Sarunā ar liepājnieci Agnetu
Auzenieci top skaidrs, ka dzīvē nekas nav pastāvīgs. Taču mūsdienu steidzīgajā
un laicīgajā pasaulē svarīgi ir pieķerties pie kaut kā, kas rada un reizē arī
sniedz prieku.

Agneta
ir vecākais bērns trīsbērnu ģimenē, viņai ir gan māsa, gan brālis, ar kuriem
kopīgi aizvadītas gan labas dienas un nedienas. Agneta sevi skolas laikā
raksturo kā paklausīgu un kārtīgu. “Biju teicamniece visu skolas laiku. Atzīme
7 man skaitījās ļoti slikta”, viņa turpina, “taču man nekad nav bijušas
konkrētas sapņu profesijas. Tādēļ arī bija grūti izvēlēties specialitāti. Man
vienmēr ir licies, ka cilvēks dzīves laikā var darīt daudzas lietas un mainīt
darbus, jo ir jādara tas, kas sagādā prieku un patīk!”

Pēc vidusskolas
Agneta pārcēlās uz Rīgu studēt. Beidzot Baltu filoloģiju humanitāro zinātņu
fakultātē, viņa saprata, ka tas īsti nav viņas aicinājums. “Liela vilšanās
bija studiju procesā, kas bija pārāk senatnējs, teorētisks un mūsdienu dzīvē
nepielietojams, bezjēdzīgs,” viņa turpina, “pēc studijām uzsāku strādāt sev
jaunā un nezināmā jomā – poligrāfijā. Viss bija jāmācās no nulles, bet man
patika. Pēc pāris gadiem pārcēlos atpakaļ uz dzimto pusi – Liepāju, apprecējos
un manā ģimenē piedzima meitiņa.”

Viens no Agnetas hobijiem, kas
radies pirms diviem gadiem, ir rokdarbi, precīzāk, dažādu dzīvnieciņu
tamborēšana. Rokdarbi viņai vienmēr patikuši un padevušies. “Skolā visus
rokdarbus darīju pati atšķirībā no citām meitenēm, kurām palīdzēja mamma vai
vecmamma. Mājturības skolotāja mani kritizēja un neticēja, ka spēju ko izdarīt
rokdarbu jomā,” stāsta Agneta. Kopš bērnības Agnetai vienmēr bijis paraugs
rokdarbos – omamma, kas ir dzintara apstrādes meistare jau piecdesmit gadu! “Tāpēc
arī dzintara darbiņus jau agrā vecumā darināju. Joprojām mezgloju dzintaru kopā
ar linu, taču vairāk laika veltu savam hobijam – rotaļlietu tamborēšanai,” viņa uzsver.

Pirmais Agnetas
tamborētais dzīvnieciņš tapa tulkojot no somu valodas pamācību kādā dāvinātā
grāmatā. Viņa stāsta: “Gribēju uztamborēt mantiņu savai
meitiņai, pēc tam sāku tamborēt dāvaniņas draudzeņu bērniem un pamazām
attīstījās gan dzīvnieciņu modeļi, gan tamborēšanas prasmes.” Laika gaitā viņa
ir izveidojusi vairākus dzīvnieciņu modeļus, kam piešķirti arī nosaukumi.
Piemēram, Dino – dinozauriņš vai Hippo – 
no angļu valodas tulkojot – nīlzirgs. “Tamborēju suņus, žirafes, žurciņas
un citus zvēriņus. Ideju tamborēšanai netrūkst, trūkst vienīgi laika, jo katrs
mazais dzīvnieciņš to prasa daudz. Apkārtējie vienmēr iesaka, ko gribētu
redzēt, bet katra dzīvnieka izstrāde ir atkarīga no iedvesmas un nenotiek ātri,” viņa stāsta.

Latvijas
un Liepājas vārdu Agneta nereti iznes arī plašākā pasaulē. Lai neaizmirstu
savus gara darbus, Agneta tos fotografē un ievieto internetā. Laika gaitā viņa
atklājusi, ka viņas veidotie zvēriņi patīk arī citiem. Viņa
uzsver: “Internets ir viens no labākajiem veidiem, kā savus darbus izrādīt,
tādējādi nesot savas valsts un pilsētas vārdu pasaulē. Ja mani uzaicina kur
piedalīties un demonstrēt prasmes un pašus darbus, es labprāt piedalos.” Piemēram, pagājušajā gadā Agneta bija aizceļojusi uz Ķīnu, kur demonstrēja
dzintara un lina mezglotās rotas, kā arī tamborējot un izrādot savus
dzīvnieciņus. “Kopā bijām 10 dažādi amatnieki, kas uzstājās Ķīnas televīzijā,
demonstrējot savas prasmes un darbus,” Agneta turpina.

