Otrdiena, 9. augusts Madara, Genoveva
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Omulīgais basģitārists ar skolotāja diplomu

Omulīgais basģitārists ar skolotāja diplomu
01.11.2006 23:54

0

Atslēgvārdi

Omulīgais, mūziķu, sporta līdzjutēju un žurnālistu vidū savā brīvajā laikā virmojošais Jānis Daugalis, šķiet, ir viens no kolorītākajiem Latvijas basģitāristiem. Vispirms nevis fotosesijās objektīvu lutinātā vizuālā tēla, bet gan dzīves garšas pazīšanas un trāpīgās, izteikti liepājnieciskās humora izjūtas dēļ. Reizē Jānis ir arī viens no savdabīgākajiem populārās mūzikas pārstāvjiem mūsu platuma grādos šaipus un arī viņpus Daugavas, jo nudien nav dzirdēts, ka pārāk daudzi viņa kolēģi sniegtos pēc maģistra diploma. Rīt Liepājā spīdēs mūsu pilsētā dzimusī, par vienu no Latvijas mērogā populārākajām grupām nu jau krietnu laiku saucamā “Tumsa”,

un, lai arī paši mūziķi savu jubileju apspēlē ar viegli liriskas ironijas devu, bet grupas publiskā tēla lomu jau vairākus gadus apzinīgi pilda solists un dziesmu autors Mārtiņš Freimanis, “Kurzemes Vārdam” šķita aktuāli aprunāties ar tās dibinātāju un vienīgo mohikāni, kas “Tumsā” bez pārtraukuma ir bijis visus šos gadus.

Man gadījās atrast tāda Jāņa Daugaļa parakstītu, tobrīd dzīvojoša Liepājā, Dārza ielā 3–33, ar 1997.gadu datētu “Tumsas” vēstījumu, kurā stāstīts, ka grupa gatavojas atsākt darbu pie pirmā albuma ieraksta. Tāds laiciņš nogriezies pa šiem gadiem, un šoruden “Tumsas” labāko dziesmu albums tiek prezentēts ar vērienu galvaspilsētas centra kinoteātrī “Rīga”. Vai vari pateikt, kas piepildījies no tā, ko tiki iecerējis, kad rakstīji šo vēstuli?
– Idejiski ir noticis tā, kā kārojies, jo, protams, mūsu mērķis tolaik bija kļūt par Latvijā pazīstamu grupu, par kādu “Tumsa” tagad tiek uzskatīta. Ja nu vēl ko gribētos, tad vairāk pabraukāt uz ārpusi. Pagaidām mēs esam bijuši tikai Zviedrijā uz konkursu, Dublinā pie tautiešiem, pirms tam Tallinā pie igauņiem, arī Gomeļā, Baltkrievijā.

Kas tagad ir noteicošais, lai tiktu ārpusē – pašu gribēšana, producentu sakari?
– Galvenais, ja producenti – mūsu gadījumā “MicRec” – disku izdod ārpus robežām. Tāpēc jau “Prāta vētrai” un “The Hobos” aiziet tās lietas. Bet to jau nosaka ierakstu kompānija. Mūsu uzdevums – spēlēt.

Bet kā tev pašam šķiet, vai “Tumsa” ir latviešu publikas grupa?
– Es nedomāju. Ja mēs iedziedam angliski, tas var skanēt jebkurā citā zemē, jo,kaut kā neticu, visi tūlīt bļautu, ka šie no Latvijas.

Saki, kā vispār cilvēks padsmit gados aizdomājas līdz tam, ka viņam jānodibina grupa?
– Mjā (garāka pauze)… Kā jau katrs īsts liepājnieks fanoju par “Līviem”. Tas, ko viņi dara, likās absolūti forši. Kādas tajā vecumā bija domas? Varbūt popularitāte, varbūt nauda, varbūt iespēja spēlēt, varbūt iespēja būt stilīgam, varbūt viss kopā, bet to gan atceros – es tieši zināju, ka grupa būs. Nezināju – kāda, nevaru tev pateikt arī to, kāpēc tai ir nosaukums “Tumsa”.

