekts”. Tādu izmeklējies vairāku ceļojumu laikā, bet galu galā atradis tagad jau slēgtajā krāmu tirdziņā pie Jaunliepājas tirgus. “Pārdevējs par to prasīja 50 santīmu, es iedevu latu, jo biju tik laimīgs, ka beidzot atradu kāroto,” atcerējās kolekcijas īpašnieks.

Ar ko krūžu krājums ir īpašs? “Ar to, ka, uz tām paskatoties, nāk prātā attiecīgā valsts, notikums vai cilvēks,” teica direktors. “Pietiek jau ar vienu no ceļojuma atvestu suvenīru, un, to uzlūkojot, atceros tur redzēto, piedzīvoto.” Tam, ka kolekcija stāv darbavietā, arī ir tīri praktisks labums. Savā kabinetā tiekoties ar dažādiem ļaudīm, krūzes ļoti bieži ir labs sākums omulīgai sarunai.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds” 

Visvaldim Radelim aiz muguras ir lielākā daļa viņa krūžu kolekcijas.