Pavasarī Liepājā populārie mūziķi Jolanta Valtere  un Tālis Pusbarnieks ar koncertu viesojās Īrijas galvaspilsētā Dublinā. Viņus uzaicināja tur strādājošie latvieši. Un jau drīz abi atkal pošas ceļā uz Īriju – šoreiz uz Droedu, ko par savu pagaidu mājvietu atraduši ļoti daudz latviešu, arī ne mazums liepājnieku. Mūsējiem tur notiks nesen iznākušā diska “Balle – 2006” otrā prezentācija. Starp abām viesošanās reizēm Jolanta un Tālis dalījās iespaidos par Īrijā redzēto un piedzīvoto, bet galvenais – par emocijām, kas paņemtas līdzi.

“Ko tad tu te dari?”

Uz Īriju Jolanta un Tālis devās pēc liepājnieku Aijas un Valērija Eihvaldu uzaicinājuma. Viņi ir vieni no tiem aktīvajiem latviešiem, kam rūp, lai tur aizbraukušajiem tautiešiem nebūtu tikai darbs un darbs un pa reizei alus kauss krodziņā, bet būtu arī iespēja tikties ar latviešu mūziķiem un dzirdēt latviešu dziesmas. Un abi liepājnieki posās ceļā. Patiešām liels bija viņu pārsteigums, izkāpjot Dublinas lidostā un ik pa laikam dzirdot latviešu valodu. Tālis smejas – saticis pat dažus paziņas. “O, ko tad tu te dari?” – šis jautājums Dublinas lidostā ir pavisam pierasts. Apmēram tā – nekā sevišķa, ja esam satikušies šeit, nevis Liepājā uz ielas. Un komisks gadījums bijis, arī abiem prombraucot. “Reģistrējāmies aizlidošanai, es nodevu bagāžā sintezatoru un reģistratorei savā ne visai labajā angļu valodā centos skaidrot, kas tas tāds ir, kad viņa man uzsmaidīja un skaidrā latviešu valodā mierināja, ka visu  sapratusi,” smejas Tālis.

 
Televīzija brīdina nedoties ārpus mājām

Atceroties nesen izskanējušo grupas “Jumprava” neapmierinātību, kurai nebija patikusi Īrijā dzīvojošo latviešu uzņemšana, Jolanta un Tālis rausta plecus – ar ko viņi bijuši tik ļoti neapmierināti? “Varbūt viņiem ir cits līmenis,” domā Jolanta. “Katrā ziņā mums viss bija kārtībā.” – “Jā, bet nevajag gaidīt, kad tur cilvēki spiegs un leks pa gaisu aiz prieka, mūs ieraudzījuši,” piemetina Tālis. “Nekā tamlīdzīga, jo tie cilvēki, kas tur aizbraukuši pelņā, daudzi izgājuši cauri tādai ellei, ka viņus vairs pārsteigt nevar ne ar ko. Mēs varam aizbraukt viņus iepriecināt, un tas arī viss.”  Varbūt tāpēc, ka Jolanta un Tālis neprasīja kādu īpašu attieksmi, viņi pretī saņēma patiešām sirsnību un draudzību. “Pēc koncerta gandrīz katrs nāca klāt, gribēja paspiest mums roku, parunāties, jautāja, kā mums Latvijā klājas, kas jauns un tamlīdzīgi,” stāsta Jolanta. “Un mēs stāstījām arī – cik jau nu zinājām atbildēt uz to, kas viņus interesē.”

Tiesa gan, mūsējo koncertu nedaudz izjauca tieši tobrīd Dublinā notikušie ticības kari. “Pie viņiem jau sen, sen starp katoļiem un luterāņiem pastāv nesaprašanās, un tieši todien, kad mums krodziņā bija paredzēts koncerts, pilsētas ielās notika demonstrācija,” stāsta Jolanta. “Un diezgan asiņaina – ar izsistiem logiem un, šķiet, pat ar ievainotiem cilvēkiem,” turpina Tālis. “Bet pēc tam visu dienu televīzija pārraidīja aicinājumu drošības dēļ no mājām labāk ārā nedoties.” Varbūt arī daļu latviešu tas atturēja nākt un paklausīties, ko mēs dziedam, abi spriež, tomēr vienalga ap simt klausītāju bijis. Koncerts noticis krodziņā “The Parnel Mooney”, kur latvieši saviem sarīkojumiem regulāri īrē otro stāvu.

