Divas nedēļas ar motocikliem pa Somiju, Norvēģiju un caur Zviedriju atpakaļ uz mājām – tāds bija ģimenes ārstes Anitas Liepas šīs vasaras lielais piedzīvojums. Turp viņa devās kopā ar dzīvesbiedru Jāni Dreiblathenu, motokluba “Vētrasputni” prezidentu, un vēl sešiem citiem ceļotājiem no Saldus un Kuldīgas.

Pirms gada abi šādā veidā apceļoja Austriju, bet vēl pirms tam būts arī Gotlandē. Sarunā ar redakciju Anita atcerējās spilgtākos iespaidus gan no šīs vasaras, gan arī iepriekšējiem ceļojumiem ar moci.

Kad apnīk sēdēt mājās

Anita nebūt nav nekāda tehniskā sieviete, kas to vien gaida, kā tiks motocikla mugurā, lai trauktos tālēs nezināmajās. Viņas ceļojumi uz aizmugurējā sēdekļa sākās pēc tam, kad Jānis iegādājās motociklu. “Sākumā es pat nekādu interesei par to neizrādīju,” viņa atceras. “Bet tad man apnika sēdēt mājās, un sāku braukāt Jānim līdzi. Gribējām paņemt arī bērnus, tāpēc sākumā braucām ar automašīnu, kam aizmugurē bija treilers un ko vadīja kāds, kurš arī gribēja braukt līdzi, bet mēs abi uz moča.” Tā ir izbraukāta Latvija, lielākoties dodoties uz dažādiem motociklistu saietiem. Nu abi dodas arī tālākos ceļojumos. Anita saka: “Tas ir lielisks veids, kā būt pavisam citā atmosfērā, ārpus darba un ikdienas un, sēžot uz aizmugurējā sēdekļa, lieliski sakārtot domas.” To, ka varētu pārsēsties priekšā un sākt pati stūrēt, gan viņa nedomā.

Ziemassvētku izjūta vasarā

Ideja par šīs vasaras ceļojumu uz Norvēģiju radās jau pērn, kad Anita ar Jāni atgriezās no brauciena pa Austriju. Grupu no Saldus, kas turp devās vēlāk, kalnos pārsteidza sniegs. Un tad viņi izlēmua – nākamgad jābrauc uz ziemeļiem, lai var izbaudīt īstu sniegu. Anita un Jānis piebalsoja – braucam kopā! Ar četriem motocikliem astoņi cilvēki devās ceļā. No Liepājas līdz Tallinai, tālāk ar prāmi līdz Helsinkiem, tur līdz Rovaniemi, kas ir Ziemassvētku vecīša mītne. Un tā tālāk, divās nedēļās pieveicot ap diviem ar pusi tūkstošiem kilometru – vidēji četrus simtus dienā.

Žēl gan, ka būt Rovaniemi iegadījās brīvdienā, jo tad Ziemassvētku vecīša parks ir slēgts. Anita nobrīnās – tas ir dīvaini, jo tieši brīvdienā tur ir tik daudz cilvēku. Taču bija vismaz iespēja paviesoties vecīša villā. Interesanti, taču tādas īstas Ziemassvētku izjūtas tomēr nebija. Latviešu ceļotājiem radās pat doma – varbūt doties tālāk uz ziemeļiem. Taču laiks bija plānots citam.

Tikšanās ar sievieti ģenerāli

Norvēģijā līdzās visiem citiem tās jaukumiem ceļotāji paspēja trīs dienas paviesoties Lillehammerē, kur Oslo “Harley Davidson” motoklubs svinēja savu dzimšanas dienu. Kā vienu no interesantākajiem piedzīvojumiem no šī pasākuma Anita atceras iepazīšanos ar kādu sievieti. Ieraudzījusi uzrakstus uz mūsējo jakām, viņa nāca papļāpāt: no kurienes braukuši? Uzzinājusi, ka no Latvijas, sieviete stāstīja, ka bijusi Rīgā. Vārds pa vārdam, līdz atklājies, ka viņa dien armijā. Neko daudz gan par to nestāstīja, taču Jānim izdevās izvilināt, ka viņa bijusi dažādās misijās, arī Irākā. “Un kāda jums ir pakāpe?” aptuveni tā painteresējās Jānis. Pēc garākas pauzes viņa pēdīgi atklāja, ka ir ģenerāle Norvēģijas armijā. Solīja nākamgad braukt uz Jūrmalu, kur notiks līdzīgs pasākums. “Tad droši vien tiksimies,” saka Anita. Un atceras, ka Lillehammerē satika arī divus latviešu puišus, kas tur jau divus gadus strādā. Viņi pastāstījuši, ko vēl tuvākajā apkārtnē vērts apskatīt. Satika arī kādu lietuvieti, kurš tur strādā pāris mēnešu. “Viņi, mūs satiekot, bija tik priecīgi, kā par tuviem radiniekiem,” saka Anita. “Redz, ko nozīmē dzīvot svešumā.”

Viens no skaistākajiem piedzīvojumiem Norvēģijā mūsu ceļotājiem bija Troļļu taka, no kuras Anita īpaši atceras smaržas, kas nāca no Zemeņu ielejas. Tur novāca šīs smaržīgās ogas, un tās turpat uz ceļa varēja arī nopirkt. Tāpat arī avenes un lielogu mellenes. Burvīgs aromāts!

