Šovakar Liepājā pa mūzikas takām klejos krāsaini sapņi, meklējot prātus, kas brīnumam tic… Ainars Virga ir viens no tiem, kurš savulaik piedalījies šo taku radīšanā un turpina to darīt arī šodien. Viņš ir koncertuzveduma Liepājas stāsts mūzikas autors; pirmo reizi rakstījis mūziku bez domas, ka tā būs tikai Līviem. Ar savu ģitāru viņš stāstīs par savu un Liepājas rokmūzikas jaunību. Mēs runājām arī par to, kā viņš dzīvo šodien. Nav nekāds noslēpums, ka Ainars nav izteikti runīgs, bet ar viņu kopā ir patīkami klusēt. Un šis klusums nav neveikls. Taču pat šis klusums nav salīdzināms ar brīžiem, kad viņš spēlē. Kādreiz nodēvēts par Latvijas visu laiku emocionālāko ģitāristu, viņš savus noslēpumus stāsta, spēlējot ģitāru.

Tieši tāpēc ir tik sarežģīti šo cilvēku ietērpt glītā burtu jaciņā un teikumu biksēs. Tam, ko dara, viņš velta sevi pilnībā. Sarunas laikā viņš runā tikai ar tevi, bet, ja vēlāk rodas vēlme uzdot vēl kādu jautājumu, viņu var arī nesazvanīt. Viņš jau ir citur, un ir tur ar sirdi un dvēseli. Tā nav nevērība vai iedomība – tā ir īpatnība, ar kuru jārēķinās, lai cik ļoti tā dažbrīd var kaitināt. Varbūt tā ir savdabīga brīvība? Varbūt viņš tiešām ir viņa mūzika, kas aizplūst krietni tālāk par nošu līniju strikti novilktajām robežām? Varbūt viņš vienkārši ir iemācījies dzīvot katru dienu kā vienīgo un atklājis laimes noslēpumu? Bet varbūt viss ir pavisam citādi un, lasot šīs rindas, viņš klusi smīn.

Neatbildēti, pareizāk sakot, nepaspēti uzdot paliek jautājumi par to, kāpēc bērnībā Ainars izvēlējās spēlēt vijoli; par to, kāpēc valda uzskats, ka viņš ir nerunīgs; par to, vai Liepājas stāstā atainotajām divu grupu nesaskaņām prototipi meklējami Līvos un Credo; arī par to, vai viņš joprojām tic brīnumiem. Tiesa gan, klausoties mūziku, kura ietērpj Liepājas stāsta tituldziesmas Krāsaini sapņi Guntara Rača rindas “krāsaini sapņi pa pasauli klejo/meklējot prātus, kas brīnumiem tic/varbūt, ka tevi tie apciemo šodien/tu būsi pirmais, nu, kurš gan vēl cits…”, gribas ticēt brīnumam, ka Ainars tic brīnumiem – ziliem, zaļiem, sarkaniem. Krāsainiem.

Portālā draugiem.lv kāda meitene Ainaram raksta – pastāsti par sevi! Aiz šī jautājuma redzams citas, Ainaram ļoti īpašas meitenes komentārs: “Tu jautāji, kāds viņš ir… Viņš neatbildēs, bet es varu atbildēt tev… Viņš ir vienreizējs cilvēks, fantastisks tēvs man un uzticama persona ar radošu dvēseli, savu pasaules redzējumu un uztveri… Kaut vairāk cilvēku pasaulē būtu tādi kā viņš.” Šīs rindas rakstījusi Ainara meita Ilze.

– Kāds ir tavs Liepājas stāsts?
– (Ļoti ilga pauze.) Tas ir stāsts iz manas bērnības, jaunības. Muzikāli tas ir tas, ko es šodien sajūtu, domājot par tām dienām. Un sajūtas ir gaiši priecīgas, jo tas bija bezrūpīgs laiks, kaut arī bija visi tie padomju apstākļi. Tā bija jaunība!

– Un kas ir tagad – vecumdienas taču vēl nav? Vai – kā ir pēc plāna?
– Plāns ir nodzīvot līdz Liepājas stāstam. Tālāka plāna man pagaidām nav.

