Kaut gan rucavniekam Arnoldam Aigaram brīvajos brīžos patīk gan fotografēt, makšķerēt, gan pētīt dižakmeņus, kā arī doties garās pastaigās pa Tīrspurvu, šoreiz nolēmām lasītājiem pastāstīt par viņa lielo aizraušanos ar rupjās rudzu maizītes cepšanu.

Šī nodarbe viņu saistījusi jau kopš bērnu dienām, kad vēl dzīvojis pie vecmāmiņas Bārtā. “Man toreiz bija tikai trīs vai četri gadiņi, taču omītes ceptās maizītes smarža un garša iespiedusies dziļi atmiņā līdz pat šim laikam. Kukuļi viņai izdevās augsti un mīksti. Tie bija karsti. Kad nogrieza pamatīgu riku, tā kūpēja, bet virsū uzliktais sviests un medus kusa. Es mūžā neesmu ēdis neko iekārojamāku par šo cepumu. Tici man, kad tāds reiz nogaršots, tad rūpniecisko ceptuvju produkciju iekšā vairs nevar iedabūt. Es nesaprotu, ko tur liek tai mīklai klāt, ka iznāk tik nebaudāmi,” viņš paraustīja plecus, pastāstot, ka pats maizes cepšanai pievērsies, dzīvodams Nīcā. Tas noticis tīri neviļus, pēc tam, kad kādā gadā Aigari iesējuši nepilnu hektāru rudzu. Gads iegadījusies neparasti sauss, jo lietus vasarā tikpat kā neesot nolijis. Tādēļ rudenī izkultie graudi izrādījušies ļoti sīki un cieti. Taču viņi tos samaluši un pamēģinājuši cept maizi, kas, neraugoties uz sīkajiem graudiem, izdevusies lieliska. Kopš tā laika Arnolds ar rudzu maizes cepšanu kļuvis nešķirams.

Tāpēc nevajagot brīnīties, ka, no Nīcas pārceļoties uz dzīvi Rucavas “Lipšos”, viņi drīz vien ar dzīvesbiedri Sandru sameklējuši kārtīgu meistaru, kurš spējis uzmūrēt īstu, latviskā stilā ieturētu maizes krāsni. “To krāsni mums toreiz īpaši nevajadzēja, taču gādājām, domājot, ka gan jau kādreiz priekšdienās tā mums varētu lieti noderēt. Un tā tas arī bija, jo kundes ir radušās un pieprasījuma maizei netrūkst. Tagad cepam to divreiz nedēļā, ikreiz pa diviem cepieniem,” pastāstīja Arnolds. Viņš piebilst, ka maizes cepšanu, kaut gan nekāda uzņēmējdarbība tā neesot, arī par vaļasprieku nosaukt varot tikai daļēji. Tāpēc, ka patiesībā tas esot smags, nogurdinošs un tieši vīrieša rokām radīts darbs.

Labs treniņš dūrēm

Kad abrā iejaukts aptuveni maiss miltu, daudz spēka prasot mīcīšana. To tagad paveikt uzņēmies viņš. Sākumā arī Sandra pamēģinājusi nākt vīram talkā, tomēr tai rokas to brūķi atteikušās turēt. Tāpēc viņa palikusi pie vieglākajiem uzdevumiem. Bet Arnoldam, mīklu mīcot, dūres tā uztrenējušās, ka vajadzības gadījumā varētu ķieģeli pārsist. “Ne velti mana omīte mēdza teikt, ka maizīte ir jāmīca tā, lai sienas kļūtu slapjas. Un viņai bija daudz taisnības,” sprieda Arnolds. Mīcīšana turklāt esot jāizjūt. Lai mīkla labi norūgtu, to mīcīt nedrīkstot ne par daudz, ne par maz.

Tāpat maizes krāsns kurināšana esot Arnolda pārziņā. Sākumā viņam mācīts, ka pati labākā šim nolūkam ir egles malka. Tomēr praksē izrādījies, ka tā tas nemaz nav. “Bērzu un egli, kas dod lielāku karstumu, izmantoju tikai pirmajam cepienam. Bet otrajam, kad krāsns jau iekarsusi, lieliski noder arī alksnītis. Esmu pārliecinājies, ka trešajam cepienam pietiek, ja liek lietā pat apsi,” viņš paskaidroja. Kurinātājam esot jājūt, cik daudz un kāda malka nepieciešama. Arnolds secinājis, ka tas atkarīgs ne tikai no gadalaika, gaisa temperatūras un vēja stipruma, bet pat Mēness fāzes. Pēdējās kurtuvē uz karstajām oglēm viņš iesviežot maluma sēnalas. Kad tās līdzīgi zvaigznītēm nomirgo, krāsns esot gatava. Tas nozīmējot, ka pienācis brīdis, kad jāķeras pie lizes, un cits pēc cita jālaiž speltē jau iepriekš uz sola sarindotie kukulīši.

“Kur mana maizīte?”

Kaut gan Arnolds lieliski zinot, ka maizītei ir jācepas divas stundas un reizēm pat ilgāk, ik pēc stundas ceturkšņa viņš tomēr palūkojoties, kā kukulīšiem tur, krāsnī, klājas. Viņš pastāstīja, ka cepot tikai tīru rudzu maizīti, kas nesatur ne kukurūzas, ne miežu, ne kādu citu piejaukumu, taču tiekot iejaukta no četru dažāda raupjuma maluma miltiem. Kaut gan savu maizes cepšanas pieredzi viņš noslēpumā neturot, citiem tomēr neizdodoties tādu pašu rezultātu sasniegt. Grūt pateikt, kāds tam iemesls. Pirms kāda laika Aigaru recepti kāda tautiete aizvedusi pat uz Kanādu, taču arī viņa atrakstījusi vēstuli, sūdzoties, ka tai tik labi kā rucavniekiem izcept maizi tomēr neesot izdevies.

Arnolds domā, ka vaina var slēpties dažādos apstākļos. Ļoti svarīga esot graudu izvēle. Viņš gadiem ilgi tos pērkot no kāda Durbes zemnieka, kas rudzus audzē aptuveni 20 hektāru platībā un ļoti pieticīgi lieto minerālo mēslojumu. Taču maizes garšu lielā mērā spējot ietekmēt arī tas, kā mīklu uzplaucē, cik ilgi tā abrā stāvējusi un kā sevī ievilkusi ieraugu. “Mēs šiem procesiem vērīgi sekojam, liekam arvien miltus klāt, bet, ja ir par aukstu, pasildām,” viņš stāstīja.

Kad cepums gatavs, kukulīši tiekot nogādāti ēdājiem tieši rokās. “Es izvadāju tos cilvēkiem tieši tāpat, kā pastnieks piegādā vēstules un avīzes,” Arnolds stāstīja. Viņš nesen dzirdējis, ka Francijā maizes cepēji uzaicinot savas produkcijas patērētājus ciemos un izrādot tiem, kā viņi strādā un kādus paņēmienus darbā izmanto. “Mums gan tas nav nekas jauns. Šādi rīkojamies jau sen. Tas palielina atbildību. Zinu, ka nedrīkstu kļūdīties. Maizītei vienmēr jābūt garšīgai. Cilvēki to gaida,” viņš teica. Reiz gadījies tā, ka izcepto kukulīšu nav pieticis visiem klientiem un viens palicis tukšā. Tas tūdaļ zvanījis un jautājis: “Bet kur tad mana maizīte palikusi?” To dzirdēt nav bijis patīkami. Tādēļ viņš cenšoties, lai tādi gadījumi neatkārtotos.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”