Jau vairākus gadus Igeta Gaiķe ar savu popgrupu “Tev un man” dodas uz ārzemēm, kur ne tikai apskata skaistākās vietas, bet arī koncertē. Šogad popgrupas dalībnieki no Liepājas un Rīgas, kā arī viņu vecāki un vecvecāki devās uz saulaino Spāniju un uzstājās slavenajā Monserratas klosterī. Redakcija brauca līdzi 42 cilvēku lielajai grupai, lai arī izbaudītu šās pasakainās zemes burvību un dzirdētu, kā latviešu dziesmas uzņem ļaudis, kas slavenajā svētvietā ieradušies no dažādām pasaules malām.

Gulēt ilgi – grēks

Atveras lidostas durvis, un mūs apņem svelmains karstums. Acu priekšā dižojas lielas palmas, tālumā vīd augsti kalni. Spānija ir klāt! Lai gan vietējie sūdzas, ka arī Spānijā klimats ir sagājis šķērsām un viņiem šā gada vasara, tāpat kā mūsējā, ir pavēsa un lietaina, tomēr mums viņu laika apstākļi ir paradīze zemes virsū. Termometra stabiņš, kā nu kuru dienu, turas nedaudz virs vai zem trīsdesmit grādiem, kas mums ļauj beidzot kārtīgi sasildīties, bet neļauj sasirgt ar saules dūrienu un apdedzināt ādu līdz vārīta vēža krāsai.

Dažas minūtes pēc nolaišanās rodas priekšstats ne tikai par Spānijas laika apstākļiem un dabu, bet arī par pašiem iedzīvotājiem. Jau iepriekš bija dzirdēts, ka spāņi bauda dzīvi, viņi nesatraucas par sīkumiem, ir slinki, arī uz svešvalodu apguvi. Par to pārliecināmies, kad pēc ilgākas zvanīšanas Igetai Gaiķei beidzot izdodas sadzirdēt kāda darbinieka balsi no autobusu firmas “Julia”. Taču neizdodas tikt skaidrībā, kāpēc nav autobusa, kuram bija mūs jāsagaida pie lidostas un jānogādā viesnīcā Barselonas sirdī. Jo cilvēks telefona otrā galā nerunā ne angliski, ne krieviski. Kad pēc kādas pusstundas beidzot ierodas autobuss ar uzrakstu “Julia” un mūsējie steidz uzzināt, vai tikai tas nebūs īstais, šoferītis māj ar galvu un teic, ka viņš pasūtīts vāciešu pārvadāšanai. Pēc laika tomēr noskaidrojam, ka tie vācieši esam mēs – latvieši. Vēlāk, Spānijā dzīvojošās latvietes Dinas pavadībā dodoties ekskursijā pa pilsētu, mūsu autobusa priekšējo stiklu rotā spāņu valodā rakstīts popgrupas nosaukums “Tel un man”.

Lai arī uz kuru pusi Barselonā vērtos, acīm nav jāgarlaikojas. Fotogrāfijās gribas iemūžināt gandrīz katru māju, katru pilsētas mazo sānieliņu, katru dzīvo skulptūru un ļaužu tautību kokteili. Barselona lepojas ar augstām, senatnīgām ēkām, kurām katrai ir mazi un citādāki balkoniņi, kuros izvietotas puķes vai pa kādam drēbes gabalam. Mūsu otra gide Liene stāsta, ka lielākoties Barselonā dzīvoklīšus uz dažiem mēnešiem vai nedēļām par vairākiem simtiem eiro mēnesī izīrē iebraucēji. Vietējie labāk izvēlas dzīvot ārpus Barselonas, kur dzīve ir lētāka un ērtāka. Un mājās pilsētas centrā lielākoties neiespīd saule, jo lielie, augstie nami cits citu aizēno. Taču šķiet, ka tūristus tas neuztrauc, jo, spriežot pēc tā, ka ielas ir ļaužu piepildītas, vismaz šajā zemē telpās neviens ilgi neuzturas.