– Koncertuzveduma tituldziesma ir Krāsaini sapņi. Vai tu redzi krāsainus nomoda sapņus? – Mēs – tie, kas pēdējā laikā Liepājā kopā muzicējam; ļoti dažādu paaudžu muzikanti – tās krāsas iegūstam, kontaktējoties cits ar citu. Spēlējot, kopā klausoties mūziku, analizējot. Mani sapņi? Tie, kas ir tagad dziļākajā būtībā, ir tādi paši kā pirms gadiem divdesmit. Pilnīgi noteikti esmu palicis uzticīgs saviem ideāliem.

– Līvi, Račs, Rijnieks – cilvēki, ar kuriem tu strādā kopā jau ne pirmo reizi. Vai viegli atrodi domubiedrus?
– Es ilgu laiku nebiju pēc viņiem lūkojies. Biju noslēdzies sevī, bet, tiklīdz es iznācu ārā, man apkārt bija cilvēki, draugi, mīļi ļaudis, ar kuriem es saprotos un kuri saprot mani. Manī joprojām ir liels prieks par to.

– Kāpēc biji noslēdzies, ja jau tik daudz labu cilvēku apkārt?
– Laikam nemācēju skatīties uz ārpusi. Man aizvērās apmēram pāris gadu pēc tam, kad es aizgāju uz Līviem. Biju gaidījis kaut ko citu. Es biju bērns.

– Un kur tas bērns ir tagad?
– Tas bērns ir sapratis, ka dzīvē viss ir savādāk. Ir tā, kā ir, nevis tā, kā kādreiz bija izdomāts par to, kā būs. Taču tik laimīgs kā šodien es vēl nekad neesmu bijis. Esmu atklāts cilvēks. Ja cilvēks nāk pie manis, skatās acīs un smaida, tad viss ir kārtībā. Varbūt viņam ir zemteksti vai kādi ļauni nodomi, bet es jau tos apzināti nemeklēju. Esmu atvērts jebkuram pretimnācējam, kurš man uzsmaidīs. Protams, esmu ļoti bieži apdedzinājies attiecībās ar cilvēkiem, bet šīs apdedzināšanās ar kādu konkrētu cilvēku man netraucē uzticēties citiem. Manī nav tādas robežas – nu, tagad es uzmanīšos. Esmu tāds, kāds esmu. Es negribu sevi ierobežot. Kāpēc man nebūt atvērtam pret cilvēku, kurš nāk man pretī?

– Tija Auziņa tevi dēvē par Latvijas visu laiku emocionālāko ģitāristu. Cik viegli vai grūti tev ir izteikt savas emocijas bez mūzikas?
– Jā, kopš tā perioda, kad es atvēros cilvēkiem, man nav bailes vai kauns pateikt svešam cilvēkam – tu man patīc vai tu labi izskaties.

– Dažkārt savējiem labas lietas ir pat grūtāk pateikt nekā svešiem…
– Savējiem nav grūti pateikt. Mulsinoši ir tikai tas, ka savējiem tie labie vārdi jau veidojas kā rituāls. Tu savējos tik ļoti mīli, ka pat katru brīdi, kad viņi nav klāt, gribi pateikt mīlestības vārdus gan meitai un dēlam, gan mammai un tētim. Kad es viņus satieku, es pasaku, ka viņus mīlu. To ir grūti izstāstīt… Kāpēc es mīlu, piemēram, savu mammu? Tas nav izskaidrojams. Jūtu, kā tā mīlestība nāk vaļā, tiklīdz par konkrēto cilvēku iedomājos. Varu uzrakstīt īsziņu, bet tas nav tas. Protams, vārdi es tevi mīlu, bieži teikti, izklausās banāli, bet man tie nāk no sirds. Un man gribas tos teikt bieži.

– Vai ar vecākiem bieži kontaktējies?
– Viņi abi dzīvo tepat Liepājā. Ar vienu vai otru no vecākiem es noteikti tiekos katru nedēļu.

