Pagājušās nedēļas nogales divas dienas Liepājas teātrī valdīja operas gars. Pēc 62 gadiem te atkal, šoreiz ar maestro Imanta Rešņa iniciatīvu, tika iestudēta V.A.Mocarta komiskā opera “Bēgšana no seraja”. Operas iestudējums tapa neticami īsā laikā – divās nedēļās, jo tajā tika iesaistīti Eiropā atzīti viesmākslinieki, kā arī Latvijas Nacionālās operas kora grupa, ceļojošais leļļu teātris “Maska”, 12.vidusskolas teātra  “Balagančik” dalībnieki u.c.

Divas dienas Liepājas teātris atkal bija skatītāju un mūzikas piepildīts, un Mocarta operas jauniestudējumu pašmāju klausītāji un daudzie viesi uzņēma ar lielu interesi, nežēlojot aplausus. Uz Mocarta operas izrādi bija ieradušies arī mūzikas kritiķi un žurnālisti no Rīgas un Lietuvas.

Atpazīstamākā no austriešu viesiem – Ingrida Keizerfelde Konstaces lomā, kuru viņa dziedājusi jau 25 reizes. Jaunie talanti – koloratūrsoprāns Daniela Falli debitēja kalpones Blondes lomā, viņa, starp citu, ir arī ieguvusi diplomu aktiermeistarībā, bet tenors Daniels Prohazka, kurš savukārt ieguvis arī aktiera un baletdejotāja diplomu, pirmo reizi dziedāja kalpa Pedrillo partiju. Interesanti, ka Prohazka līdzīgi mūsu Ingum Pētersonam savu  karjeru sācis kā popdziedātājs. Klausītājus priecēja pa karjeras kāpnēm strauji kāpjošais, starptautiski pieprasītais lietuviešu liriskais tenors, šobrīd Liebritānijā dzīvojošais Edgars Montvids Belmontes lomā. Ieguvums šim iestudējumam nenoliedzami bija arī mūsu nacionālās operas bass Romāns Poļisadovs šeiha pils uzrauga Osmina lomā, savukārt Liepājas un Dailes teātra aktieris Juris Bartkevičs ar savu pieredzi līdzīgā situācijā (ja atceramies viņa dalību koncertuzvedumā Mežaparkā “Operas spoks”) izrādē pašā Solima lomā saāķēja notikumus.

 Muzikoloģe Aija Engelmane, vērtējot jauniestudējumu, vienlaikus uzsver operas “Bēgšana no seraja” interesanto vēsturi. “Kad 25 gadus vecais Volfgangs Amadejs Mocarts ieradās Vīnē, pirmais skatuves darbs, pie kā viņš ķērās, bija komiskā opera “Bēgšana no seraja” (precīzāk: serāls – sultāna pils daļa, kurā dzīvoja sievietes). Labi apzinoties Vīnes publikas muzikālo gaumi un augstās prasības, komponists strādāja ar lielu aizrautību un atbildību. Faktiski ar šo operu, kuras darbība risinās Turcijā, Stambulā, šeiha pilī, V.A.Mocarts uzspridzina 18.gadsmta operas iesīkstējušo estētiku. Operas tēli kļūst īpaši spilgti, dzīvīgi, šeit apvienojot liriku un bufonādi. “Dzejai jābūt paklausīgai Mūzikas meitai,” – uzskata komponists, tāpēc pretēji Glukam un daļēji arī Vāgneram par primāro izvirzot mūziku.

Operas “Bēgšana no seraja” pirmizrādei 1782.gadā Vīnē sekoja tās spožie panākumi visā Eiropā. Bet zināma arī imperatora Jozefa II visai dzēlīgā piezīme šīs mūzikas sakarībā: “Pārāk skaisti mūsu ausīm un šausmīgi daudz nošu, mīļo Mocart!” Taču komponists atbildējis labsirdīgi: “Tieši tik, cik vajag, jūsu augstība!”

Darba procesā komponists ņēma vērā arī izpildītājus, un, tā kā galvenās lomas tēlotājai Katarīnai Kavaljēri bija īpaši spožs koloratūrsoprāns, tad viņas partija kļuva par virtuozi sarežģītu mūziku, kas pa spēkam tikai talantīgajām dziedātājām. Tāda arī bija visā Eiropā šobrīd atzītā austriešu soprāns Ingrīda Kaizerfelde, kuru diriģentam Imantam Resnim izdevās iesaistīt mūsu operas uzvedumā.

Līdzīgi bija arī ar Osmina lomu, kam sākumā bijusi ne pārāk plaša vokālā partija, bet, pateicoties basam Johanam Fišeram un viņa balss īpaši bagātīgajiem, zemajiem toņiem, arī šī loma ieguva plaši izvērstu muzikālo raksturojumu. Liepājā tā bija Romāna Poļisadova zvaigžņu stunda – tikai tā varam vērtēt viņa atraisīto tēlojumu un vokāli spožo dziedājumu sarežģītajos plašajos lēcienos un neparastajās frāzēs! Ne velti viņš izpelnījās klausītāju ovācijas. Lieliski raksturlomās – Blondes un Padrillo tēlos – bija austriešu jaunās zvaigznes Daniela Fallī un Daniels Prohazka. “Sen Liepājā nebija dzirdēts liriskais tenors ar tādu balss maigumu kā lietuvietis Edgars Montvids, kura karjera tagad veiksmīgi attīstās visā Eiropā,” savos iespaidos dalās Aija Engelmane.