Bet tu bišķi kaut ko spēlēji līdz tam?
– Mūzikas skolā jau tikai, kur no septiņiem gadiem klavieres plinkšķināju. Atceros, kad man bija 12 gadu, tajā vasarā strādāju nometnē “Draudzība” Bernātos, un tad tur arī Ūdrītis (tas pats, kurš vēlāk kļuva par “The Hobos”) pūlējās. Viņam, atceros, bija doma taisīt grupu, un pastāvēja versija, ka es tur varētu kaut kādu taustiņu klāt piespēlēt, un viens vai divi mēģinājumi pat mums kopēji notika. Bet tad arī sapratu, ka gribu ko savu. Ilgi jau tas nāca. Pirmā spēle bija 1993.gada “Mēs – Liepājai”, lai gan īsti par spēlēšanu to nevar nosaukt. Tad satiku Fēliksu Ķiģeli un likās, ka kaut kas sāka sanākt.

Un kā tu pēc taustiņiem to ģitāru atradi?
– To es vispirms ņēmu Mūzikas skolā kā papildu instrumentu. Tā bija akustiskā ģitāra. Un, kā jau visi puikas, arī es ātrāk gribēju skriet pa sētu pie džekiem spēlēt futeni, turklāt es biju vienīgais no savas kompānijas, kas gāja uz mūziķeni, tā ka tas nebija nekas šausmīgi interesants. Tāpēc arī ģitāru es spēlēju vairāk atzīmes dēļ, kas, protams, no šās dienas skatījuma ir muļķīgi, jo būtu labāk mācījies, noteikti spēlētu ģitāru, nevis basģitāru. Četrus gadus izmantoju nelietderīgi, ko es arī tagad diezgan nožēloju. Jo mums bija laba pasniedzēja – Alvīne Giļoka, un atceros, ka toreiz pie viņas privāti gāja mācīties tobrīd populārā “Neptūna” ģitārists Inguss Šplīts. Man jau likās, ja jau nāk tādi džeki, kas kotējas Latvijas mērogā, tad jau it kā normāli, bet nu es to izdevību palaidu garām.

Ko nu?
– Tad Ainars Pūpols mečos organizēja ģitāristu kursus. Domāju, pamatus es akustiskajai ģitārai zinu, jāiet jāskatās, kas tur tālāk darāms. Bet tad jau pats biju iedomājies, ka dziedāšu, un atkal tā ģitāra otrajā plānā palika. Kad savācāmies draugu pulciņš, jo pirmā doma bija uztaisīt čomu blici, tad izrādījās, ka tikai divi kaut ko zina par instrumentiem. Es savukārt uzzināju, kāda funkcija grupā vispār ir basģitārai. Tā kā pretendentu nebija, tad nolēmu: labi, es mācīšos to. Tad arī gājām atkal pie Pūpola, lai viņš parāda un pastāsta, kas ir basu pamatfunkcijas. Tālākais jau pašmācība.

Vai taisnība jūsu izlases priekšvakarā presē palaistajai leģendai par “Tumsas” pašreizējā sastāva dzimšanu, kad tu kādā Cīravas pasācienā esot piegājis pie Freimaņa un pateicis, ka tev viņš nepatīk, bet džeki redzējuši, ka labs dziedātājs un tāpēc vajagot pamēģināt kopā?
– Nu, bija tā. Vai tad uzreiz nopietni tādas lietas var izrunāt? Es gan Mārtiņam te nesen izmetu, ka nav jau jāatceras viss, kā bijis, pat ja tā bijis (smejas), bet nu toties tagad mēs labi satiekam. Patiešām.