To var attiecināt arī uz mums. Manas istabiņas dāmu četrotne, tāpat kā vairāki citi pieaugušie no mūsu grupas, miegam atvēl visai nedaudz. Baudot siltās, bezvējainās un romantiskās Barselonas naktis, savā jauniešu hostelī pēc pastaigas vai pasēdēšanas kādā no kafejnīcām galvenajā tūristu ielā La Rambla vai kādā no sānieliņām pārrodamies tikai pēc pusnakts, bet jau agri no rīta atkal iejūkam cilvēku plūsmā. 

“Arī Spānijā ir jūtama ekonomiskā krīze,” saka gide Liene, kura Spānijā strādā tūrisma jomā un ir bezgala priecīga par savu darbu. Tūristu šogad Spānijā ir mazāk un lielākā daļa no tiem pašiem vairs nav čakli naudas tērētāji. Liene novērojusi, ka daudzi cītīgi krājuši ceļazīmei un cenšas uz vietas iztērēt pēc iespējas mazāk. To jūt arī viesmīļi un oficianti, kuriem sarucis dzeramnaudas apjoms. Taču, pēc Lienes teiktā, viņiem nav daudz jāuztraucas, jo atšķirībā no biroja darbiniekiem apkalpojošā sfērā strādājošie pelna ļoti labi.

Salīdzinot ar latviešiem, spāņi necenšas sevi pārāk nodarbināt. Daudzi pastrādā gadu un pēc tam gandrīz tikpat ilgu laiku izdzīvo no pabalsta, kas ir astoņdesmit procentu apmērā no saņemtās algas – vidēji 1300 eiro mēnesī. Valdība domā, ka vajadzētu atcelt šo pabalstu, jo pārāk daudz ir to, kam patīk tāds laisks dzīves modelis.

Uzturoties svešā zemē, jāpiemērojas tās valsts tikumiem un likumiem, taču dažreiz ar tiem grūti sadzīvot. Kad pēc pirmās hostelī pārlaistās nakts administratorei apvaicājamies par segām, jo gaisa kondicionētāja dēļ istabiņa ir auksta, viņa atteic, ka tādu neesot. Lai būtu siltāks, viena no manas istabiņas dāmām pa nakti velk mugurā apakšsvārku, bet es uz palaga uzklāju līdzpaņemto pludmales dvieli. Gaisu mazliet sasilda atvērtais logs. Bet tas gan rada citu bēdu – no blakus istabiņām nākošo troksni. Ja Latvijā un citviet pasaulē pieņemts, ka tūristu izmitināšanas vietās klusumam jāiestājas kādā noteiktā laikā, tad, šķiet, Spānijā šis likums nedarbojas. Ļaužu balsis skan visu nakti.

Īpaši aktīvi ir mūsu kaimiņi, kuri ik pa dienām nomainās, tomēr nemainīgs paliek trokšņošanas paradums. Manas istabiņas sievietēm vēl ilgi paliks atmiņā, kā Igeta pa nakti uztrausās no gultas un ar mapi rokā devās norāt vīriešus, kuri gaiteni bija izvēlējušies par labāko iedzeršanas vietu. Tikai tad, kad popgrupas vadītāja noteiktā balsī paziņoja, ka zvanīs policijai, un lika manīt, ka viņai ir visi nepieciešamie numuri, arī Latvijas vēstniecības telefoni, vīrieši kā rātni bērni devās uz savu istabu gulēt. Toties citu rītu mēs sakaitinām kaimiņus. Kāds gados jauns vīrietis, no rīta izdzirdot gaitenī skanošo koncerta mēģinājumu, bērniem nekaunīgi nodemonstrē savus dibena apaļumus.