Taču, salīdzinot šo zemi ar pērn iepazīto Austriju, Anita saka: “Mani pēc Austrijas kalniem Norvēģijā kalnu pārejas ar saviem serpentīniem īpaši vairs nepārsteidza. Katrā ziņā šī zeme ir skarbāka par Austriju, kas ir ļoti gleznaina, un mājiņas tur ir tādas rotaļīgas, ka rodas sajūta – tās kāds pārkrāso divreiz dienā. Turklāt Norvēģijā viss nav tik ļoti orientēts uz tūristiem. Tā izjūta ir apmēram tāda – lūdzu, brauciet un skatieties mūsu zemi tādu, kāda tā ir!” Starp citu, šī nebija pirmā Anitas viesošanās Norvēģijā. Darba darīšanās viņa sešas reizes bijusi Bergenā.

Kur nu bez likstām!

Ceļojuma laikā neiztika arī bez likstām. Ceturtajā dienā Somijā pēkšņi sabojājās viens no četriem motocikliem. Apstājās, un viss! Sākotnējā doma – varbūt beidzies benzīns. Tomēr ne. Aizvilka to līdz tuvējai pilsētiņai, un tur priekšā serviss – tā saimnieks igaunis. Vaina izrādījusies diezgan nopietna, un skaidrs, ka līdz brīdim, kamēr sagādās detaļas, šis mocis vairs braucams nebūs. Ko darīt? Sprieda, sprieda, līdz izlēma turpat no servisa saimnieka par 500 eiro iegādāties nelielu automašīnu, kurā ielika moci, un ceļu turpināja tādā veidā.

Bez naktsmājām un ēšanas nepalika

Dodoties ceļā, Anitu mazliet biedēja vienīgi tas, ka nav rezervēta neviena naktsmītne. Bija taču augusts – īstā tūrisma sezona, tāpēc vajadzības gadījumam visiem bija līdzi gan teltis, gan arī guļammaisi. Taču kā par brīnumu naktsmītnes atradās – kempinga mājiņas, kurās turklāt ir arī virtuve, tāpēc nebija nekādu sarežģījumu arī ar ēšanu. Ceļotāji paši varēja pagatavot gan brokastu kafiju, gan pat omleti un biezputru. Motocikls nav automašīna ar lielu bagāžnieku, tāpēc līdzi ņemamās mantas jāizvērtē ļoti kritiski. Ēšanas izvēlē mūsējie paļāvās uz vietējiem, katrai vietai raksturīgākajiem produktiem. Piemēram, Lapzemē nobaudījuši tur populāro maizi, bet Lillehammerē ļāvušies zivju tirdziņa burvībai un tur esošās kafejnīcas daudzveidīgajam ēdienu piedāvājumam. “Katrā ziņā badā mēs nebijām, jo ik pēc laiciņa apstājāmies arī benzīna uzpildes vietās un arī tur gan iedzērām kafiju, gan kaut ko apēdām, tā ka ēdām bieži un daudz,” Anita smejas.

Atmiņas par Gotlandi

Atgriežoties pie agrākiem ceļojumiem ar motociklu, Anita kā diezgan asu pārdzīvojumu atceras braucienu uz Gotlandi pirms diviem gadiem. Pats ceļojums pa šo zviedru salu bija gana interesants, lai gan ar močiem to var pieveikt divās dienās. Tomēr pārdzīvojumiem bagāta izvērtās atgriešanās Latvijā. Gotlandē liepājnieki nokļuva ar mazu kuģīti “Madame” no Ventspils. Pirms tam tas uz šo pašu vietu kursēja no Pāvilostas. Kad sala un tuvējās citas apskates vietas bija izbraukātas un liepājnieki jau tikuši uz kuģīša, lai dotos atpakaļceļā, tas aptuveni pusstundu pēc iziešanas no Gotlandes ostas uzskrēja kādai pavisam mazai saliņai, ko kapteinis nebija ievērojis. Bija vakars, un ūdens policija, apskatījusi notikuma vietu un konstatējusi, ka cilvēkiem palīdzība nav vajadzīga, solīja glābšanu īstenot nākamajā dienā. Tā izvērtās par veselu atrakciju, kuras dēļ mūsējie zaudēja divas dienas un atgriezās mājās ar pavisam citu prāmi, jo kuģītim bija bojāta dzenskrūve. Taču Anita spiež: “Iespējams, ka, kuģītim uzskrienot uz salas, mēs izglābāmies no drošas bojāejas, jo tonakt jūrā bija pamatīga vētra, bet kuģītis mazs kā tupelīte. Vai tas būtu varējis stāties pretī stiprajam vējam – to es nezinu.”

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Foto no Anitas Liepas albuma

Anita un Jānis Norvēģijā – skaistajā, bet skarbajā.

Tronheimā (Norvēģijā) Anitai bija interesanti redzēt, kā tur Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi pie slimniekiem steidzas divatā ar velosipēdiem. Tā pa šaurajām ieliņām ir daudz ērtāk. Un droši vien arī ekonomiskāk.

Lillehammerē mūsējie paviesojās motociklistu saietā, un šie cilvēki nudien ir interesanti. Redz, viens pat paņēmis līdzi savu suni ar visu būdu uz riteņiem.