Agneta saņēmusi uzaicinājumu uz World Amigurumi Exhibition (Pasaules Amigurumi izstāde; sīkāka informācija
par izstādi tās mājas lapā – http://resobox.com/amigurumi-world-15/),
kas norisinājās ASV. “Izstādes organizatori manus darbus ieraudzīja internetā.
Pats amigurumi termins nāk no japāņu
valodas, un viņu kultūrā tā tiek dēvētas tamborētās mantiņas,” stāsta Agneta, “Amerikas tamborēšanas meistari ir izveidojuši mākslas galeriju, kas jau otro
gadu organizē šo tamborēto dzīvnieciņu izstādi. Dalībnieki tiek aicināti no
visas pasaules. Piedaloties izstādē, tamborētajiem dzīvnieciņiem ir jādemonstrē
konkrētās valsts tradīcijas, īpatnības vai iezīmes.” Tiesa, Agnetas plānos
šobrīd neietilpst ceļojums uz ASV, taču viņas darbi jau pa pastu tur ir
nogādāti.

Pavisam nesen Agneta atgriezusies
no Berlīnes, kur arī norisinājās amatnieku tirdziņš. Latvijas stendā viņa
tamborēja dzīvnieciņus. “Interesanti parunāt ar cilvēkiem, kas arī tamborē.
Sievietes nāk klāt un jautā par dziju, par tamborēšanas adatas izmēru u.tml.
Vienmēr smeļos enerģiju šādos pasākumos, kas fiziski ļoti nogurdina, bet
emocionāli pozitīvi uzlādē un gribas radīt arvien jaunus zvēriņus,” uzsver
Agneta.

Kopumā
par darbu Agneta saka, ka “pašai ir sev uzstādīti noteikumi – es tamborēju
tikai tad, kad man gribas, ko un kā gribas. Man patīk atpūsties pie jūras –
vasarā un ziemā katru nedēļas nogali braucam ar ģimeni, suņiem pastaigāties gar
jūru, pa mežu. Nevaru tamborēt sliktā omā,  jo tad nesanāk, vienmēr jāārda darbiņš ārā.
Labi darbi man sanāk, kad tamborēju atpūšoties,” viņa turpina, “esmu
tamborējusi atvaļinājuma laikā pat pie baseina Ēģiptē. Tur mans hobijs
piesaistīja lielu uzmanību un bija iemesls svešiem cilvēkiem uzsākt sarunas ar
mani…”

Lai
katrs darbs būtu pilnvērtīgs, bez kritiķiem nevar iztikt. Par savu darbu
lielāko kritiķi Agneta atzīst pati sevi, jo, kā pati saka, vienmēr ir bijusi
ļoti paškritiska. “Visiem vienmēr ir komentāri, ieteikumi, bet skaidrs – cik
cilvēku, tik viedokļu, tāpēc pamatā veidoju tikai to, kas patīk man. Vienmēr,
izstrādājot jaunu zvēriņu, atrādu savai meitiņai un gaidu komentārus. Vai viņa
redz to dzīvnieciņu, ko esmu domājusi, vai viņai patīk. Viņa ir mans mazais
kritiķis un lielāko atzinības vārdu teicēja,” viņa stāsta.

Taču pats būtiskākais, ko viņa uzsver un
atgādina arī citiem – jebkurā jomā dzīvē, jo īpaši mākslas, ir jāmīl lietas, ko
veido. “To nevar iemācīties, to nevar radīt uz pasūtījuma, jo vienmēr jābūt
iedvesmai, lai radītu sev un citiem,” atzīst Agneta.

Nākotnes plānošana un domāšana par vēl neizdarītiem darbiem nav viņas mīļākā nodarbe, taču, neskatoties uz to, jaunu dzīvnieciņu
modeļus Agneta plāno ieviest, jo ideju esot daudz. “Jāgaida attiecīgais brīdis
un iedvesma, tad viss notiks,” saka Agneta.