No šī gada 13. – 15. jūlijam
notika smaidīgās un atraktīvās liepājnieces, studentes un veloentuziastes
Beates Skvorcovas rīkotais ”Velotrips 2013”, kurā, protams, piedalījās pati.

Beatei šis ir otrais šāda veida projekts, kuru pati sauc
par izpriecu. Pirms gada Beate devās ar velosipēdu uz Palangu. ”Pati to uzskatu
par tādu kā iesildīšanās braucienu”, stāsta Beate, ”patiesībā mana aizraušanās
ar velosipēdu, konkrētāk – fiksīti – sākās ar to, ka 2012. gada vasaras sākumā
mans puisis mani mudināja izmēģināt braukšanu ar šāda tipa velosipēdu, taču 2012.
gada septembrī dabūju savu pirmo fiksīti, turpretī šī gada 15. aprīlī jau izmēģināju
savus spēkus, iekāpjot ”Piens velo” Rīgas minidromā. Viss izdevās lieliski,
piedalījos arī sacensībās, un gada laikā velobraukšana ir kļuvusi par manu
dzīvesveidu, es pārsvarā pārvietojos tikai ar savu riteni!”

Beate savu ideju velotripam
smēlusies no tā, ka vērojusi, kā cilvēki brauc pa lielo treku, arī viņai bija
vēlme izmēģināt kaut ko jaunu. Diemžēl, bet vienīgais tuvākais lielais
velotreks atrodas Lietuvā, Klaipēdā, tāpēc mērķis bija skaidrs – dosimies ar
velosipēdiem uz Lietuvas velotreku. Beate stāsta, ka šo ideju sāka izklāstīt
saviem draugiem, paziņām, izveidoja sociālās tīklošanas vietnē facebook.com lapu speciāli paredzētu
”Velotrips 2013”, cilvēkiem patika ideja, bija atsaucība un diskusijas, tāpēc
sāka domāt datumus u.tml.

”Kopā piedalījāmies septiņi
cilvēki. Bija braucēji no Rīgas un Liepājas. Tiesa – aktīvo jauniešu bariņš, taču
bija kāds vīrietis, kurš iepriekš nebija pieteicies, tomēr bija informēts par
šo braucienu un līdz Nidai (LV) viņš sastādīja mums kompāniju, tas bija
patīkams pārsteigums”, atceras Beate, ”patiesībā, kad sākām braukt līdz Nīcai,
mums gadījās nelaime – pārsista riepa. Protams, nevienam no mums nebija līdzi
vajadzīgais tehniskais aprīkojums, lai šo problēmu risinātu, taču vīrietis,
kurš radīja patīkamo pārsteigumu bija arī kā glābējs, varēja redzēt – cilvēks
ar pamatīgu pieredzes bagāžu, jo viņam bija līdzi viss nepieciešamais, lai mēs
veiksmīgi spētu turpināt ceļu līdz naktsmājām Nidā (vēl Latvijas pusē).” Nidā
Beate ar ceļabiedriem ieturēja kārtīgu maltīti, cepa gaļu un zefīrus ugunskurā,
baudīja skaisto saulrietu jūras malā un krāja spēkus nākamās dienas braucienam,
jo priekšā bija mazliet vairāk par 100 kilometriem. ”Nākamajā rītā, 14 jūlijā,
paēdām kārtīgas brokastis un devāmies ceļā. Pirmā pieturvieta bija Lietuvas
piejūras pilsētiņa Šventoja. Man ļoti patīk tas, kāda ir attieksme Lietuvas
valstij pret velobraucējiem, jo tiklīdz iebraucām Lietuvā, ceļš bija līdzens,
veloceliņi sakopti un nebija par ko uztraukties”, piemin Beate.

Tālāk visi veloentuziasti devās līdz Palangai, kur
ieturēja kārtējo svarīgo maltīti, aplūkoja pilsētu un nedaudz atpūtās. Atraduši
veloceliņi no Palangas līdz Klaipēdai, jaunieši devās  ceļā, lai pievarētu pēdējos 50 kilometrus
(bet tas tikai vienā virzienā)! Beate stāsta, ka veloceliņš no Palangas līdz
Klaipēdai bija ļoti interesants, jo gar veloceliņu visā garumā auga priedes, ik
pa brīdim varēja redzēt jūru, ik pa laikam pretī brauca skrituļslidotāji, kā
arī velosipēdisti. ”Ceļš bija līkumains, taču ļoti baudāms”, uzsver Beate, ”pa
ceļam bija momenti, kad pazuda spēki, taču komandas gars turēja visus kopā,
visi viens otru atbalstīja un gaidīja.”

Iebraucot Klaipēdā, Beate ar ceļabiedriem atpūtās, vēroja
pilsētu un dabu, jo gadījās pavisam nevēlama ķibele – Klaipēdas treka vadība
neatbalsta šādus spontānos braucienus, tāpēc netika pielaisti pie treka
izmēģināšanas, esot strikti noteikumi un nervu bojāšana, lai saskaņotu visas
lietas, bet tāpēc viņi neskuma, jo prieks par paveikto (vienu virzienu) bija
visiem. ”Klaipēdā viens no ceļa biedriem izgudroja biezpienburgeri – divas
šķēles rupjmaizes, pa vidu biezpiens, es garantēju – spēks būs pāri pārēm un
bija gards”, smejas Beate.

Lai arī neizdevās Klaipēdā kārotais brauciens pa lielo
treku, visi devās atpakaļ uz Nidu smaidīgi, pa ceļam iebraucot Palangā vēl
vienu reizīti, lai pierakstītos uz Palangas mola dēļa. ”Palangā mēs iegravējām
savus iniciāļus uz speciāli tam paredzēta dēlīša un devāmies mājās,” stāsta
Beate, ”mērojām garo, grūto ceļu, līdz attapāmies Nidā, kur kārtīgi atpūtāmies,
un 15. jūlijā devāmies uz Liepāju, tiesa, pretvējš mūs vēl pēdējos kilometrus kārtīgi
pamocīja. Esmu sajūsmā par paveikto, jo kopā aptuveni nobraucām 250 – 300
kilometrus.”

Arī nākamgad, 2014. gadā, Beate plāno rīkot
kādu līdzīgu braucienu divu, trīs dienu garumā. ”Es plānoju, ka varētu doties
uz Kolku, varbūt Ludzu, bet pilnīgi konkrētu ideju vēl nav, galvenais ir
izbaudīt braucienu un paņemt no tā visu labo”, uzsver Beate, ”šo braucienu es
uztvēru kā sevis pārvarēšanu, jo katrs kilometrs bija izmīts līdz spēka
izsīkumiem!”

Beate aicina ikvienu nebaidīties no izaicinājuma un attāluma.
”Visur var aizbraukt, tikai nedrīkst aizmirst nodrošināšanos ar tehniskām
lietām, nepieciešams komandas gars, kā arī spēcīgs gribasspēks un motivācija to
darīt. Lai veicas!”