– Tavs tēvs ir jūrskolas direktors. Vai tev nekad nav gribējies saistīt savu profesiju ar Liepājai tik tuvu esošo jūru?
– Mans tētis ir tikai jūrskolas direktors. (Smaida.) Viņa profesija nav iet jūrā.

– Bet tu taču varēji iet tālāk un doties arī jūrā?
– Bērnībā mums ar brāli cilvēki vienmēr teica – tētis strādā jūrskolā, puikas noteikti būs jūrnieki. Bet mēs abi jau tad zinājām, ka būsim muzikanti. Tur nebija variantu.

– Vai tev rados ir vēl kādi muzikanti?
– Nē.

– Jūs ar brāli esat pirmie, ja?
– Varbūt arī vienīgie. Varbūt pēc pāris paaudzēm būs kādi citi, bet varbūt manas omammas vectēvs arī ir spēlējis, piemēram, ermoņikas. Es to vienkārši nezinu.

– Tavs dēls Rūdolfs ir diezgan nopietni aizrāvies ar hokeju.
– Nevis aizrāvies… Viņš vienkārši ir profesionāls hokejists. Cilvēks, kurš spēlē astoņus gadus un divas reizes dienā iet uz treniņiem. Kas cits viņš ir? Viņš spēlē Liepājas metalurga komandā. Viņam ir astoņpadsmit gadi. Viņš ir gājis, gājis, gājis… Viņš ir viens no labākajiem savā vecumā, sasniedzis labāko, ko var sasniegt, bet naudu jau viņš visu dzīvi ar to nenopelnīs. Tagad viņš ir krustcelēs, jo saprot, ka tikt NHL – tā ir laimes spēle. Saprot, ka viņam jāmācās; paldies Dievam!

– Vai arī par mūziku viņam ir kāda interese?
– Jā! Es atklāju ne tikai to, ka viņam patīk mūzika, bet arī to, ka viņš riktīgi iegrūvē dīdžeja amatā. Viņš saliek ritmus kopā, jūt to grūvu, un tas ir vienkārši super! Līdz šim es nekad nebiju iebraucis tādā house mūzikā, bet viņš man vienkārši salika kopā un parādīja kaut ko tāāādu… Un man patīk. Tagad saprotu, par ko ir runa, par ko tie jaunieši fano. Varbūt es līdz šim staigāju letarģiskā miegā. Tagad es saprotu, ko jaunieši grib un kāpēc viņi to grib.

– Un ko viņi grib?
– Mūzikas ziņā? Tieši to pašu ko mēs, tikai divdesmit piecus gadus uz priekšu.

– Un ko viņi grib no dzīves?
– Man astoņpadsmit gados bija pilnīgi citi mērķi, pilnīgi citas dzīves vērtības nekā maniem bērniem. Mana lielākā vēlēšanās bija dzīvot brīvā Latvijā. Esmu dabūjis to, ko gribēju. Viss ir tieši tā, kā es gribēju. Man nav par ko sūdzēties.

– Tev šajā dzīvē vispār nav nekā, par ko sūdzēties?
– Par ko man būtu jāsūdzas? Nav vērts. Acīmredzot manī ir ļoti daudz prieka dzīvot. Mani nemoka šaubas. Es daru tieši to, ko gribu un varu darīt. To, kas man ir jādara.

– Liepājas mūzikas vidusskolā savulaik pabeidzi kordiriģentu nodaļu. Ko tu diriģē tagad?
– Diriģēju pats savu dzīvi. Ir teiciens, ka katrs ir pats savas laimes kalējs, bet es esmu pats savas dzīves diriģents. Tieši tāpēc jūtos labi.

– Kāpēc daudziem citiem tas tā īsti neizdodas?
– Tā ir viņu problēma. Es ļoti ilgi par to domāju, līdz sapratu, ka visas problēmas ir tikai tevī pašā. Ja tev nav labi, tā ir tava problēma. Man ir labi. Šīs lietas katram pašam ir jāsaprot un jāatrisina. Es esmu laimīgs.

