”Es nezinu nevienu mammu, kura gribētu, lai viņas bērns kļūst par aktieri, mākslinieku vai citu radošas profesijas pārstāvi,” smejoties stāsta Gatis Maliks, kurš šobrīd Liepājas teātra aktieru rindās aizvada savu astoto sezonu. Gatis gan uzreiz arī norāda: ”Pat ja mana ģimene sākotnēji apšaubījusi šo izvēli, viņi nekad nav pārmetuši un vienmēr ir atbalstījuši.”

Aizpūsts no Liepājas un atpakaļ

Gatis ir dzimis liepājnieks, kurš paspējis vidusskolas gados padzīvot arī Latvijas vidienē – Jēkabpilī. Vēlāk gan aktieris atpūsts atpakaļ uz vēju pilsētu. Nevarētu teikt, ka aktiermākslas apgūšana ir bijis sen lolots bērnības sapnis: ”Mana izvēle bija apstākļu sakritība. Biju dzirdējis, ka Liepājā uzņemot jaunos aktierus. Atbraucu, pamēģināju un mani paņēma. Tieši tik vienkārši.”

Gatis atceras, ka bērnudārza izlaidumā nācies rakstīt, kādas profesijas pārstāvis vēlas būt nākotnē. Uz lapiņas bijis rakstīts – biznesmenis.

Jāatzīst, ka aktiera profesija noteikti nav no tām vienkāršākajām. ”Grūti ir mēģinājumu procesā, kad ar vienu lomu ir jāsadzīvo teju divus mēnešus.” Ar enerģijas izsīkumu arī ir jātiek galā. ”Nav jau tāda varianta, kā neizdarīt. Tu nevari pateikt, ka šodien jūties slikti un tādēļ izrādi nespēlēsi. Cilvēki ir samaksājuši naudu par biļetēm, atraduši laiku. Tev vienmēr ir jābūt savā tēlā,” pārdomās dalās Gatis.

Ar to, viņaprāt, atšķiras profesionālis no amatiera. ”Jebkurš var skaisti nospēlēt savu lomu vienu reizi, arī amatieris. Profesionālis to dara atkal un atkal, kā pirmo reizi.”

Pats savas lomas advokāts

Par savām mīļākajām lomām viņš atzīst tās, kurās pats jūtas, ka ir paveicis visu iespējamo. ”Man mīļas ir tās lomas, kuras es zinu, ka man labi ir sanākušas, esmu izdzīvojis līdz galam. Tad nav svarīgi, kāda plāna vai žanra tā ir bijusi.”

Aktieris uzskata, ka katram pašam ir jābūt savas lomas advokātam. Tad arī viss izdosies. ”Es melošu, ja es teikšu, ka visas lomas man ir mīļas. Ir tādas, kuras es spēlēju ar sakostiem zobiem.

Bet saprotu, ka tāds ir mans darbs, darba specifika,” atzīstas Gatis.

Viņš ir pārliecināts, ka par aktieri var kļūt jebkurš: ”Šo profesiju mācījos četrus gadus, un man to tehniski iemācīja. Nezinu, vai es esmu piemērots un atbilstu kādiem kritērijiem, bet no jebkura cilvēka var uztaisīt aktieri uz papīra. Tas, vai tu savā arodā būsi izcils, jau ir cits jautājums.” Gatis uzskata, ka tas ir atkarīgs no ieguldītā darba, talanta un arī veiksmes devas.

Viņš atceras savas izjūtas, kad pirmoreiz kāpis uz skatuves: ”Mani pārņēma ļoti liela atbildības sajūta. Personīgais repertuārs vēl nebija tik plašs, bija tikai pāris lomu, kuras katru reizi es spēlēju ar apziņu – vai nu tagad, vai nekad.”

Pirmizrāžu satraukums gan aug ar katru gadu, bet nu aktieris ir iemācījies visu uztvert mierīgāk:

”Tas ir ritenis, kas visu laiku iet uz priekšu. Tikai tagad esmu sapratis režisora Konstantīna Bogomolova vārdus, ka izrāde nav lidmašīna, kurai katru reizi obligāti ir jāpaceļas un jānosēžas, citādi kāds mirs.”

Teātris ir nežēlīga vide

Ir brīži, kad prātā iezogas domas par izdarītās izvēles nožēlošanu, taču viņš atzīst, ka šādas pārdomas nomoka ikkatru. Tāda vienkārši ir cilvēka daba: ”Šādas domas biežāk piezogas pirmizrāžu nedēļās, kad pārņem sajūta, ka viss ir slikti, bet tas pāriet.”

Viņš uzskata, ka aktieris ir profesija ar divām medaļas pusēm:

”Bieži vien cilvēki pamana to rožaino pusi – aplausus, ziedus, atzinīgus vārdus, taču neviens neaizdomājas, cik sviedru un asaru tas prasa mēģinājumu laikā. To iekšējo virtuvi jau neredz.”