Latviešu eņģelīši Monserratas klosterī

Pirms došanās uz Spāniju, prātoju, ko Barselonā sadarīsim piecas dienas. Taču ir daudz, ko redzēt. Vakarā pēc apskates vietu apstaigāšanas kājas nogurušas ne pa jokam. Nenoliedzami viena no iespaidīgākajām vietām ir Sagrada Familia jeb Svētā katedrāle, kuras izveidei arhitekts Antonio Gaudi veltījis gandrīz visu dzīvi un pats palicis bez ģimenes. Mums katedrāles aplūkošanai atvēlēta tikai kāda pusstunda, taču uz to var vērties stundām ilgi. Katra no katedrāles pusēm ir citādāka, fasāde rotāta gan ar dažādiem tēliem no Bībeles, gan dzīvniekiem, gan putniem, gan uzrakstiem, gan daudzām citām lietām. Gide saka, ka katrs cilvēks atradīs kaut ko sev tuvu.

Gaudi bijis populārākais Spānijas iedzīvotājs, viņa radītās ēkas ļaudis no pasaules malu malām steidz aplūkot vēl šodien. Piemēram, Barselonas centrā atrodas ēka La Pedrera. Lai tajā iekļūtu, ir jāstāv garā rindā un jāšķiras no 20 eiro. Taču viņa projektētais Guela parks ir par velti. Palmu ieskautas savdabīgas ēkas klātas kā ar krāsainām, mazām flīzītēm, kurām ir noapaļotas malas. Guela parkā arī atrodas ķirzaka, kas kļuvusi par Spānijas simbolu. Savulaik gribēts uz šo parku, kas atrodas kalnā, ierīkot tramvaja sliedes. Gaudi tam kategoriski iebilda. Tramvajs līdz parkam tā arī neved vēl šodien. Taču dzīve ar Gaudi izspēlējusi ļaunu joku – 74 gadu vecumā viņu notriecis tramvajs, un viņš no gūtajām traumām pēc dažām dienām miris.

Uz daudzajām trepītēm un zālienā cieši jo cieši sasēduši ļaudis, lai varētu noskatīties strūklaku šovu. Tiem, kas ieradušies vēlāk vai kuri staigā meklēdami un tā arī neatrazdami piemērotāku vietu, no kuras pavērtos vislabākais skats, nākas sēdēt uz asfalta lielās strūklakas pakājē. Skatoties divu stundu garo strūklaku šovu, ko pavada mūzika – gan klasiski darbi, gan mūsdienās populāri hiti, arī filmas “Titāniks” un “Operas spoks” balādes, atmiņā nāk Ungārijā redzētais strūklaku šovs, pa kuru bija jāmaksā branga nauda, un savulaik uz Liepāju atceļojusī strūklaku iespēju parāde, kas, salīdzinot ar Spānijā redzēto, bija tikai tāda parodija. Barselonā šovs ir pa velti, skaties un baudi to kaut katru vakaru.   

Svētā katedrāle, Katalonijas laukums, Guela parks, Montžuikas kalns, Olimpiskais stadions ir vietas kur pabijām un uz kurieni parasti ved tūristu grupas. “Uz kurieni dodas paši barselonieši un ko jūs ieteiktu mums apskatīt?” – šādu jautājumu Igeta uzdeva gidei Dinai. Vienu no pirmajām vietām viņa minēja Tibidabo atrakciju parku, kas atrodas vienā no augstākajiem kalniem Barselonas apkaimē. Šo kalnu ievērojām, skatoties strūklaku šovu. Augšā atrodas baznīca ar statuju, kas ir tāda pati kā Pestītāja Kristus statuja Riodaženeiro. Uz Tibidabo kalnu atrakciju parku tūristus parasti neved, jo esot sarežģīta nokļūšana. Mums tā nešķiet. Pašā Barselonas sirdī piestāj tūristu autobuss, kas aizved tiešu uz atrakciju parku.

