Aizritējuši jau septiņi gadi, kopš pēdējo reizi biju Kolkā. Tātad pēdējais laiks doties lūkot, kā tur tagad. Domāts – darīts. Turklāt ceļā ir tik daudz interesanta un aizraujoša. Baltijas jūra visur nav vienāda – vienviet pludmales baltās smiltis glāsta pēdas, citviet jālēkā pa akmeņiem vai jābrien pa meldriem. Kaut gan braucu pa zināmu maršrutu, biju sagādājusi kartes un tūrisma ceļvežus.

Un tieši ekipējuma dēļ nācās secināt, ka Latvija, kas sevi skandina par tūristiem labvēlīgu zemi, patiesībā ir visīstākā Ķīnas ābece. Pamatotas ir ceļotāju sūdzības, ka izbraukt Latvijas ceļus nenomaldoties ir neiespējami. Zīmju un norāžu vai nu nav, vai arī tās ir aplamas. Piemēram, Ventspils rajonā pirms tilta pār Užavas upi ceļmalā lepni slejas norāde, ka Užavas bāka, kas kartē atzīmēta kā tūrisma objekts, atrodas 4,1 kilometru pa kreisi. Izbraukāju krustām šķērsām, ik reizi atduroties kādā lauku sētā. Bāku, protams atradu, taču ar vietējo iedzīvotāju palīdzību. Nākamais pārsteigums sagaidīja pie pašas bākas. Pie tūrisma objekta uzklupa nikns suns, bet uzrauga vietā izdevās atrast tikai pāris apreibušu jauniešu. Līdzīga vilšanās sagaidīja pie Miķeļtorņa bākas, kas arī tūrisma ceļvežos iezīmēta kā apskates objekts. Uzrauga meita paskaidroja, ka ar Rīgas Brīvostas pārvaldes rīkojumu bāka apskatei neesot paredzēta.

Var noderēt

– Braucot maršrutā Liepāja – Jūrkalne – Ventspils – Kolka – Roja – Mērsrags – Engure līdz Jūrmalai, tad ārā uz Rīgas – Liepājas šosejas un pa to līdz Liepājai, ar visu maldīšanos nobraukti nepilni 600 kilometru.
– Parketdžips ar 2 litru tilpuma benzīna dzinēju, kas vidēji patērē no 10 līdz 12 litriem benzīna uz 100 kilometriem, degvielā apēda ap 40 latiem.
– Dienas pirmajai pusei ieteicams līdzi ņemt proviantu, jo posmā no Ventspils līdz Kolkai lielas iespējas iepirkties nav.
– Jāapgādājas ar pietiekamiem dzeramā krājumiem, ja vien negribas Kolkā par puslitra pudeli kolas maksāt teju latu, bet par puslitru minerālūdens – vairāk nekā puslatu. Turklāt lielākas pudeles vispār netiek piedāvātas.
– Kredītkartes pieņem reti – tikai lielākajās tirdzniecības vietās. Labāk ņemt līdzi skaidru naudu. Ar 10 latiem vienai personai vajadzētu pietikt, ja vien nav paredzēts nopietni uzdzīvot.
– Nebūsi izbraucis zvejniekciemus, ja nebūsi nobaudījis svaigi kūpinātās zivis.
– Ja no rīta startē laikus un pārāk ilgi neuzturas vienā vietā, vienas dienas laikā iespējams atgriezties mājās. Saulriets pienāk kaut kur pie Lapmežciema vai Raganciema. Tad nu laiks griezt bērīti atceļā. 

Ita Cērmane,
“Kurzemes Vārds”

MILZIS. Īpaša vēlme bija vismaz pa gabalu apskatīt Ventspils Starptautisko radioastronomijas centru. No šosejas, uzmanīgi veroties, ir kāds celiņš pa labi pirms Irbenes, kur saskatāmi pārpalikumi no kādreizējās karaspēka daļas kontrolpunkta. Braucot tālāk, izdodas ne tikai nokļūt līdz antenas teritorijai, bet līdz pašai antenai, jo vārti brīnumainā kārtā ir vaļā.

MIRUSĪ PILSĒTA. Bijušajā Irbenes karaspēka daļā skats paveras tieši tāds, kā pirms gadiem desmit karaspēka daļās Priekulē, Vaiņodē un citviet, pirms teritorija tika izdemolēta un ēkas nograutas. Taču, kaut arī spoži spīd saule un viss apkārt zaļo un zied, sajūta ir nospiedoša. Piecstāvenes aklām logu ailām raugās pretī. Kādreizējās skolas telpās svilpo vējš. Nolemtība.

NO RAGA NE MIŅAS. Raga, kas pirms septiņiem gadiem tālu iestiepās jūrā, vairs nav. Nav zināms, kā būtu, ja viļņus nebremzētu vecās bākas drupas. Arī saules pulksteņa vairs nav – to, noskalojot raga līča krastu, kopā ar priedēm aiznesusi jūra.

SAVĀDĀ SEJA. Mani joprojām nebeidz pārsteigt mūsu jūras dažādās sejas. Esam pieraduši pie baltām un zīdainām smiltīm klātas pludmales. Taču tepat netālu – braucot no Kolkas uz dienvidiem gar Rīgas jūras līča krastu – jūriņa rāda pavisam citādu vaigu. Pie Rojas pludmale kā bērtin piebērta akmeņiem. Mežonīgi. Bet aiz Mērsraga jūru grūti atšķirt no ezera – krasts niedrēm aizaudzis.

BRAUCIENA NAGLA. Īpaša aura ir zvejnieku ciemiem un ostām. Laivas un laiviņas, krastos žāvējas tīkli. Un kā nu bez svaigi kūpinātām zivīm! Ceļmalā ik pa gabalam kāds zivju tirgotājs piedāvā savu produkciju. Braucot pa šo maršrutu, neļauties kārdinājumam ir grēks. Zivis, kas tikai pirms stundas vai pāris izceltas no jūras, tiek kūpinātas turpat ceļmalā un tirgotas vēl siltas. Kas var būt gardāks! Turklāt cenas tām uz pusi zemākas, nekā Liepājas tirgū vai veikalos – siltas un mutē kūstošas reņģes maksā ap latu kilogramā, vidējā cena glaunākām zivīm – no 3 līdz 4 latiem par kilogramu, bet pavisam smalkās maksā ap sešiem latiem kilogramā.