Tas pierīvēšanās ceļš, šķiet, gan nebija vienas cigaretes garumā vien, jo, atceros, tu diezgan ilgi un Liepājas mūzikas vidē visai sadzirdami rūci, ka vajadzētu taču mazliet nopietnāk un skarbāk spēlēt.
– Jā, tā bija. Bija domu dažādība. Mums ar Hari (“Tumsas” ģitārists Haralds Drekslers – aut. piez.) šķita, ka jāspēlē tā Liepājas ierastā mūzika – hārdroks. Tas nenozīmē, ka es tagad hārdroku vairs neklausos – man joprojām tas ir viens no iecienītākajiem un, manuprāt, patiesākajiem mūzikas stiliem. Bet mēs kopīgi sākām redzēt to, ko vajag. Un kopīgi sākām to saprast. Jo, ja galu galā bija doma spēlēt kaut ko tautai un publikai (un tāda doma bija aktuāla), nevis tikai pašu priekam, tad jāskatās, ko šī publika akceptē. Varbūt sākumā kaut ko teicu, ka šitas ir garām, bet redzēju, ka arī pašreizējā stilā var ieguldīt darbu. Bet plēsušies esam arī ārpus mūzikas – tīri par koncepciju. Kaupēna laikā Mārtiņam bija iespēja sevi apliecināt no citas puses. Man tas likās tāds egoisms, jo pirmajā vietā, manuprāt, bija jābūt grupai, bet viss pārējais, arī “kaut kāds tur” teātris, pēc tam. Protams, īstenībā Mārtiņš līdz ar Kaupēnu pavilka līdzi visu ansambli. Mēs bijām ieguvēji, jo kļuvām populārāki. Tikko parādījās intervijas un publicitāte, Mārtiņš vienmēr pieminēja “Tumsu”, jo nebija tā, ka viņš vilka deķi uz savu pusi.

Toties tagad jūs tik labi satiekat, ka aizskatuves publikai dikti patīk tā jūsu tikšanās un atvadīšanās…
– (Smejas) Točno, nezinu, kur tas sākās ar to apkampšanos un sabučošanos. Atceros tikai, vai nu kāds stāstīja hohmu par Brežņevu, vai mēs kaut kur redzējām filmu, kur tie padomju vīri varen sulīgi sabučojās. Nu tad – kas mēs sliktāki? Bet ir taču smuki, vai ne?

Nu, es taču nevaicātu, ja nebūtu glīti! Bet saki, vai bez Mārtiņa spēlētā Kaupēna teātrī tas nebija arī “Liepājas dzintars”, kas pavilka “Tumsu” uz augšu?
– Protams, nepārprotami. Tāpēc jau es Kaupēna sākumā tā cepos uz Freimi, jo 1998. bija ražīgs gads. Vasarā iznāca pirmais albums, tad nāca “Liepājas dzintars”, kas mums ļāva sevi vizuāli parādīt tiem, kas bija dzirdējuši albumu un atzinuši to par pieņemamu. Plus vēl Dzintarā togad 1.vietas ieguvējiem bija iespēja ierakstīt dziesmu Latvijas radio, kas atkal bija viens solis uz priekšu, jo kalpoja par mazo āķi nākamā labuma tapšanā.

Vai tagad joprojām esat kā musketieri – viens par visiem un visi par vienu?
– Idejiski nekādus baigos nākotnes plānus nebūvējam, jo pieredze māca, ka neparedzēti apstākļi var šīs sapņu pilis bieži vien sagraut.

Bet tuvākais skrējiens tev ir skaidrs?
– Nu, ja jau divas dziesmas ierakstītas, tad gan jau darīsim kaut ko tālāk. Tās gan iekļautas tagad izlasē, un es negribu apsolīt, ka uz vasaru noteikti būs albums. Mums pašiem baigi svarīgi tagad ir nospēlēt šitos dižkoncertus. Pirms diviem gadiem, kad izdomājām to 13 gadu jubileju ar simfonisko orķestri kopā, šķiet, ka izdevās, jo Ķīpenē Rīgā sanāca septiņarpus tūkstoši cilvēku. Gribētos, lai nav sliktāk. Valmierā, šķiet, aizgāja diezgan labi.