Tas izvietots vairākos līmeņos. Augstākajā punktā atrodas vecākās atrakcijas, kuras ir pa spēkam vecākiem ļaudīm un bailīgākajiem, izņemot karuseli, kas paceļ augstu gaisā un ļauj Barselonas apkārtni apskatīt no ļoti liela augstuma. Zemāk atrodas vairākas atrakcijas, kas piemērotas pašiem mazākajiem bērneļiem, kā arī ekstrēmu izjūtu cienītājiem, kuriem, piemēram, ir iespēja izmēģināt brīvo kritienu. Kaut arī pie atrakcijām nav tik lielas rindas kā Disnejlendā, tomēr laiks te tāpat pazūd nemanot. Dažs no mūsu grupas pārrodas mājās tikai vakarā, tā arī nepagūdams uzbraukt augšā blakus esošajā katedrālē. To izdarīt tik tiešām bija vērts, jo no baznīcas augšas paveras vienreizējs skats.

Ne mazāk asas izjūtas sagādā brauciens uz Monserratas klosteri, kas ieskauts kā ar roku nopulētos, nogludinātos kalnos, par kuru izcelsmi zinātnieki vēl šobaltdien nav tikuši skaidrībā. Lai gan gide teic, ka neesot dzirdējusi, ka kāds auto būtu novēlies no kalnu ceļiem, vienā no aizām pamanu automašīnu. Apmēram kilometru no klostera, izveidojusies gara spēkratu rinda, tāpēc nospriežam, ka labāk dosimies kājām, nevis nīksim autobusā. Ir karsts. Dažiem, īpaši pašiem mazākajiem, kāpiens ir liels pārbaudījums. Bet pēc brīža grūtības jau aizmirsušās. Jo priekšā gaida nozīmīgs notikums – uzstāšanās Monserratas klosterī.

Latviešu valodā dziedātās dziesmas piebilda svētvietas iekštelpu. Skaisti, svinīgi un dvēseli aizkustinoši. Balti tērptie dziedātāji atgādina dziedošus eņģelīšus. Klostera apmeklētāji piesēž, lai paklausītos viņiem svešā mēlē dziedošajos bērnos un jauniešos. Uz dziedātajiem veras arī ļaudis, kas aiz nožogojuma stāv rindā, lai varētu apskatīt La Morenta Dievmātes statuju, kas izgatavota no melnkoka. Pēc koncerta katrs var izvēlēties, ko darīt tālāk. Dažs apmeklē Monserratas klostera izstāžu zāli, kurā atrodas pasaulē atzītu mākslinieku darbu, cits ar funikulieri uzbrauc vēl augstāk un izbauda kalnu varenumu. Pa kalniem kā mazas skudriņas rāpjas alpīnisti. Kāpiens ir grūts un bīstams. Nesen kāda meitene alpīniste gājusi bojā. Bet vēl daži no mūsu grupas nobrauc zemāk, nekā atrodas Monserratas klosteris, un, mezdami līkumu līkumus, dodas apskatīt vēl vienu Dievmātes statuju. Kura no abām ir īstā, katram ir sava versija.

Ceļā uz autobusa stāvvietu tirdziņā var nogaršot un nopirkt lauku labumus. Pārdevēji aicina piestāt un jau sniedz pretī siera kumosiņus. Cits par citu ir gardāks, tāpēc grūti izvēlēties, kuru no tiem vest uz Latviju ciemakukulim. Priekšroku dodu siera kūkai un saldajam, kas atgādina tādu kā cietu marmelādi ar iemaisītiem žāvētiem augļiem un riekstiem. Ar šiem saldumiem spāņi mielojas svētku reizēs. Pārdevēji nav nekādi skopuļi, viņi ne tikai dāsni dala savu produkciju degustēšanai, bet arī pārdod par lētāku cenu.

Lai gan Barselona ir jūras pilsēta, tikt līdz pludmalei nav nemaz tik vienkārši. Netālu no mūsu apmešanās vietas atrodas jūra, taču arī tur peldēt nav iespējams. Tur izveidota skaista promenāde ar Kolumba pieminekli, piekrasti rotā daudzas jahtiņas un izklaides kuģīši, kuri izvadā tūristus gar krastu un ļauj Barselonu apskatīt no jūras puses. Promenādē arī atrodas lielveikals ar krodziņiem vēderā un jūras muzejs “L’Aquarium”, kas man ļoti atgādina Somijā apmeklēto. Lai gan par muzeju ir jāmaksā diezgan dārgi, tur redzētais ne ar ko īpašu nepārsteidz.