Jāatzīmē, ka operas iestudējums tapa rekordīsā laikā – divās nedēļās. Režisoram Jurim Strengam, scenogrāfam Aldim Kļaviņam bija jāpaveic gandrīz neiespējamais – jāuztaisa uzvedums. Uz jautājumu, vai uzņemties operas režiju nebija zināms izaicinājums, Strenga atzina, ka pēc dabas esot avantūrists, tadēļ uz to arī iekritis. “Divās nedēļās iestudēt operu –  šausmīgi to pat iedomāties, ja zinām, ka operu parasti iestudē vairākus mēnešus. Viessolistiem lielas problēmas nebija, jo viņi savas partijas, savas lomas Eiropas teātros dziedājuši daudz, bet to tehnisko pusi piedabūt klāt tādā ātrumā, tur, jā, bija jāpieliek lielas pūles – līdz vēlai naktij šūt dekorācijas, kostīmus utt.,” atzīst režisors.

Šķiet, Liepāja atkal būs veikusi ko novatorisku, proti, iesaistot izrādē lelles, kuras vadīja ceļojošā leļļu teātra “Maska” mākslinieki Agita un Pēteris Trups. “Tā ir diriģenta Rešņa ideja,” saka Juris Strenga. “Šajā gadījumā mēs daudz eksperimentējām, kādā veidā to izdarīt. Un jāsecina, ka tas izrādi atsvaidzina un reizē arī palīdz skatītājiem un klausītājiem izsekot līdzi saturam, jo izrāde jau pamatā notiek vācu valodā. Katrā ziņā skatītāji lelles pieņēma ar aplausiem.”

Iestudējot operu, tās veidotāji gājuši to ceļu, kad notikumi tiek pārlikti mūsdienās. “Mocarts šajā gadījumā pārstāv Eiropas civilizāciju, kas saduras ar Austrumiem,” skaidro Juris Strenga. Mocarta un savā ziņā arī mūsu priekšstats par Austrumiem ir kā “Tūkstoš un vienas nakts pasaka”. Un tomēr te jau arī krustojas mūsdienu realitāte, kur saduras divas civilizācijas – kristietība ar islamismu jeb kristieši ar muhamedāņiem. Tad ir iespēja šo tēmu attīstīt otrajā plānā, runāt par notikumiem Libānā un tamlīdzīgi. Tādā veidā es mēģināju šo operas iestudējumu padarīt mūsdienīgāku, ne tik muzejisku. Reizē šie mūsu pieci solisti pārstāv Rietumu civilizāciju savā spožākajā izteiksmē uz fona, kas ir mazliet mežonīgs un asiņains. Es arī esmu bijis tajā pusē un zinu, ka nekad nevar paredzēt, kurā brīdī, aiz kura stūra parādīsies cilvēki ar automātiem vai bumbu rokās un aiz jostas. Bet, kas attiecas uz mūziķiem un solistiem, tad viņu darbā nemēģināju iejaukties, jo mana bijība pret šiem māksliniekiem ir pārāk liela – ģeniāla Mocarta mūzika un fantastiski izpildītāji. Tās ir vērtības par sevi, kuras nedrīkst sabojāt ar kaut kādu radikālu iejaukšanos,” neslēpj režisors.

Pēc pirmizrādes savos iespaidos dalījās arī daži pazīstami mūziķi.

Vijolnieks Valdis Zariņš: “Esmu savulaik tik daudz spēlējis kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri arī uz šīs skatuves, tādēļ, uzzinot par Mocarta operas iestudējumu, kopā ar sievu steidzos uz Liepāju un uzmanīgi sekoju notiekošajam. Ko lai saku – brīnišķīgi! Lieliska orķestra spēle, lieliski solisti, interesanta izrāde. Jā, un lelles tiešām labi iederējās.”

Orķestra diriģents Māris Kupčs: “Es labi pazīstu Liepājas Simfonisko orķestri un iespējas Liepājā iestudēt operas. To sen jau vajadzēja ne tikai sākt, bet nopietni turpināt. Nauda? Jā, protams, finansējums nepieciešams liels, bet tas attaisnojas un problēmas var atrisināt. To parāda šis gadījums. Jau pašā sākumā teicu, ka naudu dabūs Resnis pats, un dabūja arī. Vienīgi šaubos, vai pie pašreizējās Liepājas teātra mākslinieciskās vadības šādas operiestudējumu tradīcijas turpināsies.”

Opersolists Romāns Poļisadovs: “Man ir īpašas jūtas pret Liepājas teātri, jo pirms 12 gadiem te dziedāju savu diplomizrādi K.M.Vēbera operā “Burvju strēlnieks”. Jā, es šis Osima lomas dēļ, Liepājas dēļ atteicos no dalības operā “Aīda”, ar kuru Nacionālā opera tikko uzstājās slavenajā festivālā Dālhallā un to nenožēloju ne mirkli, jo Osima loma ir fantastiska. Fantastiska ir Liepājas publika, un šķiet, ka man labvēlīga ir arī Liepājas teātra Baltā dāma. Esmu pārliecināts, ka šeit Liepājā jābūt operteātrim, jo Latvijā ir nepieciešama alternatīva. Tas nav normāli, ja ir tikai viena – Nacionālā opera.”