Liepājas publika ir īpaša un koncerts būs īpašs?
– Bet kā savādāk? No šejienes mēs esam nākuši, un šeit mēs arī paliksim. Mājās jau savas sienas palīdz, un ceru, ka tās palīdzēs mums arī piektdienas vakarā. Nu ko es varu pateikt– viesi ir baigi labie, un, es domāju, viņu izpildītie gabali iz pasaules klasikas paņems publiku. “Tumsa” būs jautra un interesanta, jo gabaliem ir jauni aranžējumi. Provēsim nogriezt pa godam, bet vērtēs jau klausītājs. Šādi lielie atskaites punkti jau arī palīdz novērtēt, ir vai nav vērts dragāt tālāk. Gribētos jau, lai ir. Mēs katrā ziņā spēlējam ne jau mūzikas balvu dalīto bleķa vīreļu dēļ.

Varbūt šis jautājums tev ne visai patiks, bet vai nav tāds autsaiderisma moments jums bieži it kā pelnīto un rīdzinieku dalīto balvu sakarībā?
– Būtu jau patīkami kaut ko dabūt. Mēs jau smējāmies, ka pirmā un vienīgā balva, ko mēs dabūsim, būs “vecie zaldāti”. Protams, bija skrobe it īpaši jau pagājušogad, kad pašiem likās, ka albums sanācis. Bet pēc tam nolēmām, ka jāsadala prioritātes, jo, kas tad ir svarīgākais, – kritiķi vai klausītājs. Mūsu dižkoncerti ir “Tumsas” atbilde uz šo jautājumu.

Subjektīvi man, piemēram, šķiet, ka tieši “Tumsa” ar savu uzvedību, attieksmi, dzīves un mūzikas izjūtu ir tāds reālākais ilgtermiņa Liepājas mūzikas tēla nesējs, nu, vismaz grupu kategorijā. Vai tev gribas tam piekrist?
– Domāju, ka vairāk vai mazāk – jā. Freimanis pie mums ir no 1996.gada sākuma. Tāpēc arī mūsu izlase saucās “Piedzīvojums 1996–2006”. Sastāvs nav mainījies, izņemot taustiņnieku, bet pamatbāze tā pati. 1991.gadā sākām vienā sastāvā, tad ar Fēliksu Ķiģeli mazliet paampelējāmies, tad palikām šajā versijā. Manuprāt, šī ir pareizā formula.

Tad tu vari “Tumsas” faniem teikt, ka šī tā kā daudzpunkte, nevis tāds garāks punkts, jo ir jau arī viedoklis – ja reiz džeki taisa izlasi, tad, citējot Fredi, – aplis ir noslēdzies…
– Tā ir pasaules pieredze, ka grupas ik pēc četriem vai pieciem diskiem izlaiž labāko dziesmu albumus, bet ir grupas, kas turpina strādāt tālāk, un ne mazāk ražīgi. Uzskatu, ka pieci albumi astoņos gados varbūt nav daudz, bet nav arī maz. Izlaist vienu albumu gadā jau nav nekāds kreņķis, ja esi tik radošs, ka dziesmas kāds klausās.

Paklau, bet pats tu esi tāds mazliet neierastāka ampluā basģitārists, jo man jau šķiet, ka nav nemaz daudz tavu ieroču brāļu, kas strādātu par sociālajiem pedagogiem un vēl draudzētos ar maģistra darba rakstīšanu.
– Garš stāsts, bet nekā pārāk neloģiska tur nav. Pamatskolā teicu, ka nekad nemācīšos vidusskolā, jo, ko gan cilvēks, kas spēlē ansamblī, tur darīs. Gribēju iet uz pavāreni, bet tur man pateica, ka viņiem trīs gados dod tikai profesiju, bet paralēli jāiet uz vakareni. Tā kā es jau astoņus gadus tāpat biju nogājis divās skolās, man šis variants bija piegriezies. Videnē iestājos pēdējā mirklī.

Un pēc tās sagribējās studēt tā, ka acīs cērtas?
– Kā tad (smejas). Man bija skaidrs, ka augstākā izglītība man nav vajadzīga. Nu, un, ja gadījumā arī ir, tad, kā jau vairumam Liepājas džeku šķita, ka ne jau nu pedagoģiskajā tā iegūstama.

