Kāda ģimene nolēma saglabāt tradīciju un arī šogad aizbraukt uz mežu, lai Ziemassvētku eglīti sagādātu paši. Līdzi tika paņemts zāģis, sega, kurā kociņu ietīt, kā arī speciāli no avīzes “Kurzemes Vārds” izgrieztā informācija, kurā stāstīts, kā un kuros mežos eglīti drīkst zāģēt. Kad egle bija izvēlēta, nozāģēta un mašīnā ievietota, varēja ķerties pie līdzpaņemtās tējas un pīrāgiem.

Saule spīdēja, vēja ne pūsmiņas, gaiss dzidrs, smaržīgs, diena silta, melleņu ceros vēl ogas, mežā, eglīti lūkojot, atrastas pāris gaileņu…

Dzerot tēju, mazais brālis kļuva domīgs un, paskatījies uz mammu, jautāja: “Vai tiešām būs Ziemassvētki? Kad pēc egles braucām pagājušajā gadā, tad gan bija sniegs…”