Esmu autobraucēja ar gana ilgu stāžu un zinu gan to, kā jūtas šoferis, kuram jānoreaģē neapzinīgam gājējam pie papēžiem, gan arī to, kā jūtas pats gājējs, kuru nekaunīgi braucēji nelaiž pāri ielai pat pa gājēju pāreju. Pirms pāris dienām kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka kā šoferis jūtos pārliecinošāk, nekā gājējs. Zinot, cik vadītājam reizēm grūti apstāties pēkšņi uz brauktuves izlēkuša gājēja priekšā, parasti brauktuves malā apstājos, ļaujot vadītājam nepārprotami saprast, ka vēlētos šķērsot ielu. Arī todien, šķērsojot Lielo ielu krustojumā ar Jāņa ielu, rīkojos tāpat.

Bijām kādi četri gājēji, vadītāji apstājās un mūs laida pāriet ielu. Biju soļus trīs no ielas otrās puses, kad kauca bremzes – pie gājēju pārejas stāvošos auto pa spraugu labajā pusē apbraukt mēģināja kāds spēkrats ar ļoti jaunu puisi pie stūres.

Nelaime nenotika – apstājos kā iemieta, arī šoferītis steigšus bremzēja. Taču mācība viņam ar to nebija – jauno vīrieti ar to pašu auto todien sastapu vēlreiz – Raiņa ielā pēc sadursmes ar citu auto.

Ita Cērmane,
“Kurzemes Vārds”