Bet dzīvē viss bija savādāk…
– Jā, kaut kāds nemiers bija pēc tās videnes. Aizgāju tepat līdz akadēmijai apskatīties, jo, ko nu tur apkārt slapstīsies, ja jāspēlē. Uz brīvā laika organizatoriem kaut kā nevilka, jo tas bija kā bonuss pamatskolas skolotājiem. Sociālais pedagogs bija kaut kas jauns, un, izrādījās, man patiešām interesants. Redzi, man ir tāds niķis – ja kaut ko sāku, tad jāpabeidz. Es gan pa vidu baigi čīkstēju, bet uz priekšu ķepurojos.

Tagad esi aizķepurojies līdz maģistriem?
– Nebija jau nekāda baigā iekāriena, jo tieši tagad tūre, bet nebija arī variantu – bija jādara, jo teica, ka savādāk zommer kaput. Turklāt, kā jau mēs spriedām, ar spēlēšanu neizdzīvosi.

Sociālā pedagoģija un poproks tomēr nav identiskas pasaules, vai ne? Kādas tev pašam izjūtas, ka nedēļas nogalē tu esi basģitārists vienai no Latvijas populārākām grupām, ap kuru lēkā fanu simti, bet pēc tam ar dažiem no savas publikas tev taču sanāk strādāt kā sociālajam pedagogam?
– Ir jau dīvaini, lai gan strādāju šajā jomā septīto gadu. Ļoti liela daļa jau mani neuztver kā skolā strādājošo sociālo pedagogu, jo viņi vairāk redz skatuves dzīvi jeb to, ka “Tumsu” kādureiz parāda pa teļļuku. Taču, zini, šīs uztveršanas problēmas biežāk ir vecākiem. Bērniem un jauniešiem varbūt ir vieglāk. Viņi dažkārt saprot, ka šitas, kas pie viņiem atnācis, nav pats bargākais skolotājs, kas lasa morāli, jo, kā pats saproti, es vizuāli neesmu gluži tipiskākais pedagoga prototips. Un varbūt tieši tāpēc ieklausās. Pats es neiztaisu no savas profesijas un mūzikas spēlēšanas salīdzinošo procesu – es nedomāju par to, ka šie vai šitie rakari man nākamajā dienā būs jāaudzina. Skola man ir darbs, grupa – darbs brīvajā laikā. Savu brīvo laiku es izmantoju, kā es vēlos.

Brīvais laiks bez mūzikas – tas vispirms ir futbols?
– Arī. Bērnībā vairāk sākumā patika basketbols, un mēģināju par saspēles vadītāju, bet sapratu, ka ar savu augumu nevarēšu pat šajā postenī. Futbols bija krietni nopietnāk. Pie Hardija Blūma notrenējos gadus trīs. Tad sāka mainīties treneri, tolaik vēl jaunieši nebija metalurgu sistēmā, un bija pamatīgs bardaks. Man, ko darīt, pietika mūziķenē, tāpēc pagāju nost. Tagad labprāt uzsitu pa bumbu, ja vien paliek laika. Bet “Liepājas metalurgam” laiku cenšos sameklēt vienmēr. Nu, neglīti, ka mūsējie to zeltu atdeva ventiņiem šogad. Labi, ka vismaz tas Latvijas kauss atnāca mājā – taču savs prieciņš.

Bet tu nejūties kā vāveres ritenī – skola, grupa un jādzīvo jau arī kādubrīd?
– Nu, tagad, kad dižkoncerti, tad ir skrējiens, jā, bet ko padarīsi.

Zini, man šķiet, un šī intervija zināmā mērā to apstiprina, ka “Tumsa” ir tāda neparasta komanda, kas uz skatuves riktīgi pa jautro plosās, bet ikdienā tādi gandrīz nopietni puiši. Tev tas iet kopā?
– Iet gan. Uz skatuves mēs esam “Tumsa” ar savu mūziku un redzējumu, kā to izpildīt. Bet būtu jocīgi, ja mēs arī reālajā dzīvē to vien darītu, kā jautrotos un ālētos. Manuprāt, īpatnēji būtu tieši tas, ja mēs nespētu šās lietas nodalīt.

Edgars Lūsēns,
“Kurzemes Vārds”

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz