Grobiņnieces Zaigas Lediņas ikdiena aizrit nopietnā un atbildīgā amatā, kārtojot papīru lietas visai prāvā uzņēmumā. Un viņa pati saka: “Esmu trīs lielu, varen gudru un lielisku bērnu laimīgā mamma!”

Taču stāsts būs par ko citu. Jau ilgu laiku Zaigas aizraušanās ir ceļošana. Regulāri internetā tiek sekots līdzi lēto aviobiļešu piedāvājumiem, un, ja ir vēlme un izdevīga cena, viņa pērk biļeti un kravā ceļasomu. Vairumā gadījumu ceļo viena, iztiekot bez līdzbraucējiem.

“Reizēm liekas, ka mana dzīve sastāv tikai no ceļošanas un gatavošanās tai,” smejas simpātiskā blondīne. Viss sācies 1994. gadā, kad kopā ar tūristu grupu viņa devusies ekskursijā uz Prāgu. Pēc tam apceļota Ungārija, Itālija, Holande, Spānija utt. To, ka vairāk vilina ceļošana uz savu roku, viņa sapratusi braucienā uz Spāniju.

Zaiga turpina stāstījumu: “Man ļoti gribējās redzēt Barselonas akvāriju ar haizivīm, taču biju kopā ar grupu un neviens negrasījās mani turp vest. Nācās vien pašai iecerēto realizēt. Laikam toreiz arī radās apziņa, ka vienatnē ļoti labi varu tikt galā ar ceļojumu plānošanu un realizēšanu. Vajadzīga tikai nepieciešamā informācija un uzņēmība.”

Lielisku iespēju ceļot pašai deva lēto aviobiļešu piedāvājums, jo, izmantojot tās, doties pasaulē var biežāk nekā tikai reizi gadā. Piedāvātās iespējas ir visai plašas. Laimīgā kārtā Zaigas bērni šo mammas apsēstību uzņēmuši ar sapratni, bet darba devējiem tiek teikts lielais paldies, ka atvaļinājumu iespējams plānot elastīgi. Taču, lai ceļojumu varētu patiesi izbaudīt, gatavošanās tam ir visai laikietilpīgs process.

Z. Lediņa: “Šķiet, ka laika ziņā visgarākais un emociju ziņā viens no spilgtākajiem bija mans otrais ceļojums uz Ēģipti. Esot tur pirmajā reizē kopā ar tūristu grupu, zeme tik ļoti iepatikās, ka mirklī sapratu – šeit atgriezīšos vienatnē, lai pēc iespējas labāk iepazītu silto un saulaino valsti. Mans brauciens notika maijā, kad oficiālā tūrisma sezona beigusies. Kad no Berlīnes biju nokļuvusi līdz Kairai, piedzīvoju nelielu šoku, jo samērā nelielajā lidostā nevarēju ieraudzīt nevienu norādi, ne izkārtni, kas vēstītu par lidojumu maršrutiem, izlidošanas laikiem. Tā vietā ik pēc piecpadsmit divdesmit minūtēm uzgaidāmajā zālē parādījās, tumsnējs vīrs, kurš arābu valodā kaut ko izkliedza. Tad es, katru reizi vilkdama savu koferi, metos pie viņa, jo baidījos, ka palaidīšu garām lidojumu. Kad pienāca mans laiks, arābs jau laipni māja ar roku. Pēc negulētajām naktīm un stresa domāju, ka lidmašīnā tūlīt aizmigšu. Taču, kad lidaparāts pacēlās, lai šķērsotu tuksnesi, apkārt valdošais skaistums un noskaņa bija tik neaprakstāmi valdzinoša, ka neaizvēru acis ne uz mirkli. Jutos kā tūkstoš un vienas nakts pasakā.” Pēc četriem pārlidojumiem un vairākām negulētām diennaktīm bija sasniegts ceļojuma galamērķis – Hurgada.

Tas arī esot vislielākais prieks un skaistākās atmiņas, kad atkal esi sev atklājis kādu mazu gabaliņu no lielās pasaules, lai saprastu, cik dažādi mēs varam būt. Ceļojot vienatnē, izdodas iepazīties ar vietējiem iedzīvotājiem, ar kuriem sarunas mēdz būt ļoti interesantas, draudzīgas un saistošas. Ir pilnīga izvēles brīvība, kur iet, ko skatīties un cik ilgi. Kurā vietā uzkavēties, kurā ne. Tā var būt lēkāšana pa viļņiem okeānā, snorkelēšana Sarkanajā jūrā starp neticami krāsainām zivīm un koraļļiem vai vietējā ēdiena baudīšana senlaicīgā vasaras rezidencē augstu kalnos Sintras pilsētiņā Portugālē. Vai brīvdabas operas izrādes “Otello” klausīšanās, sēžot uz viduslaiku pils kāpnēm Sandžiminjāno Itālijā.

Vieglāk būtu nosaukt valstis, kuras ceļotāja vēl nav iepazinusi. Un, tērzējot ar Zaigu, kļūst skaidrs, ka pavisam drīz viņa kārtos ceļasomas, lai postos uz noslēpumaino Sicīliju.

Gunita Boka,
“Kurzemes Vārds” 

Zaiga baložu ielenkumā Sv. Marka laukumā Venēcijā.