Tā kā daudzus urda vēlme tomēr izpeldēties Vidussjūrā, gide Liene iesaka aizbraukt uz Sičes pilsētu. Izkāpjot no vilcienu, Sičes sagaida ar lietus lāsēm. Tomēr nekas mūs nespēj apturēt. Kad nonākam līdz jūrai, lietus ir mitējies. Lēkājam pa siltās un sāļās Vidussjūras viļņiem. Tie ir tik stipri, ka spēj nogāzt no kājām. Kad lēkāšana apnikusi, latvieši pievēršas gliemežvāku lasīšanai. Tie ir ļoti skaisti un daudzi tos pārved mājās dāvanai kādam mīļam cilvēkam. Gides ieteiktā Sičes ir skaista ne tikai jūras dēļ, tās šaurās ieliņas atgādina Itāliju, un, pa tām staigājot, jūtamies kā labirintā. Lai tiktu līdz stacijai, bez ceļa prasīšanas neiztiekam.  

Spāņu zaglim nepaveicās

Pēc vairāku restorānu apmeklēšanas Spānijā jāpiekrīt gides Dinas teiktajam, ka šajā zemē var ļoti gardi paēst. Lai kur arī ietu, priekšā vienmēr noliks garšas kārpiņām tīkamu maltīti, turklāt neiztērējot lielu kapitālu. Lielākajā daļā Spānijas ēdināšanas iestāžu ir izveidoti ēdienu komplekti par vienu noteiktu cenu. Tas atvieglo dzīvi tūristiem, kuriem, lasot spāņu ēdienkarti, acis jābola ilgi vai jāvēro, ko ēd kaimiņš pie blakus galda, un viesmīlim jānorāda, ka vēlas to pašu. Kādu dienu visa grupa apmeklējam ķīniešu restorānu, kurā par mazliet vairāk nekā desmit eiro pasūtinām ēdienu komplektu. Ne visi mazie bērni ir sajūsmā par neierastajiem ēdieniem. Bet pieaugušie, kaut arī vēderi jau pilni ar pirmo ēdienu – salātiem un pankūku ar dārzeņu pildījumu, tomēr nespēj atteikt turpinājumā pasniegtajām gardajām liellopu gaļītēm, vistiņām, zivju delikatasēm, dārzeņiem ar ķīniešiem raksturīgajām mērcēm un vēl saldo, ko oficiants ceļ galdā nobeigumā.

Vēlāk šaurākā lokā apmeklējam arī pakistāniešu virtuvi un vairākas kafejnīcas ar spāņu nacionālajiem ēdieniem. Spāņi lepojas ar savām tapām jeb uzkodām. Atkarībā no restorāna smalkuma, tapas ir vienkāršas un izsmalcinātākas. Pēc spāņu ēdienu nobaudīšanas konstatējam, ka maltītes nerada smaguma sajūtu un nedara bažas, ka uz Latviju būs jāstiepj daudz apaļāks vēders.

Netālu no mūsu hosteļa atrodas tirgus. Pa letēm čāpo krabji, uz tām atrodas vēžu kalni, austeres, krevetes un dažnedažādas zivis. Pie būdiņu griestiem pakārti cūku stilbi, desas un citi kūpinājumi. Pa gabalu smaržo konditorejas izstrādājumi, maizes, bulciņas un turpat pasūtītāja acu priekšā pagatavoti jūras velšu ēdieni. Tūristi drūzmējas pie augļu stendiem. Par pusotru vai diviem eiro var nopirkt augļu kārbiņu ar dakšiņu. Par eiro vai pusotru iegādājami augļu sulu dzērieni. Kad ierodos tirgū tā paātrāk, lai fotografētu, man priekšā jau ir daudzi cilvēki ar profesionāliem fotoaparātiem rokās. Droši vien iemūžināto varēs redzēt tūrismu ceļvežos un bildes papildinās ceļojumu aprakstus. Bildes sanāk labu labās.