– Taujāju cilvēkiem, ko Virgam patīk darīt. Atbildes bija – spēlēt ģitāru un pīpēt… Vai ir vēl kaut kas, kas spēj tev sagādāt prieku, līdzvērtīgu mūzikas sniegtajam?
– Man nav nekādu vaļasprieku vai hobiju. Es spēlēju vai esmu kopā ar man mīļiem cilvēkiem. Trešā varianta nav.

– Vai tu dzīvo, pelnot tikai ar to, kas tev patīk, – ar mūziku?
– Jā, tikai ar mūziku. Man pietiek. Vismaz līdz šim ir pieticis.

– Cik ģitāru tev ir bijis?
– Ja tā paskaita, vairāk par desmit nebūs. Man vēl šodien ir viena, kuru nopirku 1986. gadā. Otra arī ir ļoti mīļa ģitāra, to es nopirku 1991. gadā. Trešo no savām šī dzīves posma ģitārām pirku pirms gadiem pieciem. Tieši šorīt iedomājos, ka man vajadzētu vēl vienu akustisko ģitāru. Vēl ir bandžo un mandolīna. Bandžo man ir tāds kā jaunatklājums – tas man ļoti iepatikās pagājušo Ziemassvētku laikā, un es sāku to spēlēt. Kopā ar Uldi Meļķi, Robertu Dinteru, Ivo Fominu, Alekseju Balinski, Gunti Kolertu un jaunajiem, talantīgajiem Liepājas mūziķiem vienkārši tāpat, no labas sirds, uztaisījām un nospēlējām četrus Ziemassvētku koncertus – klasiskās Ziemassvētku dziesmas mūsu versijā. Koncerti bija Kuldīgā, Liepājas Latviešu biedrības namā, katoļu baznīcā un Liepājas domē. Mums ir super dome, domnieks ir mans bērnības čomaks (Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks – aut.).

– Vai netraucē tas, ka Liepājā tevi visi pazīst?
– Es nezinu. Katrā gadījumā es to nejūtu. Nedomāju arī, ka kādu tas baigi interesētu, jo dzīvoju centrā un katru dienu staigāju no rokkafejnīcas līdz biedrības namam un viesnīcai Līva. Tāds kā trijstūris sanāk.

– Kā tu ikdienā pārvietojies?
– Ja jādodas tālāk par nupat pieminētajām vietām, braucu ar taksometru. Es neesmu tā ģērbies, lai brauktu ar tramvaju vai lielus gabalus ietu kājām. Kāpēc man jāsatuntulējas kaut kādās drēbēs, ja zinu, ka mani pievedīs pie durvīm? Tas ir daudz lētāk, nekā uzturēt automašīnu.

– Atgriežoties pie sarunas par ģitārām – joprojām jaunajiem māci spēlēt ģitāru?
– Patlaban nē, bet vispār es labprāt to daru.

– Kā tu saproti – viņu es mācīšu, bet viņu gan ne?
– (Klusuma pauze.) Par ļoti lielu naudu es tev varētu iemācīt spēlēt ģitāru mēneša laikā.

– Cik lielu?
– Nu, teiksim, par piecdesmit latiem stundā. Garantēju, ka mēneša laikā tu spēlētu.

– Vai jebkuram to var iemācīt?
– Var. Tu iemācītos principā spēlēt. Vai tu iemācītos spēlēt no sirds, tas jau ir atkarīgs no tevis.

– Nepavisam nav noskaņojuma spēlēt, bet koncerts konkrētajā dienā ir sarunāts. Ko tu dari tādos brīžos?
– Pēdējos gados man ir tā – ieraugu savus grupas biedrus, pirms koncerta sajūtu viņus, un ir labi. Mums nav bijis neviens koncerts uz trīs, pat uz četri nav bijis. Sliktākajā gadījumā – pieci ar mīnusu. Vienalga kuru dziesmu katru reizi spēlējam savādāk, pat ja tā skan jau tūkstošo reizi. Mēs kaifojam, cits citu ieraugot. Nerunājot nemaz par tām emocijām, kas rodas, kad izejam uz skatuves.
– Līvos jūs visi esat tādi… laimīgi?
– Zini, mēs baigi maz runājam savā starpā. Diemžēl. Bet pēc katra koncerta pasakām cits citam paldies un sabučojamies. Pēc katra superīgā kaifa brīža, ko esam sajutuši un dāvājuši cilvēkiem. Es domāju, ka reti kurš kādreiz ir aizgājis neapmierināts vai vienaldzīgs.