Prieks par viesošanos un rūgtums sirdī

Viesojoties Dublinā, Jolantai un Tālim gan neatlicis daudz laika, lai apskatītu pilsētu, taču ievērojamākās vietas viņi tomēr redzējuši. “Ja esat Dublinā, noteikti jāapskata piemineklis, ko vietējie sauc par špilku,” pavadītāji teikuši mūsējiem. Tālis stāsta, ka tas ir piemineklis – brīvības simbols, līdzīgi kā Brīvības piemineklis Latvijā. Mūsējie pie tā nofotografējušies, taču tas noticis naktī, tāpēc bilde nav kvalitatīva. Un tāpat arī izpriecājušies par pilsētā augošajām palmām. Kopumā brauciens abiem atstājis ļoti jaukas sajūtas, taču, jau iebraucot Rīgas lidostā un sēžoties automašīnā, lai dotos atpakaļceļā uz Liepāju, Jolanta un Tālis kā vienā balsī iedziedājušies: “Nekur nav tik labi kā mājās.”

Jā, tieši ar tādām domām viņi atgriezušies. “Esmu laimīga, ka varu te strādāt un nopelnīt un man nav jābrauc nekur projām,”  Jolanta saka ļoti nopietni. Un Tālis piebalso: “Ir tādas tautas, kas ir apkārt staigātājas, bet man šķiet, ka latvieši tomēr nav tādi, viņiem vajag savu māju.” Viņš atceras deviņdesmito gadu sākumu, kad pats uz diviem mēnešiem izbraucis uz Poliju spēlēt krogā. “Lai gan darīju darbu, kas man ļoti patīk, es vienalga ilgojos pēc mājām,” viņš atceras. Un tomēr abi saprot, ka vairums cilvēku svešumā devušies, izmisuma dzīti, lai viņu ģimenes varētu izdzīvot. “Un tas ir nožēlojami,” saka Jolanta. “Tieši tāpēc es ikvienu no viņiem apbrīnoju. Apbrīnoju par to, ka viņi spēj būt prom no savām ģimenēm.”

“Un es uzskatu, ka patiesībā mūsu valsts ir diezgan lielas traģēdijas priekšā,” turpina Tālis. “Jo daudzi cilvēki, kas aizbraukuši, vairs neatgriezīsies. Turklāt daudzi no viņiem ir izglītoti cilvēki, kas tur strādā mazkvalificētu darbu, bet saņem daudz, daudz lielāku algu nekā šeit ar savu labo izglītību. Tad kāpēc lai viņi gribētu atgriezties, kaut gan tas, ko viņi dara tur, ir nevis attīstība, bet degradācija.” Un vēl, kā uzskata Tālis, pie tās pašas traģēdijas pieder daudzie bērni, kas te aug bez vecākiem. “Es pat uzdrošinos apgalvot, ka veidojas atkal viena zudusī paaudze,” viņš spriež.

No sava pirmā koncertceļojuma pa Īriju Jolanta un Tālis atgriezušies ar divējādām jūtām: ir prieks, ka abi pieņēmuši ielūgumu un aizbraukuši, lai būtu tur dzīvojošo latviešu vidē, redzētu viņu ikdienu un sajustu viņu noskaņojumu, un tomēr ir tāda kā rūgta smeldzes sajūta par to, ka tik daudziem tūkstošiem cilvēku pret savu gribu jādodas prom no mājām vienkāršā iemesla dēļ – lai uzturētu savu ģimeni. “Tāpēc mūsu valdībai nevajadzētu brīnīties, ka tik daudz Īrijā dzīvojošo latviešu negāja uz vēlēšanām, bet, ja aizgāja, tad nebalsoja par varas partijām,” saka Tālis. “Kāpēc lai cilvēki to darītu, ja šīs partijas neko nav darījušas, lai viņi varētu normāli dzīvot savā valstī?”

Vēlreiz uz Īriju

Novembra beigās Jolanta un Tālis atkal būs Īrijā. Šoreiz Droedā. Uz turieni viņus uzaicināja Laima Ozola, kas pirms aptuveni desmit gadiem Jolantas un Tāla sniegumu klausījusies kafejnīcā “Jack Daniel”. Septembra beigās abi Liepājā prezentēja savu pirmo albumu “Balle – 2006”, tagad otrā prezentācija notiks Droedā. Šajā reizē abi cer atlicināt arī mazliet vairāk laika, lai apskatītu apkārtni. Un, protams, tiktos ar tur strādājošajiem liepājniekiem. “Tas patiešām ir interesanti,” viņi atzīst. “Jo kā ekskursanti mēs noteikti neuzzinātu tik daudz par dzīvi tur, kā tagad, kad varam būt kopā ar cilvēkiem, kas tur dzīvo.”

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”