Staigāt pa Barselonas tirgu ir patīkami, jo neviens neuzmācas, lai pērk tieši viņa preci. Arī ar uzmācīgiem naudas diņģētājiem nenākas sastapties. Vienīgi Barselonas centrā ik pa laikam apsēdušies vai satupuši ļaudis, kas ar kādu uzrakstu palīdzību lūdz ziedot naudu. Dažam tiešām jūtama kāda vaina, bet ir arī vīrieši spēka gados, uz kuriem raugoties rodas neizpratne, kāpēc viņi tur atrodas. Daudzi Barselonā piepelnās, muzicējot, dejojot vai zīmējot karikatūras. Ik pa pāris metriem La Rambla ielā stāv dzīvās skulptūras. Var tikai apskaust cilvēku izdomu, radot dažādus tēlus – cits iejuties kāda pasaku varoņa, kāds briesmoņa ādā, dažs atveido koku, cilvēku bez galvas vai karā cietušu karavīru. Lielākā daļa par spīti karstumam otras personas dzīvi izdzīvo visu dienu. Turklāt par skaistu vai neglītu ārieni neviens naudiņu vien nemet, ir jāveic kādas kustības cilvēku piesaistei. Dažam tas izdodas mazāk veiksmīgi, bet pie cita ļaužu pūļi turas visu laiku.

Gan abas gides, gan spāņu autobusu šoferīši mūs vairākkārt brīdina, ka šajos pūļos cītīgi jāpieskata somas, lai no tām pašam nemanot kaut kas nepazustu. Par to, ka brīdinājums bijis vietā, pārliecināmies visai ātri. Metrostacijā kāds vīrietis ar atvērtu somu un lupatu rokā cenšas ko izvilkt no rokassomiņas, kura pieder vienai no mūsu grupas sievietēm. To laikus pamana viens no mūsu ceļabiedriem vīriešiem un no mugurpuses piežmiedz zaglim kaklu. Zādzība vīrietim neizdodas, viņa kompanjons, kuram droši vien bija iecerēts nozagto mantu atdot, steidz pazust no norises vietas. Kopš šā incidenta somas pie sevis piespiežam vēl ciešāk un ik pa laikam pārliecināmies, vai nauda un pase ir vietā. Par laimi, mājup atgriežamies visi ar savām mantām.

Runājot par mantām, vairāki no ceļabiedriem atzina, ka nebija plānojuši daudz tērēties, tomēr… somas bija pilnas. Jo ir grūti paiet garām tirgū redzamajiem gardumiem, staigājot pa veikaliem, visai ātri bija skaidrs, ka apģērbs ir lētāks nekā Latvijā. Tāpat daudzu ceļasomās iegūla suvenīri, dažādas dekoratīvas lietas, un sievietes varēs lepoties ar jaunu bižutēriju, kuru varēja iegādāties ļoti lēti teju uz katra stūra. Un, protams, daudzi, iespējams, arī šajā brīdī malko no Spānijas atvestos gardos vīnus.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Raksta autores foto

Augļu dažādība un krāsainība piesaista tūristus, kuri nespēj paiet garām sulīgajiem gardumiem.

Neskatoties uz to, ka dažs bērņuks no popgrupas “Tev un man” dalībniekiem izskatījās sabijies, balstiņas slavenajā Monserratas klosterī skanēja skaisti.

Staigājot pa Monserrata (robotā kalna) takām, saproti, cik niecīgs esi plašās pasaules priekšā.

Jau rīta agrumā cilvēki turpat uz “La Rambla” pārģērbjas, lai ar savu izskatu un rīcību pievilinātu tūristus, cerot, ka viņi neskoposies un trauciņā iemetīs ne vienu vien monētiņu. 

Apskatīt Gaudi parku ar interesantajām mājām cilvēki ierodas no visas pasaules.