– Izklausās, ka tu pašlaik skaisti dzīvo.
– Es tev pateikšu – to kaifu, ko esmu izjutis… Nezinu, vai daudzi kaut ko tādu ir izjutuši, vienkārši sevi atdodot.

– Nekad nav bijusi sajūta, ka atdod sevi tukšumam?
– Protams, ir. Nu neko, tad es eju tālāk. Liku bēdu zem akmeņa…

– Tu māki piedot?
– Neturu ļaunu prātu. Man nav tāda uzstādījuma. Es piedodu. Un no sirds. Es vienkārši neatceros slikto. Varbūt tur ir laimes noslēpums.

– Tev ir bijuši divi Amerikas posmi, nedēļas nogales paiet spēlējot, maz sanāk būt mājās. Cik svarīga tev ir māju izjūta?
– (Ilga klusuma pauze.) Māju izjūta rodas tad, kad mēs, visa ģimene, pie katras izdevības, pie katriem mazākajiem svētkiem cenšamies būt kopā. Tā ir tā māju izjūta. Tas ir vislielākais kaifs. (Klusuma pauze.) Otrajā vietā aiz mūzikas.

– Otrajā vietā?
– Diemžēl. (Ilga klusuma pauze.) Jo… tie cilvēki, kuri man ir mīļi… Tā pat nevarētu teikt, ka viņi ir otrajā vietā, jo tā mūzika – tas esmu es. Tās ir divas pasaules. Jebkurš cilvēks zemapziņā pirmām kārtām ir tendēts uz sevi, un es – tā ir mana mūzika. Ģimene – tas ir… mīļums.

– Tev ir ļoti labs kontakts ar bērniem. Kāpēc tev nav paprāvs pulciņš, piemēram, seši bērni?
– Ar lielu lepnumu varu pateikt, ka pēc trīs mēnešiem es būšu vectētiņš (Ainara meita Ilze gaida bērniņu – aut.). Super! Man no visas sirds ir vislielākais prieks par to! Par maniem bērniem… Varu teikt, ka toreiz man bērnam dzima bērni.

– Bet tavam dēlam, piemēram, tagad ir jauni vecāki. Vai tas ir svarīgi?
– Ēvalda Valtera bērns dzima, kad Valteram, ja nemaldos, bija pāri sešdesmit gadiem, un viņš var tikai lepoties ar savu tēti. Un nevar teikt, ka viņš viņu maz redzēja.

– Vai ar dēlu par meitenēm runājat?
– Nu… Viņš tā pēkšņi bezmaz vai sāka dzīvot kopā ar meiteni, un viss. Tas ir fakts. Tas nav apspriežams. Mēs viens otru respektējam.

– Tev ir fanes dēla vecumā, pat jaunākas, un arī tādas, kas vecākas par tevi. Vai nav tāda jocīga sajūta?
– Es jau neskatos, cik cilvēks ir vecs. Galvenais ir attieksme. Drīzāk interesanti ir tas, ka fanes ir aktīvākas. Puikas šajā ziņā ir kautrīgāki. Viņi pienāk klāt tad, kad kļūst par vīriem. Vai arī tad, kad iedzer.

– Fanes tev dāvina ziedus, bet vai tu savām sievietēm ziedus dāvini?
– Vienmēr, ejot garām puķu veikalam.

– Kādas sievietes tu visaugstāk novērtē?
– (Ilga klusuma pauze.) Tās, no kurām jūtu, ka viņām es neesmu vienkārši Ainars Virga no Līviem. Tās, kuras redz mani.

– Vai daudz ir tādu, kuras ierauga tikai Ainaru Virgu no Līviem?
– Tās ir blondīnes. Pēc domāšanas veida.