Aktieris stāsta, ka teātris ir nežēlīga vide: ”Tiklīdz tu nespēj konkurēt ar citiem, piedāvāt sevi, uzrunāt skatītājus, tevi ļoti ātri aizmirst un atrod vietā citu. Ir jābūt ambīcijām. Bez tām teātrī nav ko meklēt. Ir jāmeklē jaunas šķautnes un rakstura iezīmes.”

Teātrī viennozīmīgi ir iespējams izdzīvot pilnu emociju spektru, no smiekliem līdz asarām: ”Mēģinājumos mēs runājam daudz intīmāk, nekā mēs jebkad to darītu ar saviem draugiem vai ģimeni. Ir ļoti jāuzticas savam partnerim. Mēs visi esam emocionāli cilvēki, kuri ar atkailinātiem nerviem dodas uz skatuves. Atmosfēra mums valda tāda kā jebkurā kolektīvā, tikai reizinot ar trīs,” atklāti stāsta Gatis.

Ik pa laikam uzspēlē rasolu

Aktieris atzīst, ka pārāk reti iznāk apmeklēt kādu izrādi vai koncertu. Taču, ja rodas šāda iespēja, noteikti to izmanto: ”Vēlos, lai mani kā skatītāju aizrauj, lai vari vienkārši baudīt notiekošo.” Gatis atklāj, ka pašam teātra izrādes ir grūti skatīties, jo ieslēdzoties ”profesionālais kretīnisms”.

Brīvajā laikā viņš cenšas vienkārši atpūsties un atslēgties no darba. Pats saka, ka nav cilvēks ar daudz un dažādiem hobijiem, interesēm, taču viņam patīk lasīt, skatīties filmas vai doties garās, bezmērķīgās pastaigās, jo staigāšana esot terapeitiska.

Ik pa laikam viņš uzspēlē arī kādu diskotēku. ”Tas sākās pirms kādiem pieciem gadiem. Apmeklēju izklaides vietas un secināju, ka ļoti bieži nepatīk mūzika, ko spēlē. Iedomājos, ka šo problēmu varētu risināt, ja pats varētu likt mūziku.”

Gatis to dara sava prieka pēc. Spēlēto mūziku viņš sauc vienā vārdā – par rasolu: ”Tas, ko es klausos austiņās, staigājot pa pilsētu vai mājās, ir kas pilnīgi atšķirīgs no tā, ko spēlēju ballītēs.”

Sauc sevi par kaķu cilvēku

Gatis atzīst, ka viņa lielākās vājības ir slinkums un viņa kaķi. ”Esmu diezgan slinks. Varu ilgi neķerties pie lietām, kuras man būtu jādara – bieži novilcinu visu līdz pēdējam brīdim. Un tad daru jebko, tikai ne to, ko vajadzētu. Varu veltīt vairākas stundas, internetā lasot vienu rakstu pēc otra.”

”Viennozīmīgi esmu kaķu cilvēks,” stāsta Gatis. Šobrīd viņam ir kaķene vārdā Pipa – saīsinājumā no vārda Pipars.” Pipa ir untumaina un prasa daudz uzmanības, kā jau jebkurš kaķis, tāpēc mums noteikti ir īpašas attiecības.”

Ņemot vērā, ka aktiera darbs ir dzīvesveids, nākas strādāt arī vakaros un brīvdienās. Tas ir iemesls, kāpēc Gatim jau teju nedēļu ir vēl viens draugs, kaķis, vārdā Cukurs. ”Cukurs mums pievienojās, lai Pipa nejustos vientuļa,” tā savu spontāno lēmumu par vēl vienu kaķi skaidro Gatis.

”Pašlaik viņi viens otru ienīst, bet es ceru, ka viņi spēs atrast kopīgu valodu. Tas bija tāds negaidīts lēmums,” dalās Gatis.

Nu jau aktieris nospēlējis teju četrdesmit lomu. Apmeklētāji pateicas ar ziediem vai dāvanām. Aktieris atzīst, ka ”ziedus saņemt ir patīkami, taču vēl patīkamāk ir saņemt dažādas dāvanas – kūkas, alkoholu, gaļu, kaķu barību. Par pēdējo parasti sajūsmā ir Pipa. Arī viņu lutina.”

Liepājas jaunais kurss

Gatis nākotni neplāno, bet ņem to, ko dzīve piedāvā: ”Neviens nevar pateikt, ko darīs pēc pieciem gadiem. Tu vari izplānot, bet vai tā tiešām arī notiks. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Viss lielā mērā ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem un tiem vienkārši ir jāpielāgojas.”

Gatis grib būt labs aktieris: ”Liepājā vai jebkur citur, to rādīs laiks. Nav svarīgi, kur tu esi aktieris, bet gan ko un kā tu spēlē. Mums Liepājā ir labs teātris ar labiem aktieriem, man nav par ko sūdzēties.”

Tagad jaunais aktieru kurss tiek sagatavots tepat Liepājā: ” Ar jauno aktieru ienākšanu teātrī palielināsies veselīga konkurence – kādam droši vien nāksies iespringst par savu vietu.”