Kaut arī esam sagaidījuši pirmo sniegu un arī mīnusus, pašreizējie laika apstākļi nekādi neatgādina, ka klāt decembris, tātad pirmais ziemas mēnesis. Latvijas austrumu daļā jau viens otrs drosmīgais paguvis izbaudīt zemledus makšķerēšanas priekus, taču mūspusē vēl kāds laiks būs jāpaciešas.

Sagatavoties laikus

Tumšie, garie rudens vakari ir kā radīti, lai katrs copmanis savā nodabā bez īpašas steigas varētu pārskatīt un ieziemot vasaras sezonā izmantotos makšķerēšanas rīkus un pie reizes ielūkotos bļitkošanas kastē, vai tiešām nekā netrūkst, jo var gadīties tā, ka ziema pārsteidz nesagatavotu. Kaislīgam jūras pilsētas makšķerniekam šāda situācija var būt pavisam sāpīga, jo paši taču zināt, kādas pie mums mēdz būt ziemas – te pēkšņi uzsnieg un piesalst, bet jau nākamajā mirklī brienam pa peļķēm. Skaidrs ir viens – vienmēr jābūt, tā teikt, kaujas gatavībā, tādēļ šoreiz makšķerniekiem veltītajā “Brīvbrīdī” par zemledus makšķerēšanas jeb bļitkošanas inventāru, kuru var iegādāties ne tikai makšķerlietu veikalos, bet arī uzmeistarot pats un, ja vēl jūsu paša rokām izgatavotais, piemēram, žibulis liekas saistošs ūdens radībām, tad gandarījums ir liels.

Jāatzīst, ka zemledus makšķerēšana likumsakarīgu iemeslu dēļ nav tik populāra, kā, piemēram, spiningošana, taču tas ir saprotami, jo, ja ar bļitkošanu nodarbojas nopietni, tad to var uzskatīt par ļoti smalku procesu. Par smalku nodarbi to padara ne tikai mikroskopiskās makšķerauklas un visu veidu mormiškas, bet arī dažādās zivju pievilināšanas tehnikas, kas katram individuāli izkoptas gadu gaitā. Negribas vienpersoniski apgalvot, ka tieši bļitkojot vislabāk var sajust kontaktu ar zivi, kas zem ledus ik pa brīdim, apskrubinot ēsmu, atgādina par sevi. Tomēr liela daļa makšķernieku, kuri zivis ķer visu cauru gadu, par interesantāko uzskata tieši bļitkošanu.

Izvēlēties īsto

Ja runājam par visu veidu mormiškām, tad to piedāvājums makšķerlietu veikalos ir tikpat liels kā vizuļu, tātad izvēlēties labāko nav viegli – cik bļitkotāju, tik viedokļu, tāpēc necentīšos jūs pārliecināt, ka, piemēram, spoguļāķa mormiška būs ražīgāka par mormišku ar kustīgu āķi. Tiesa, dodoties uz copi, jūsu mormišku arsenālam gan vajadzētu būt lielākam par desmit jau nu noteikti. Ja neveiksies ar vienu mormišku, varēsiet eksperimentēt ar citu, kas varbūt izrādīsies zivīgāka.

Nereti arī zemledus makšķerēšanā gadās dažādas likstas – pārtrūkst, sapiņķerējas aukla vai mormišku nokož garām skrejoša līdaka. Tāpēc, lai laikus nodrošinātos pret nepatīkamiem pārsteigumiem, līdzi vajadzētu ņemt vairākas mazmakšķerītes – līdzko viena vairs negrib klausīt, ņem jau mājās rūpīgi sagatavoto rezerves variantu, tas aiztaupīs laiku. Tāpat, lai iztiktu bez nožēlas un sarūgtinājuma, labāk būtu sagatavot vismaz divas vienādas makšķerītes ar vienādām mormiškām. Var gadīties tā, ka uz vienu konkrētu ēsmu velkat vienu asarīti pēc cita, taču tad noraujat mormišku vai saplīst spole, un prieki beigušies. Bet, ja jums ir vēl viena tieši tāda pati uzparikte, tad zivtiņas atsāk ķerties.

Turpinot par bļitkošanas inventāru, vēl jāmin ļoti būtiska sastāvdaļa. Kā jūs domājat, kas? Protams, tas ir sardziņš, kas dod pirmo signālu, ka gar jūs ēsmu rosās kāds kārumnieks. Katram sardziņam ir sava jūtība un to ļoti vienkārši var regulēt. Tiesa, jūtība ir atkarīga arī no materiāla – sardziņš var būt no plastmasas, dzelzs un pat mežakuiļa muguras un sāna sariem. Ir makšķernieki, kas tieši šos sarus uzskata par vislabākajiem, jo tie ir dažāda resnuma un viegli pieskaņojami dažādu svaru mormiškām, bļitkām un arī auklām. Tomēr izvēle jau ir katra paša ziņā.

Atliek vienīgi gaidīt?

Tagad, kad upēs un ezeros ir ļoti augsts ūdens līmenis, makšķerniekiem izvilināt kādu zivi nav viegli, taču ne neiespējami. Vakar man izdevās aprunāties ar kādu pieredzējuši copmani, kas laimi bija meklējis Toseles upē. Prieks viņa sejā nebija jūtams, taču tukšā viņš arī nebija palicis – pa kādai raudai un plicītim bija mugursomā. Līdzīgi pēdējās dienās veicies arī līdaku un bušu makšķerniekiem, kuri bez loma nav palikuši, bet dižoties arī nav pamata. Arvien biežāk makšķernieku starpā izskan jautājums, vai Liepājas kanālā iemaldījušās salakas jeb tā sauktās stintes. Aprunājoties ar zvejniekiem, izdevās noskaidrot, ka tepat piekrastē tīklos jau tās trāpās itin bieži, taču ziņu par to, vai stintes ir manītas arī Liepājas Tirdzniecības kanālā, vēl nav. Droši vien jau pavisam drīz mēs pie promenādes varēsim redzēt pirmos eksperimentētājus, kas kāro tikt pie kādas pēc gurķiem smaržojošās zivtiņas. Ja viņu centieni būs auglīgi, tad drīz vien kanālmalā valdīs pamatīga kņada. Atliek tikai kārtējo reizi novēlēt – ne asakas!

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”

Kamēr ziema vēl kaut kur slēpjas, daļa makšķernieku pretendē, piemēram, uz kādu buti.