– Un kas ir Ainars Virga?
– Tas ir stāsts iz dzīves. Es esmu stāsts iz dzīves. Lūk, te es esmu. Tas ir akmeņainais ceļš uz… (Klusuma pauze.) Laimes zemi. Un Laimes zemi var atrast arī tajos pašos akmeņos.

– Vai tev kādreiz kļūst skumji, rakājoties pašam savos akmeņos?
– Jā, protams. Es esmu cilvēks. Arī man mēdz būt vienkārši blūzs. Tās nav iznīcinošas skumjas, bet tādas, kas baro.

– Vai tev ir sava leģenda par to, kāpēc vējš piedzima tieši Liepājā?
– Es drīzāk gribu pastāstīt, ka Liepājā piedzima rokenrols. Īstais. Tas, kuru Latvijā tādā veidā nevienam vēl nav izdevies nokopēt vai atdarināt. Liepājas rokenrols. Kāpēc tieši Liepājā? Tā vienkārši ir sakritība. Laimīga sakritība.

– Ko tu, liepājnieks, gribētu Liepājai novēlēt dzimšanas dienā?
– Man liekas, ir labi tā, kā ir. Un ja kaut kas vēl mainīsies uz labo pusi, tad super! Liepāja jebkurā jomā pēdējos desmit gados ir ļoti izaugusi. Citas pilsētas var taisīt skaistas ieliņas un mājiņas, bet tā uzreiz auras tur nebūs. Kultūra nerodas tukšā vietā un mākslīgi. Ir jābūt tradīcijām. Te vienkārši viss notiek savādāk – pēc citiem likumiem un principiem. Ne velti rīdzinieki tik labprāt brauc uz Liepāju atpūsties. Es gan noteikti nebūšu tas, kurš mācēs pateikt, kāpēc.

– Dažas nedēļas pēc Liepājas dzimšanas dienas arī tev pašam būs dzimšanas diena. Ko gadi aizejot ir paņēmuši sev līdzi?
– Par to es nedomāju. Paņēmuši? Ja nu vienīgi kaut ko no miesas. Tas ir vienīgais. Es esmu tikai ieguvējs. Ar katru dienu, kuru es dzīvoju. Domāju, ka esmu iemācījies katru dienu dzīvot kā vienīgo.

Ainars Virga
Dzimis 1964. gada 6. aprīlī.
Liepājnieks. “Te arī palikšu. Noteikti.”
Viens no Līviem.
Tēvs dēlam Rūdolfam (18 gadi, dzīvo Liepājā) un Ilzei (26 gadi, dzīvo Rīgā).
Ainara otrs lielākais prieka avots (pirmais, protams, ir mūzika) ir cilvēki.
“Mani var iepriecināt jebkas, kas ir pozitīvs. Nav tā, ka mani iepriecinās kafija pie gultas. Vislielākais prieks man ir no kontaktēšanās ar labiem cilvēkiem.”
Viena no retajām lietām, kas Ainaru kaitina, ir smēķēšanas aizliegums. “Mani kaitina tas, ka man ir jāiet laukā pīpēt. Es, piemēram, esmu sasvīdis mēģinājumā, un man jāiet pa gaiteņu līkločiem un pēc tam ārā uz ielas. Man liekas, šogad liela daļa cilvēku piedzīvo nevis gripu, bet elementāru saaukstēšanos, no tā, ka ir spiesti iet laukā pīpēt.”
Pazīstams ar iesauku Ojārs. “Tā vienkārši ir vārdu spēle. Līvos saukājām cits citu dažādos muļķīgos vārdos, un man kaut kā pielipa Ojārs. Tur nav apakšā nekāda īpaša stāsta, tās ir tādas muļķības.”
Īpaši neuztraucas par valstī valdošajām politiskajām kaislībām. “Tas ir teātris, kas veido mūsu dzīvi. Tas nosaka visu mūsu fizisko dzīvi, bet ne jau manu vai tavu garīgo dzīvi.”

Ilze Tihanovska,
“Neatkarīgā rīta avīze”